Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Ieraudzījuši, ka Mazarīni pasmaida, sāka smieties arī viesi. Karaļiem var paglaimot, gan atceroties pagājušās nelaimes, gan dodot cerību uz laimi nākotnē.

— Un tomēr Francijā kronis vienmēr ir labi turējies karaļu galvās, — Austrijas Anna pasteidzās piebilst, — bet Anglijas kronis nokrita no Kār­ļa I galvas. Kad Francijas tronim draudēja sacelšanās, un tas sāka šū­poties, — reizēm mēdz būt, ka tronis sāk svārstīties, tāpat kā reizēm notiek zemestrīces, — vienmēr dižena uzvara atjaunoja mieru.

— Dodot jaunus laurus kronim, — Mazarīni piemetināja.

Grāfs de Gišs apklusa. Karalis izlikās vienaldzīgs, bet Mazarīni pār­mija skatienus ar Austrijas Annu, it kā pateikdamies viņai par palīdzību.

— Mans brālēns Kārlis nav skaists, — teica Filips, pieglauzdams ma­tus, — bel tik un tā ir ļoti drosmīgs un cīnījās kā vācu reiters. Ja viņš turpinās tāpat cīnīties, tad noteikti uzvarēs kauju… kā pie Rokruā…

— Viņam nav karaspēka, — atzīmēja ševaljē de Lorēns.

— Viņa sabiedrotais, Holandes karalis, dod viņam karaspēku. Es arī sūtītu viņam karavīrus, ja būtu Francijas karalis.

Ludviķis XIV pietvīka. Mazarīni izlikās, ka viņu aizrāvusi spēle.

— Tagad nelaimīgā prinča liktenis ir izlemts, — grāfs de Gišs tur­pināja. — Ja Monks viņu pievīlis, tad viņš ir pagalam. Cietums, bet var­būt pat nāve noslēgs viņa nelaimju virkni, kas sākās ar izsūtījumu, kaujām un trūkumu.

Mazarīni sarauca uzacis.

— Vai taisnība, ka viņa majestāte Kārlis II pametis Hāgu? — Lud­viķis XIV vaicāja.

— Tīra patiesība, jūsu majestāte, — jaunais grāfs atbildēja. — Mans tēvs saņēma vēstuli, kurā viņu informē par karaļa aizbraukšanu visos sīku­mos. Zināms pat, ka karalis nokāpa krastā Duvrā. Zvejnieki redzējuši, kā viņš devies uz ostu. Kas nolicis tālāk — tas pagaidām tīts noslēpumā.

— Kā es gribētu zināt, kas notika tālāk! — Anžu Filips dedzīgi iz­saucās. — Brāli, jūs droši vien zināt?

Ludviķis XIV vēlreiz nosarka — jau trešo reizi stundas laikā.

— Jautājiet kardinālam, — viņš atteica tādā balsī, ka Mazarīni, Austrijas Anna un visi pārējie sāka skatīties uz viņu.

— Mans dēls, tas nozīmē, ka karalis nevēlas runāt par valsts lietām ārpus padomes, — Austrijas Anna smaidīdama teica Filipam.

Filips paklausīgi noklausījās šo aizrādījumu un smaidīdams zemu pa­klanījās brālim un pēc tam mātei.

Mazarīni ievēroja, ka istabas tālākajā kaltā sapulcējas grupiņa un grāfs de Gišs un ševaljē de Lorēns, kuriem neatļāva izteikties skaļi, pa klusam var izpļāpāt vairāk nekā vajadzīgs. Viņš meta uz šo grupiņu neuz­ticīgus un nemierīgus skatienus un deva mājienus Austrijas Annai, ka jāpārtrauc šī slepenā apspriede, bet tad durvīs aiz kardināla gultas pa­rādījās Bermūns un iečukstēja viņam ausī:

— Viņa majestātes Anglijas karaļa sūtnis.

Mazarīni nespēja noslēpt savu izbrīnu, un karalis to tūlīt pamanīja. Negribēdams, lai viņu uzskatītu par ziņkārīgu, un baidīdamies kļūt lieks, Ludviķis XIV tūlīt piecēlās, piegāja pie kardināla un atvadījās no viņa.

Visi viesi piecēlās; atskanēja krēslu un galdu bīdīšanas troksnis.

— Iekārtojiet tā, lai visi pamazam izklīstu, — Mazarīni klusu teica Ludviķim XIV, — bet jūs es lūdzu palikt pie manis vēl dažas minūtes. Es beidzu lietu, kuru vēl šovakar gribētu pārrunāt ar jūsu majestāti.

— Ar karalienēm arī? — Ludviķis jautāja.

— Jā, un ar Anžū hercogu, — kardināls atbildēja.

To teikdams, viņš piecēlās gultā, un aizkari nolaizdamies to aizsedza. Kardināls tomēr neaizmirsa par sazvērniekiem, kas stāvēja istabas kaktā.

— Grāf de Giš, — viņš pasauca drebošā balsī, bet pa to laiku Ber­mūns nolaisto aizkaru aizsegā pasniedza viņam halātu.

— Es esmu šeit, — grāfs atbildēja un pienāca tuvāk.

— Spēlējiet jūs manā vietā, jums ir laimīga roka… Vinnējiet no šiem kungiem pēc iespējas vairāk.

— Kā vēlaties, monsenjor.

Jaunais cilvēks apsēdās pie galda; karalis piegāja pie karalienēm un sāka ar viņām sarunāties.

Starp grāfu un dažiem galminiekiem izraisījās spēle uz diezgan lielām likmēm.

Anžū Filips tērzēja ar ševaljē de Lorēnu par modēm, bet aiz gultas aizkara vairs nebija dzirdama kardināla zīda drēbju čaukstoņa.

Bermūnam pa pēdām Mazarīni iegāja blakus istabā.

Ienākdams savā kabinetā, kardināls tur ieraudzīja grāfu de Lafēru, kurš, viņu gaidīdams, uzmanīgi vēroja Rafaēla gleznu, kas karājās virs vitrīnas, kurā bija dažādas dārgas lietiņas.

Kardināls ieslīdēja viegli un bez trokšņa kā ēna un tūlīt pat uzmeta skatienu grāfam, vēlēdamies, kā vienmēr, pēc sarunu biedra sejas iz­teiksmes uzminēt, par ko būs runa.

Šoreiz viņš pievīlās. Viņam neizdevās neko nolasīt no Atosa sejas, viņš nemanīja pat cieņu, ko bija paradis redzēt visu sejās.

Atoss bija tērpies melnā, kas bija atturīgi rotāts ar sudrabu. Viņam bija Bikšu lences, Zelta Aunādas un Svētā Gara ordeņu zīmes — trīs augstākie ordeņi. Visi trīs tie bija tikai karaļiem vai aktieriem uz ska­tuves.

Mazarīni ilgi un veltīgi pūlējās atcerēties, kā sauc šo cilvēku ar le­daino seju.

— Man teica, — viņš beidzot ierunājās, — ka pie manis ieradies sūtnis no Anglijas.

Viņš apsēdās un atlaida Bermūnu un Brienu, kurš kā sekretārs gata­vojās rakstīt protokolu.

— Kardināla kungs, mani patiešām sūtīja viņa majestāte Anglijas ka­ralis.

— Jūs apbrīnojami labi runājat franciski. Droši vien jūs neesat anglis, — Mazarīni laipni teica, vēl joprojām vērodams ordeņus un it īpaši sūtņa seju.

— Es esmu francūzis, nevis anglis, kardināla kungs, — Atoss atbil­dēja.

— Lūk, kā! Anglijas karalis par savu sūtni izvēlas francūzi? Tā ir laba zīme… Kāds ir jūsu vārds, kungs?

— Grāfs de Lafērs, — Atoss atbildēja, bet nepaklanījās tik zemu kā to prasīja visvarenā ministra lepnums un tituls.

Mazarīni paraustīja plecus, it kā gribētu teikt: „Šo vārdu es nezinu.". Pēc tam viņš jautāja:

— Jūs ieradāties man pavēstīt?..

— Viņa majestāte Anglijas karalis mani sūtīja paziņot Francijas ka­ralim…

Mazarīni sarauca pieri.

— Paziņot Francijas karalim, — Atoss nesatricināmā mierā turpināja, — ka viņa majestāte karalis Kārlis II laimīgi atguvis sava tēva troni.

Viltīgais kardināls tūlīt ievēroja, kāda pieskaņa bija šiem vārdiem. Mazarīni pazina cilvēkus un Atosa vēsajā un gandrīz augstprātīgajā pie­klājībā tūlīt uztvēra nepatiku, kas reti zeļ galma siltumnīcu atmosfērā.

— Jums droši vien ir akreditēšanas raksts? — Mazarīni sausi un īgni apvaicājās.

— Ir, monsenjor.

Monsenjora vārdu Atoss izteica ar grūtībām; šķita, ka tas svilina viņa lūpas.

— Parādiet to.

Atoss izņēma dokumentu no samta somiņas, kas karājās uz viņa krū­tīm zem kamzoļa.

Mazarīni izstiepa roku.

— Atvainojiet, kardināla kungs, — Atoss teica. — Sūtījums ir adre­sēts karalim.

— Kungs, ja jūs esat francūzis, tad zināt, ko nozīmē pirmais ministrs Francijas galmā.

Atoss atbildēja:

— Jā, bija laiks, kad es zināju, ko nozīmē pirmais ministrs, bet jau sen izlēmu vienmēr griezties tieši pie karaļa.

— Tādā gadījumā jūs neredzēsiet ne ministru, ne karali, — iebilda Mazarīni, kurš sāka jau skaisties.