Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Trīssimt tūkstoši livru!.. Divas trešdaļas no tiem ir liekas!

— Atvainojiet, bet man likās, ka jūs teicāt… es dzirdēju… es iedo­mājos, ka jums ir kompanjons…

Kajs Lucīns Fabrīcijs — romiešu pulkvedis, kas kļuva slavens ar savu godīgumu un neuzpērkamību.

— Ā, velns parāvis! Patiešām! — d'Artanjans iesaucās un nosarka. — Vēl taču ir Planšē! Goda vārds, es aizmirsu par Planšē… Te arī aizplūdīs daļa manas naudas. 2ēl, tā bija apaļa summa un skaisti izskatījās. Jums taisnība, Atos, es nemaz neesmu tik bagāts. Jums nu gan ir atmiņa!

— Jā, paldies Dievam, laba!

— Lāga Planšē nebūs zaudējis, — d'Artanjans nomurmināja. — Nav slikts darījums, velns lai parauj! Nu, ko, ja reiz vārds dots, tad jātur!

— Cik liela ir viņa daļa?

— O, — d'Artanjans atteica, — viņš ir krietns puisis, un es no­rēķināšos ar viņu godīgi; neaizmirstiet, cik man bija daudz rūpju un iz­devumu, to visu jaierēķina.

— Mans draugs, es par jums nešaubos, — Atoss mierīgi teica, — un nemaz nebaidos par lādzīgo Planšē. Jūsu rokās viņa nauda ir drošākā vietā nekā pie viņa paša. Bet tagad, kad mums šeit vairs nav ko darīt, ātrāk brauksim prom! Pateicieties viņa majestātei un dosimies ceļā. Pēc nedēļas mēs redzēsim Parīzes Dievmātes katedrāles torņus.

— Jā, draugs, man arī ļoti gribas braukt mājās. Es tūdaļ pat iešu atvadīties no karaļa.

— Bet es, — Atoss piebilda, — iešu satikties ar paziņām, un pēc tam es esmu jūsu rīcībā.

— Aizdodiet man jūsu Grimo.

— Lūdzu!.. Kādēļ viņš jums vajadzīgs?

— Es gribu, lai viņš izdara ļoti vienkāršu lietu, kas viņu nemaz ne­apgrūtinās: es palūgšu, lai viņš apsargā manas pistoles, kas stāv te uz galda, blakus lādei.

— Labi, — Atoss aukstasinīgi atbildēja.

— Vai viņš nekur neies?

— Viņš paliks šeit pie pistolēm.

— Tad es iešu pie karaļa. Uz redzēšanos!

D'Artanjans ieradās Sentdžeimsas pilī, bet Kārlis II šai laikā rakstīja vēstules un lika viņam gaidīt veselu stundu.

D'Artanjans staigāja pa galeriju no durvīm līdz logam un atpakaļ; pēkšņi viņš ievēroja, ka priekštelpā pavīd apmetnis, kas ļoti līdzinājās tam, ko nēsāja Atoss. D'Artanjans nepaguva paskatīties, kas tur ir, kad viņu aicināja pie karaļa.

Kārlis II bija labā garastāvoklī un uzklausīja musketiera pateicību.

— Ševaljē, jūs veltīgi man tā pateicaties, — viņš teica. — Es jums nesamaksāju ne ceturto daļu par šo notikumu ar kasti, kurā jūs iespun­dējāt mūsu drosmīgo ģenerāli… es gribēju teikt, mūsu mīļo Olbermelas hercogu.

Viņš sāka skaļi smieties.

D'Artanjans neuzskatīja par vajadzīgu pārtraukt viņa majestāti un pieticīgi klusēja.

— Starp citu, — Kārlis turpināja, - vai Monks jums patiešām ir piedevis?

— Es ceru…

— O jā, bet joks bija nežēlīgs… odds fish\ Anglijas karalistes pirmo personu iebāzt kā siļķi mucā! Jūsu vietā, ševaljē, es nebūtu tik mierīgs.

— Bet…

— Es zinu, ka Monks sauc jūs par savu draugu… Tomēr viņa acīs var lasīt, ka viņam ir laba atmiņa. Bez tam viņš ir ļoti lepns, to var redzēt pēc augstajiem uzacu Jokiem. Ziniet, liela superciJium.*

«Noteikti jāmācās latīņu valoda", d'Artanjans nodomāja.

— Klausieties! — Karalis jautri turpināja. — Man jūs abus jāsamie­rina; es pratīšu izdarīt tā, lai…

D'Artanjans sāka kodīt ūsas.

— Vai atļausiet runāt atklāti, jūsu majestāte?

— Runājiet, ševaljē.

— Jūsu majestāte mani ļoti biedē… Ja jūs gribēsiet nokārtot šo lietu, tad es esmu pagalam: hercogs liks mani nogalināt.

Karalis atkal sāka smieties; klausoties šajos smieklos, d'Artanjana bai­les pārauga šausmās.

— Jūsu majestāte, esiet tik laipns un apsoliet, ka ļausiet man šo lietu nokārtot pašam. Ja es jums vairs neesmu vajadzīgs…

Supercilium (lat.) — divas nozīmes: uzacs un augstprātība.

— Nē, ševaljē. Jūs gribat aizbraukt? — Kārlis jautri apvaicājās.

Šī jautrība viesa musketierī aizvien lielāku nemieru.

— Ja jūsu majestāte man neko nepavēl…

Kārlis kļuva gandrīz nopietns.

— Man ir lūgums. Satiecieties ar manu māsu Henrieti. Vai viņa jūs pazīst?

— Nē, jūsu majestāte. Tāds vecs kareivis kā es nav nekāds inte­resantais objekts jaunai un jautrai princesei.

— Es gribētu, lai mana māsa iepazītos ar jums un vajadzības ga­dījumā varētu uz jums paļauties.

— Viss, kas jums ir dārgs, man ir svēts.

— Labi!.. Parī! Labais Parī!.. Ienāc.

Atvērās sāndurvis, un ienāca Parī. Viņš ļoti priecājās, ieraudzījis d'Artanjanu.

— Ko dara Ročesters? — karalis vaicāja.

— Viņš vizinās pa kanālu ar dāmām, — Parī atbildēja.

— Un Bekingems?

— Arī.

— Ļoti labi. Tu aizvedīsi d'Artanjana kungu pie Viljē, — tā sauc Bekingemas hercogu, ševaljē, — un palūgsi, lai viņš d'Artanjana kungu stāda priekšā lēdijai Henrietei.

Parī paklanījās karaļa priekšā un uzsmaidīja d'Artanjanam.

— Ševaljē, — karalis turpināja, — tā ir jūsu atvadu audience. Varat aizbraukt, kad vēlaties.

— Pateicos, jūsu majestāte.

— Tikai salīgstiet mieru ar Monku…

— Noteikti!

— Vai jūs zināt, ka esmu nodevis jūsu rīcībā kuģi?

— Jūfcu majestāte veltī man pārāk daudz uzmanības, es nevaru pie­ļaut, ka jūsu majestātes virsnieki speciāli rūpējas par mani.

Karalis uzsita d'Artanjanam uz pleca.

— Jūs nevienam nesagādāsiet rūpes, ševaljē, jo es sūtu uz Franciju vēstnesi, kuram, kā man liekas, jūs labprāt piebiedrosieties. Tas taču ir jūsu labs paziņa.

D'Artanjans izbrīnā paskatījās uz karali.

— Mans sūtnis ir kāds grāfs de Lafērs… tas pats, kuru jūs saucat par Atosu, — karalis piebilda un sarunas beigās sāka atkal smieties tik­pat jautri kā sākumā. — Palieciet sveiks, ševaljē, palieciet sveiks! Mīliet mani, jo arī es jūs mīlu.

Karalis ar zīmēm apvaicājās Parī, vai blakus kabinetā viņu kāds ne­gaida, un iegāja tur, atstājis d'Artanjanu brīnāmies par tādu dīvainu au­dienci.

Vecais Parī draudzīgi paņēma viņu zem rokas un izveda dārzā.

Pa kanālu, ko ietvēra jau laika zoba sagrauztas marmora apmales un ko pildīja duļķains zaļganīgas nokrāsas ūdens, cēli slīdēja gara laiva ar baldahīnu, rotāta ar Anglijas ģerboni un izklāta ar paklājiem, kuru bārkstis nokārās līdz pat ūdenim. Astoņi airētāji ritmiski cilāja airus, un laiva lēni slīdēja uz priekšu; tā izskatījās tikpat gracioza kā gulbji, kuri, izdzirdējuši troksni, no tālienes vēroja vareno svešinieku, kas bija ielau­zies viņu apmetnē. Laivā sēdēja četri muzikanti un spēlēja uz lautām un ģitārām, bija arī divi dziedātāji un vairāki galminieki greznos, ar zeltu un dārgakmeņiem izšūtos tērpos. Galminieki smaidīja, cenzdamies iegūt daiļās lēdijas Stjuartes — Indriķa IV mazmeitas, Kārļa I meitas un Kārļa II māsas — labvēlību. Viņa sēdēja goda vietā zem baldahīna.

Mēs jau pazīstam jauno princesi: mēs viņu redzējām Luvrā kopā ar māti, kad viņām nebija ne maizes, ne malkas, un viņas baroja koadjutors un parlaments. Tāpat kā brāļi viņa bija aizvadījusi trūkuma pilnu jaunību; tad viņa pēkšņi pamodās no šī ilgā un drausmīgā sapņa uz troņa pa­kāpieniem, galminieku un glaimotāju ielenkumā.

Tāpat kā Marija Stjuarte pēc iznākšanas no cietuma, viņa baudīja dzīvi, brīvību, varu un bagātību.