Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Kāpēc? — vecais karavīrs vaicāja.

— Jūs pats zināt, kāpēc.

Monks izbrīnījies paskatījās uz karali.

— Piedodiet, jūsu majestāte, — viņš teica, — es neko nesaprotu…

— Iespējams. Bet, ja arī jūs esat aizmirsis, tad d'Artanjana kungs gan atceras.

Musketiera seja pauda izbrīnu.

— Atļaujiet pajautāt, hercog, - karalis sacīja, - vai jūs dzīvojat kopā ar d'Artanjana kungu?

— Jā, jūsu majestāte: man bija tas gods piedāvāt viņam savu viesmī­lību.

— Citādi arī nevarēja būt… Gūsteknim vienmēr jābūt pie uzvarētāja.

Monks nosarka.

— Jā, jums taisnība, — viņš teica, — es patiešām esmu d'Artanjana kunga gūsteknis.

— Protams, Monk, jo jūs vēl neesat sevi izpircis. Tomēr neuztrau­cieties: es jūs atbrīvoju no d'Artanjana rokām, un es arī samaksāšu iz­pirkšanas maksu.

D'Artanjana acis iemirdzējās prieks. Gaskonis sāka saprast.

Kārlis piegāja pie viņa.

— Ģenerālis nav sevišķi bagāts, — viņš sacīja, — tāpēc nevar jums samaksāt tik daudz, cik vajadzētu. Es, protams, esmu bagātāks. Kaut gan tagad, kad viņš ir hercogs un gandriz karalis, varbūt ari es vairs nespēšu samaksāt par viņu. D'Artanjana kungs, esiet iecietigs. Cik es jums esmu parādā?

D'Artanjanu šāds notikumu pavērsiens bezgala iepriecināja, bet viņš neizrādīja savu sajūsmu.

— Jūsu majestāte veltīgi uztraucas, — viņš atbildēja. — Kad man smaidīja laime un es sagūstīju Monka kungu, viņš bija tikai ģenerālis; tātad man jāsaņem izpirkuma maksa par ģenerāli. Lai viņš atdod man savu zobenu, un es uzskatīšu, ka man ir pilnīgi samaksāts. Tikai ģenerāļa zobens ir viņa vērts.

— Odds fish* kā teica mans tēvs! — Kārlis II iesaucās. — Tā ir īsta augstmaņa cienīga runa, vai ne, hercog?

— Jā, jūsu majestāte, to prasa gods.

Viņš izvilka zobenu no maksts.

— Kungs, — viņš pievērsās d'Artanjanam, — te ir zobens, ko jūs lūdzat. Daudziem zobeniem bijuši labāki asmeņi; bet mans nekad ne­viena priekšā nav liecies, kaut arī ir ļoti vienkāršs.

D'Artanjans ar lepnumu saņēma zobenu, kas tikko bija cēlis tronī karali.

— Oho! Kārlis II iesaucās. — Kā tad tā! Zobens, kas man atdeva troni, aizceļos no Anglijas? Tas nebūs mūsu valsts dārgāko lielu skaitā? Nē, zvēru pie savas dvēseles, tas nenotiks! Kapteini d'Artanjan, es par šo zobenu dodu divsimt tūkstoš livru; ja tas ir par maz, tad nekautrējie­ties un droši sakiet…

— Jā, jūsu majestāte, tas ir par maz, — d'Artanjans atbildēja ne­pārspējamā nopietnībā. — Es to nemaz negribētu pārdot; bet jūsu majes-

Dīvains cilvēks, oriģinālis (angl.).

tāte to vēlas, un jūsu vēlēšanās man ir likums. Es paklausu. Tomēr aiz cieņas pret slaveno karavadoni, kas manī klausās, man tas jānovērtē vis­maz par trešdaļu dārgāk. Es lūdzu par zobenu trīssimt tūkstošus vai arī esmu ar mieru atdot to jūsu majestātei par velti.

Viņš saņēma zobenu aiz asmens un pastiepa to karalim.

Kārlis II skaļi iesmējās.

— Tas tik ir cēls cilvēks un jautrs biedrs! Vai ne, hercog? Viņš man patīk, un es viņu mīlu. Te būs, ševaljē d'Artanjan, — viņš piebilda, — saņemiet.

Viņš piegāja pie galda, paņēma spalvu un uzrakstīja parādzīmi par trīssimt tūkstošiem livru.

D'Artanjans paņēma čeku, cienīgi pagriezās pret Monku un sacīja:

— Es zinu, ka saņēmu par zobenu pārāk maz; bet varat man ticēt, hercog, ka es drīzāk miršu nekā kļūšu par mantrausi.

Karalis atkal sāka smieties kā vislaimīgākais cilvēks valstī.

— Ševaljē, mēs vēl tiksimies ar jums līdz jūsu aizbraukšanai, — viņš teica. — Man nepieciešams uzkrāt jautrības rezerves, ja mani francūži aizbrauc.

— Jūsu majestāte, mana jautrība nav hercoga zobens: to es atdošu par velti, — ļoti apmierinātais d'Artanjans atbildēja.

— Jūs arī, grāf, atnāciet pie manis, — Kārlis piebilda, vērsdamies pie Atosa. — Man jums ir svarīgs uzdevums. Sniedziet man jūsu roku, hercog.

Monks paspieda karaļa roku.

— Palieciet sveiki, kungi, — Kārlis teica francūžiem, pastiepdams ro­ku, ko viņi viens pēc otra noskūpstīja.

— Nu, kā ir tagad? — teica Atoss, kad viņi izgāja no pils. — Vai jūs esat apmierināts?

— Tss… — d'Artanjans priecīgi satraukts atbildēja. — Vēl jau es neesmu atgriezies no mantziņa… Pa ceļam var uzkrist uz galvas kāds ķieģelis.

Tiklīdz pieklājība atļāva doties pēc naudas, d'Artanjans nekavējoši aizgāja pie mantziņa.

Tur viņš ar prieku apmainīja diezgan sliktā rokrakstā aprakstīto pa­pīra strēmeli pret veselu kaudzi tikko izkaltu zelta monētu ar Kārļa II attēlu.

D'Artanjans vienmēr prata savaldīties, bet šoreiz viņš nespēja apslēpt savu prieku. Lasītājs sapratīs un iecietīgi izturēsies pret cilvēku, kurš vēl nekad savā mūžā nebija redzējis tik daudz sainīšu ar zelta monētām, kuri kārtīgās rindās patiesi priecēja acis.

Mantzinis visus šos sainīšus salika maisos un katru aizzīmogoja ar Anglijas ģerboņa zīmogu; tādu godu mantziņi kuram katram vis nepa­rāda. Pēc tam viņš bezkaislīgi, bet ar visu pieklājību, kāda pienācās ka­raļa draugam, pateica:

— Saņemiet savu naudu, kungs.

„Savu naudu!" No šiem vārdiem d'Artanjana dvēselē ietrīsējās stīgas, par kuru esamību viņš agrāk pat nenojauta.

Viņš pavēlēja ielikt maisiņus ratiņos un atgriezās mājās, dziļās pār­domās iegrimis. Cilvēks, kam ir trīssimt tūkstoš livru, nevar neraukt pieri; par katriem simttūkstoš livriem pa vienai grumbiņai — tas nemaz nav daudz.

D'Artanjans ieslēdzās savā istabā, neko neēda un nevienu pie sevis neielaida. Viņš aizdedza lampu, nolika uz galda pielādētu pistoli un visu nakti negulēja, domādams, kā lai pasargā šīs skaistās zelta monētas, kas no karaļa kases bija nonākušas viņa lādē, lai tās nenokļūtu kāda veikla zagļa kabatās.

Nākamajā dienā Atoss ienāca apciemot savu draugu un atrada viņu tik satrauktu, ka nespēja apslēpt savu izbrīnu.

— Kā? — Atoss brīnījās. — Jūs esat bagāts, bet nemaz nepriecāja­ties! Jūs taču tā sapņojāt par bagātību…

— Mans draugs, baudas, pie kurām mēs neesam pieraduši, uztrauc mūs vairāk nekā pierastie rūpesti. Lūdzu, dodiet man padomu. Jums taču vienmēr bijusi nauda. Ja ir nauda, ko ar to lai dara?

— Tas atkarīgs no īpašnieka.

— Ko jūs darāt ar savu naudu, lai nepārvērstos ne par skopuli, ne par izšķērdētāju? Skopums izkaltē sirdi, bet izšķērdība to gremdē… vai ne?

— Pat Fabrīcijs* nebūtu pateicis gudrāk. Atzīstos, ka mani nauda nekad nav apgrūtinājusi.

— Tad pasakiet: vai jūs to aizdodat uz procentiem?

— Nē. Jūs zināt, ka man ir diezgan laba māja, un tā ir mana īpašu­ma galvenā daļa.

— Vai ienākumus jūs kaut kur slēpjat?

— Nē.

— Ko jūs domājat par slēptuvi kaut kur sienā?

— Es nekad neesmu izmantojis slēptuves.

— Tātad jums ir pilnvarotais, kam jūs atdodat savu kapitālu, un viņš jums maksā procentus?

— Nē.

— Ko tad jūs darāt ar ienākumiem?

— Es iztērēju visu, ko saņemu; man nav liekas naudas, dārgais d'Ar­tanjan.

— Tad, lūk, kā! Jūs dzīvojat kā augstmanis, un piecpadsmit vai seš­padsmit tūkstoši livru gadā jums izslīd caur pirkstiem. Bez tam jums ir dažādi pienākumi: jums noteikti jārīko pieņemšanas…

— Man liekas, ka jūs esat tāds pat augstmanis kā es, un jūsu naudas jums tik tikko pietiks.