Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Mazarīni piecēlās. Atoss atlika dokumentus atpakaļ somiņā, atturīgi paklanījās un devās uz durvju pusi. Viņa aukstasinība satracināja Maza­rīni.

— Cik dīvainas diplomāta manieres! — viņš izsaucās. — Vai tad vēl nav beigušies laiki, kad Kromvela kungs pilnvaroto sūtņu vietā sūtīja pie mums savus līdzgaitniekus? Jums vēl trūkst tikai apaļas cepures un Bī­beles aiz jostas.

— Kungs, — Atoss vēsi iebilda,— atšķirībā no jums man nekad nav nācies vest diplomātiskas pārrunas ar Kromvelu, un viņa sūtņus es esmu sagaidījis tikai ar zobenu rokā. Tāpēc es nezinu, kā viņš sazinājās ar pirmo ministru. Es varu teikt tikai par viņa majestāti Kārli II: ja viņš raksta viņa majestātei karalim Ludviķim XIV. tad tas nenozīmē viņa svē­tībai kardinālam Mazarīni. Šai atšķirībā es neredzu nekādu diplomātisko manieru pārkāpumu.

— Ā! — iesaucās Mazarīni, pacēla galvu un iebelza sev pa pieri. — Ā! Atcerējos!

Atoss izbrīnījies paskatījās uz viņu.

— Jā, jā… — kardināls turpināja, pētīdams viesi. — Protams… Es jūs pazīstu, kungs! Diavolol*

Tagad es vairs nebrīnos!

— Protams, — Atoss smaidīdams atteica. — Es gan brīnos, ka jūs, neskatoties uz savu lielisko atmiņu, līdz šim brīdim nepazināt mani.

Velns (itāl.).

— Jūs kā parasti esat nepakļāvīgs un spītīgs… Kā tad jūs sauca? Jā… kaut kādas upes nosaukums… Potamoss… Nē, salas nosaukums… Nak- soss… Nē, — per jovc* — kalna nosaukums… Atoss! Jā, tieši tā! Prie­cājos, ka šoreiz mēs netiekamies Rielā, tur jūs ar saviem sasodītajiem biedriem izplēsāt man pamatīgu izpirkuma maksu!.. Fronda!.. Vēl jo­projām Fronda!.. Nolādētā Fronda!.. Bet sakiet, kāpēc jūsu naids pret mani saglabājies ilgāk nekā mans pret jums? Jums taču nav par ko žēlo­ties: jūs ne tikai tikāt sveikā cauri, bel pat ar Svētā Gara ordeņa lenti ap kaklu…

— Kardināla kungs, — Atoss iebilda, — atļaujiet man nesākt ap­spriest tamlīdzīgas lietas… Man ir uzdevums. Vai jūs būtu tik laipns un palīdzētu man to izpildīt?

— Mani pārsteidz tikai viens, — priecādamies, ka izdevies visu at­cerēties, Mazarīni teica ar indīgu izsmieklu. — Kā gan jūs… Atosa kungs, būdams Frondas piekritējs, uzņēmātics doties ar uzdevumu pie Mazarīni, kā agrāk mani saucāt…

Mazarīni sāka smieties, bet viņam traucēja klepus, un drīz smieklu vietā skanēja tikai sēcieni.

— Es devos uzdevumā pie Francijas karaļa, kardināla kungs, — Atoss pavisam mierīgi iebilda (viņš uzskatīja, ka viņam ir visas priekš­rocības un tāpēc bija ļoti savaldīgs).

— Tik un tā, nemiernieka kungs, — Mazarīni jautri teica, — no karaļa šī lieta, ko jūs uzņēmātics kārtot…

— Lieta, ko man uzdeva, kardināla kungs. Es pats nemeklēju pienā­kumus.

— Pieņemsim. Tātad, kā jau es teicu, šī lieta tik un tā nonāks manās rokās… Netērēsim dārgo laiku… Pasakiet man jūsu noteikumus.

— Man jau bija tas gods aizrādīt jums, ka cs nezinu vēstules saturu, kurā pausta viņa majestātes karaļa Kārļa II griba.

— Atos, jūs mani uzjautrināt ar savu aukstasinību… Var redzēt, ka jūs esat biedrojies ar turienes puritāņiem… Es zinu jūsu noslēpumu labāk

Zvēru pie Jupitera (lat.).

par jums, un veltīgi jūs izrādāt necieņu pret vārgu un slimu cilvēku, kas savā dzīvē daudz paveicis un tikpat drosmīgi cīnījies par savām idejām kā jūs par savām… Jūs neko man nevēlaties teikt? Labi! Negribat atdot man vēstules? Lieliski!.. Ieiesim manā guļamistabā: tur jūs ieraudzīsiet karali, un kopā ar viņu es… Vēl tikai viens jautājums: kas jums piešķīra Zelta Aunādas ordeni? Es atceros pārējos apbalvojumus, bet par Zelta Aunādu es nezināju…

— Sakarā ar viņa majestātes laulībām Spānijas karalis nesen atsūtīja Karalim Kārlim II Zelta Aunādas ordeņa patentu. Kārlis II tajā ierakstīja manu vārdu un atdeva patentu man.

Mazarīni piecēlās un, balstīdamies uz Bermūna roku, iegāja savā gu­ļamistabā tieši tobrīd, kad tur pieteica prinča ierašanos.

Pie monsenjora Mazarīni savas svītas pavadībā bija ieradies princis Kondē, karaļa asinsradinieks, Rokruā, Lanē un Nordiljonas kauju uzva­rētājs. Viņš pašlaik sasveicinājās ar karali, kad premjerministrs atbīdīja savas gultas aizkaru.

Atoss ieraudzīja Raulu, kas spieda roku grāfam de Gišam, un ar smaidu atbildēja uz dēla godbijīgo palocīšanos.

Viņš ievēroja arī, ka kardināla seja atplaukst priekā, kad tas ierau­dzīja uz galda savā priekšā zelta kaudzi. To bija vinnējis grāfs de Gišs, kas pēc Mazarīni lūguma spēlēja viņa vietā. Kardināls aizmirsa sūtni, sūtniecību un princi: viņš domāja tikai par naudu.

— Ko! Vai tas ir mans laimests? — viņš iesaucās.

— Jā, gandrīs piecdesmit tūkstoši ekiju, — grāfs de Gišs atbildēja, pieceldamies no galda. — Vai atdot kārtis jums, vai arī jūs vēlaties, lai es turpinu?

— Atdodiet! Noteikti atdodiet! Jūs esat neuzmanīgs. Vēl paspēlēsiet visu manu laimestu!

— Kardināla kungs! — princis Kondē palocīdamies sveicināja.

— Esiet sveicināts, jūsu augstība, — ministrs diezgan nevērīgi atņē­ma. — Ļoti laipni, ka atnācāt apmeklēt slimo draugu.

— Draugu! — nomurmināja grāfs de Lafērs, kurš neticēja savām au­sīm, izdzirdis šo uzrunu. — Draugi! Mazarīni un Kondē!

Kardināls it kā uzminēja viņa domas; Mazarīni pasmaidīja un, vērs- damies pie karaļa, piemetināja:

— Man ir tas gods stādīt priekšā jūsu majestātei grāfu de Lafēru, viņa majestātes Anglijas karaļa sūtni… Valsts lietas, kungi! — viņš pie­bilda, griezdamies pie viesiem, un tie visi, sākot ar princi Kondē, izgāja no istabas, sekojot viņa mājienam.

Rauls, uzmetis vēl pēdējo skatienu grāfam de Lafēram, sekoja prin­cim. Šķita, ka Anžū hercogs un karaliene apspriežas, vai viņiem palikt.

— Tā ir ģimenes lieta, — Mazarīni negaidīti teica, atturēdams viņus. — Grāfs de Lafērs atvedis karalim vēstuli, kurā Kārlis II, kas atguvis troni, ierosina apprecināt Anžū hercogu ar princesi Henrieti, Indriķa IV maz­meitu… Vai jūs, grāf, neiedotu vēstuli viņa majestātei?

Atoss sastinga izbrīnā. Kā gan ministrs varēja zināt vētulcs saturu, ja vēstule visu laiku atradās pie viņa?

Taču, pilnīgi valdīdams pār sevi, Atoss sniedza depešu jaunajam ka­ralim, un tas nosarcis to saņēma. Kardināla guļamistabā iestājās svinīgs klusums. To pārtrauca tikai zelta klusā šķindoņa, kad Mazarīni ar savām dzeltenajām un kaulainajām rokām lika naudu lādītē, kamēr karalis lasīja vēstuli.

Viltīgais kardināls bija jau gandrīz visu izstāstījis, un sūtnim nebija nekā, ko piebilst. Tomēr ziņa par Kārļa II atgriešanos tronī pārsteidza karali. Viņš pievērsās grāfam, no kura nenolaida acis kopš tā parādīšanās brīža, un jautāja:

— Kungs, neatsakiet mūsu lūgumu un pastāstiet sīkāk par notiku­miem Anglijā. Jūs esat ieradies taisnā ceļā no turienes, un ordeņi pie jūsu krūtīm rāda, ka jau esat augstmanis, kas daudz ko paveicis.

— Grāfs de Lafērs ir sens jūsu majestātes draugs, — kardināls teica karalienei mātei.

Austrijas Anna bija aizmāršīga, kā jau karaliene, kas pieredzējusi gan daudz vētru, gan ari saulainu dienu.

Viņa pavērās uz Mazarīni, kura greizais smaids nevēstīja neko labu; tad jautājoši paskatījās uz Atosu.

Kardināls turpināja:

— Trevila laikos grāfs bija musketieris un kalpoja nelaiķa karalim… Grāfs ļoti labi pazīst Angliju, viņš turp braucis dažādos laikos… Vispār viņš ir ļoti apbrīnojams cilvēks…