Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Goliāts — pēc bībeles filistiešu cilts spēkavīrs, ko divkaujā uzva­rēja Dāvids un pēc tam kļuva par Jūdejas valdnieku. Nabuhodonosors II_ (604 — 562/561 p.m.ē) — Babilonijas vald­nieks, kas pakļāva Ēģipti, Sīriju, Feniķiju un Palestīnu, 586. g. p. m. ē. izpostīja Jeruzālemi.

Atbrīvoju tevi (lat.) — frāze, ko saka, atlaižot grēkus.

li II. Atoss noteikti aizstāvēs dzīvo godu un cēlsirdību un tikai notrausīs kādu asaru pie drauga kapa, sacerēdams lielisku epitāfiju.

— Noteikti, — gaskonis rezumēja, kad bija visu apsvēris, — jāpanāk Monka labvēlība un jāpārliecinās, ka viņš neuztraucas par notikušo. Ja tomēr, Dievs pasarg, viņš vēl joprojām skaišas un nav aizmirsis apvai­nojumu, tad es atdošu savu naudu Atosam un palikšu Anglijā, cik ilgi vien būs nepieciešams, lai novērotu ģenerāli; un tad, — manas acis ir redzīgas, bet kājas veiklas — ja es pamanīšu kaut mazākā naidīguma ēnu, es aizbēgšu un paslēpšos pie milorda Bekingema, kas man liekas kārtīgs puisis. Kā pateicību par viesmīlību es viņam izstāstīšu visu no­tikumu ar briljantiem. Tas var kaitēt tikai vecās karalienes reputācijai, bet tā kā viņa ir apprecējusi nelietīgo skopuli Mazarīni, tad varēs atzīties, ka jaunībā mīlēja skaisto Bekingcmu. Velns parāvis! Monkam neizdosies mani uzvarēt! Turklāt man radās vēl kāda doma.

Kā zināms, d'Artanjanam ideju netrūka. Sava monologa laikā viņš aizpogāja visas pogas līdz pat zodam, bet nekas tā neiedvesmoja viņa iztēli kā gatavošanās kaujai.

D'Artanjans iegāja Olbermclas hercoga mājā stipri uzbudināts.

Viņu ielaida pie vicekaraļa ar steigu, kas pierādīja, ka viņu uzskata par savu cilvēku. Monks sēdēja savā darba kabinetā.

— Milord, — d'Artanjans teica, uzbūris sejā vaļsirdīgu izteiksmi, ku­ra viltīgajam gaskonim izdevās visā pilnībā, — es esmu atnācis lūgt jums padomu.

— Runājiet, mans draugs, — Monks mudināja.

Viņa seja šķita vēl atklātāka nekā d'Artanjanam.

— Milord, vispirms apsoliet, ka būsiet iecietīgs un cietīsiet klusu.

— Apsolu visu, ko vien vēlaties. Tikai pasakiet, kas par lietu.

— Lūk, kas, milord: es neesmu īsti apmierināts ar viņa majestāti ka­rali.

— Patiešām? Kas tad jūs neapmierina, cienījamo leitnant?

— Viņa majestāte reizēm visai nekautrīgi joko par saviem uztica­majiem kalpiem, bet joki, milord, ir kā ierocis, kas var sāpīgi ievainot mūs, karavīrus.

Monks visiem spēkiem centās neatklāt savas domas, bet d'Artanjans tik uzmanīgi viņu vēroja, ka pamanīja viņa sejā tik tikko saskatāmu pietvī- kumu.

— Es gan nebūt neesmu pret jokiem, godājamais d'Artanjana kungs, — Monks atbildēja visdabiskākajā balsi. — Mani kareivji var jums pastāstīt, ka nometnē es bieži pat ar patiku klausījos satīriskās dziesmas, kas no Lamberta nometnes nokļuva manējā. Kādam stingrākam ģenerālim tās grieztos ausīs.

— Ak, milord, — d'Artajans sacīja, — es zinu, ka jūs esat pati pil­nība. Zinu arī, ka jūs stāvat pāri visām cilvēciskajām vājībām. Tomēr joks no joka atšķiras. Mēdz būt tādi, kas mani vienkārši tracina.

— Vai es drīkstētu uzzināt, kādi tie ir, mans dārgais?

— Tie, kas vērsti pret maniem draugiem vai cilvēkiem, kurus es cie­nu.

Monks mazliet sarāvās, un d'Artanjans to ievēroja.

— Kā tad kniepadata, kas skrāpē citu, var durstīt jūsu ādu? Izstās­tiet, un tad paskatīsimies.

— Milord, jums visu izskaidro viena frāze: runa bija par jums.

Monks piegāja pie d'Artanjana.

— Par mani?

— Jā, un, lūk, ko es nevaru izskaidrot. Varbūt es pārāk maz pazīstu karaļa raksturu. Kā gan karalis uzdrošinās smieties par cilvēku, kas viņam izdarījis tādus pakalpojumus? Kāpēc viņš grib sarīdīt jūs, lauvu, ar mani, mušu?

— Pagaidām es neredzu, ka viņš vēlētos mūs sarīdīt, — Monks ie­bilda.

— Jā, jā, viņš vēlas. Karalim vajadzēja mani atalgot, un viņš varēja iedot man šo atalgojumu kā karavīram, nesacerot nekādus jūs aizskarošus stāstus par izpirkumu.

— Tas mani nepavisam neaizskar, — Monks smaidīdams apgalvoja.

— Es saprotu, ka jūs nedusmojaties uz mani. Milord, jūs mani pa­zīstat un zināt, ka es protu tik stingri glabāt noslēpumus, ka tos atklās drīzāk kaps, nekā es. Un tomēr… Saprotiet, milord?

— Nē, — Monks stūrgalvīgi atteica.

— Ja kāds cits uzzinās noslēpumu…

— Kādu noslēpumu?

— Ak, milord! To nelaimīgo Ņūkāslas noslēpumu.

— Ā! Par grāfa de Lafēra miljonu?

— Nē, milord, nepavisam! Par uzbrukumu jums.

—Tas tika lieliski izpildīts, nav ko runāt. Jūs esat drosmīgs un viltīgs karavīrs, jūs apvienojat sevī Fābija un Hanibāla* īpašības. Jūs izmantojāt abas savas spējas — gan vīrišķību, gan viltību. Tur neko nevar iebilst, man vajadzēja parūpēties par savu drošību.

— Es to zinu, milord. To es arī sagaidīju no jums, jo jūs protat būt objektīvs, un, ja nekas vairāk par nolaupīšanu nebūtu bijis, tad velns pa­rāvis!.. Bet šīs nolaupīšanas apstākļi…

— Kādi apstākļi?

— Milord, jūs taču zināt, ko es domāju.

— Nē taču, es zvēru jums!

— Ā… To ir tik grūti izteikt!..

— Ko tad?

— Tā nolādētā kaste!

Monks manāmi pietvīka.

— O, es par to pavisam biju aizmirsis!

— No priedes koka, — d'Artanjans turpināja, — ar caurumiem mu­tei un degunam. Atklāti sakot, milord, viss pārējais vēl nekas, bet šī kas­te!.. Kaste!.. Tas nudien ir ļauns joks!

Monks samulsa. D'Artanjans turpināja:

— Tur nav nekā dīvaina, ka es, zaldāts un laimes meklētājs, to iz­darīju. Manu vieglprātīgo rīcību attaisno svarīgais mērķis, un bez tam es esmu piesardzīgs un protu klusēt.

Maksiins Fābijs Kvints — ievērojams romiešu karavadonis, miris 203. g. p.m.ē. Viņš bija iesaukts par „kunktatoru" — „vilcinā- tāju". Kļuva slaveni ar savu lēno, bet meistarīgo cīņu ar Hani- bālu. Hanibāls (Anibāls) (247. — 183. g. p. m. ē.) — slavens kartāgiešu karavadonis.

— A, — Monks teica, — ticiet man, d'Artanjana kungs, es jūs labi pazīstu un cienu pēc nopelniem.

Kamēr ģenerālis runāja, d'Artanjans nenolaida no viņa acis un re­dzēja, kas notika viņa dvēselē.

— Galvenais te neesmu es, — sacīja musketieris.

— Kurš tad? — apvaicājās Monks, kurš sāka jau zaudēt pacietību.

— Karalis, kurš neprot klusēt.

— Ja viņš arī runās, kas par to? — noburkšķēja Monks.

— Milord, — d'Artanjans sacīja, — lūdzu jūs, neizliecieties manā priekšā. Es taču runāju pilnīgi atklāti. Jums ir tiesības dusmoties, neska­toties uz visu jūsu augstsirdību. Velns parāvis! Vīrs, kas ir tik nozīmīgs kā jūs, vīrs, kas spēlējas ar scepteriem un kroņiem kā čigāns ar bumbām, tāds vīrs nedrīkst nonākt kastē! Jūs taču neesat nekāds rets eksponāts vai akmens. Saprotiet, visi jūsu ienaidnieki vai plīsīs no smiekliem, bet nelabvēļu jums droši vien ir daudz, jo jūs esat cēls, augstsirdīgs un go­dīgs. Puse cilvēces sāks smieties, iedomādamās jūs kastē. Bel tā izsmiet otro personu karalistē ir galīgi nepiedienīgi.

Monks pavisam apjuka, domādams, kā viņu iztēlosies guļam kastē. Kā jau d'Artanjans bija paredzējis, izsmiekls ietekmēja ģenerāli tā kā nekad nebija iespaidojušas ne kara briesmas, ne dedzīgā godkāre, ne nāves bailes.

„Lieliski", gaskonis nodomāja, „es esmu glābts, jo viņš izbijās."

— O, — Monks teica, — kas attiecas uz karali, varat nebaidīties, godājamais d'Artanjana kungs. Karalis ar Monku nejokos, es jums zvēru!