Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Atos, vai varu jums ko teikt?

— Runājiet, mans draugs.

— Es nemaz nenožēloju to skarbo un laimīgo laiku, tās virmojošās asinis un visu pārējo. Tas ir tāpat kā skolas laiks… Es esmu saticis tik daudz muļķu, kas daudzina šo uzdevumu, rīkšu un rupjmaizes garozu laiku… savādi, bet mani tās" nekad nav vilinājušas un, kaut arī es biju ļoti darbīgs un pieticīgs (jūs to zināt, Atos), vienkāršs apģērbā, tomēr Portosa izšūtais kamzolis man patika nesalīdzināmi labāk par manu, 9* kas bija tā novalkāts, ka ziemā neaizsargāja mani no vēja, bet vasarā no karstuma. Mans draugs, ticiet, manī neizraisa uzticību cilvēks, kas dod priekšroku sliktākajam, bet agrākajos laikos man bija daudz kā slikta; katru mēnesi manā apģērbā un uz mana ķermeņa parādījās viens cau­rums vairāk un manā plānajā makā par ekiju mazāk. No šī draņķīgā un uztraukumu pilnā laika es nenožēloju neko, vienīgi mūsu draudzību… jo man ir sirds, un, kaut arī tas ir dīvaini, bet šī sirds nav izkaltusi vējos, kas pūta mana apmetņa caurumos vai ievainojumos, ko manā nelaimīgajā miesā atstāja dažādu meistaru zobeni!..

— Nenožēlojiet mūsu draudzību, — Atoss iebilda, — jo tā mirs tikai kopā ar mums. Galu galā draudzību veido atmiņas un pieradums; ja jūs nupat sākāt šaubīties par manu draudzību, tāpēc ka es nedrīkstu jums izstāstīt, ar kādu uzdevumu mani sūta uz Franciju…

— Es?… Mans Dievs!.. Mīļais draugs, ja jūs tikai zinātu, cik man tagad kļuvuši vienaldzīgi visi uzdevumi pasaulē! —To teikdams, viņš pa­taustīja papīrus savā apjomīgajā kabatā.

Atoss piecēlās no galda un pasauca saimnieku, grasīdamies maksāt.

— Kopš mēs esam draugi, — d'Artanjans sacīja, — es vēl ne reizes neesmu maksājis traktierī. Portoss maksāja bieži, Aramiss šad tad, bet gandrīz vienmēr pēc deserta maku izvilkāt jūs. Tagad es esmu bagāts un gribu pamēģināt, kādas sajūtas rada maksāšana.

— Lūdzu, — Atoss atbildēja, ielikdams maku kabatā.

Pēc tam abi draugi devās uz ostu, un pa ceļam d'Artanjans bieži atskatījās uz nesējiem, pie kuriem atradās viņa sirdij dārgais zelts.

Nakts pārlaida melnu plīvuru pār Temzas dzeltenīgajiem ūdeņiem; kā parasti pirms kuģu atiešanas grabēja mucas un šķindēja bloki. Viņi uzkāpa uz liela kuģa, kas gaidīja viņus Greivsendā. Kārlis II, kas vienmēr pievērsa uzmanību katram sīkumam, bija atsūtījis jahtu ar divpadsmit skotu gvardes kareivjiem, lai godinātu sūtni, kas devās uz Franciju.

Pusnaktī jahta pārveda pasažierus uz kuģi, bet astoņos no rīta kuģis nogādāja sūtni un viņa draugu Buloņā.

Kamēr grāfs de Lafērs kopā ar Grimo rūpējās par zirgiem, lai dotos tieši uz Parīzi, d'Artanjans aizsteidzās uz viesnīcu, kur saskaņā ar pavēli vajadzēja gaidīt viņa kareivjiem. Kad d'Artanjans ienāca, viņi patlaban ēda brokastīs austeres un zivis un uzdzēra tām aromātisku degvīnu. Visi bija ieskurbuši, bet neviens vēl nebija zaudējis galvu.

Viņi apsveica savu ģenerāli ar priecīgu „urā!".

— Te nu es esmu, — d'Artanjans iesāka. — Kampaņa ir beigusies. Es atvedu katram solīto atalgojumu.

Visu acis iespīdējās.

— Varu derēt, ka visbagātākajam no jums kabatā nav pat simt livru.

— Taisnība, — visi korī atbildēja.

— Kungi, — d'Artanjans teica, — man vēl jādod pēdējā pavēle. Tirdzniecības līgums tika noslēgts, pateicoties tam, ka mums izdevās not­vert galveno Anglijas finansu pārzini. Tagad es jums varu pateikt, ka mums bija jānotver ģenerāļa Monka mantzinis.

Vārds „mantzinis" d'Artanjana kareivjiem iedvesa zināmu cieņu. Viņš pamanīja, ka vienīgi Menvils īsti netic viņam.

— Mantzini, — d'Artanjans turpināja, — es atvedu uz neitrālu zemi — Holandi. Tur viņš parakstīja līgumu. Pēc tam es pats aizvedu mantzini atpakaļ uz Ņūkāslu. Viņš palika apmierināts: priedes kastē viņam bija mierīgi, viņu pārvietoja uzmanīgi, un tāpēc man izdevās sarūpēt jums atalgojumu. Te tas ir.

Viņš uzmeta uz galda iespaidīga izskata maisu. Neapzināti visas rokas pastiepās pēc tā.

— Pagaidiet, mani draugi! — d'Artanjans iesaucās. — Ja ir ienā­kumi, tad ir arī izdevumi!

— Oho! — zālē atskanēja balsu rūkoņa.

— Mēs esam nonākuši stāvoklī, kas bīstams muļķiem. Teikšu skaidrāk: mēs atrodamies starp karātavām un Bastīliju.

— Oho! — koris atkārtoja.

— To nav grūti saprast. Vajadzēja paskaidrot ģenerālim Monkam, kā pazuda viņa mantzinis. Es sagaidīju izdevīgu brīdi, kad tronī atkal kāpa Kārlis II, ar kuru mēs esam draugi… — D'Artanjana lepnajam ska­tienam atbildēja armijas apmierinātās acis.

— Kad karalis bija atguvis troni, es atdevu Monkam viņa mantzini; gan diezgan samīcītu, bet toties sveiku un veselu. Ģenerālis Monks man piedeva, bet pateica sekojošus vārdus, kurus es lūgtu iegaumēt: „Kungs, jūsu joks nav slikts, bet es jokus nemīlu. Ja kādreiz jums vai jūsu bied­riem paspruks kaut pušplēsts vārds (jūs saprotat, Menvila kungs? — d'Artanjans piebilda) par to, ko jūs izdarījāt, tad man Skotijā un Īrijā ir septiņsimt četrdesmit divas karātavas: tās visas ir no ozola, apkaltas ar dzelzi, un katru nedēļu tiek ieziestas ar eļļu. Es jums katram uzdāvināšu vienu tādu, un iegaumējiet labi, d'Artanjana kungs, (un iegaumējiet ari jūs, cienījamais Menvila kungs), ka man vēl paliek septiņsimt trīsdesmit viena manām sīkajām vajadzībām. Bez tam…"

— Ahā! — atskanēja dažas balsis. — Tātad tas vēl nav viss?

— …palicis tikai sīkums: d'Artanjana kungs, es nosūtu Francijas ka­ralim līgumu un lūdzu viņam vispirms iesēdināt Bāstīlijā un tad nosūtīt pie manis tos, kas piedalījās šajā ekspedīcijā: karalis droši vien izpildīs manu lūgumu."

Visi šausmās iekliedzās.

— Pagaidiet! — d'Artanjans turpināja. — Cienījamais ģenerālis Monks ir piemirsis tikai vienu: viņš nezina jūsu vārdus, tos zinu tikai es, bet es taču jūs nenodošu, saprotiet! Kāpēc lai es jūs nodotu! Jūs droši vien neesat tādi muļķi, lai nodotu paši sevi. Citādi karalis, lai nebūtu jātērē nauda par jūsu uzturu un naktsmītni, aizsūtīs jūs uz Skotiju, kur stāv septiņsimt četrdesmit divas karātavas. Man nav ko piebilst. Tas ir viss, kungi, ko man bija tas gods jums teikt. Ceru, ka jūs mani labi sapratāt? Vai ne, Menvila kungs?

— Pilnīgi, — Menvils atteica.

— Tagad par naudu, — d'Artanjans teica. — Aizveriet ciešāk durvis.

Viņš atsēja maisu un iedeva katram piecdesmit jaunas zelta monētas,

saņemdams pretī tik pat daudz laba vēlējumu, cik bija izdalīto monētu.

— Ak, — viņš nopūtās, — ja jūs varētu aprimt, kļūt par godīgiem un kārtīgiem pilsoņiem…

— Grūti! — kāda balss ieteicās.

— Kam tas vajadzīgs? — otrs apvaicājās.

— Tādēļ, lai tad, kad es atkal jūs sameklēšu, es varētu jūs aplaimot ar jauku dāvanu…

Viņš pamāja Menvilam, kurš to visu uzklausīja diezgan neticīgi.

— Menvil, iesim reizē. Palieciet sveiki, draugi; iesaku jums turēt mēli aiz zobiem.

Menvils sekoja d'Artanjanam. Viņus pavadīja priecīgi izsaucieni, kas mijās ar patīkamu zelta šķindoņu kabatās.

— Menvil, — d'Artanjans teica, kad viņi izgāja uz ielas, — jūs man nenoticējāt, bet skatieties, ka neiekrītat. Šķiet, ka jūs pārāk nebaida ģe­nerāļa Monka karātavas un pat viņa majestātes karaļa Ludviķa XIV Bastīlija. Tad bīstieties no manis. Ja jūs izpaudīsiet kaut vārdu, es nožmiegšu jūs kā cāli. Pāvests man jau devis grēku atlaidi.

— Cienījamais d'Artanjana kungs, varu jums apgalvot, ka es neko nezinu un pilnīgi ticu visam, ko jūs mums teicāt.