Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Es biju pārliecināts par jūsu saprātīgumu, — musketieris atbildēja. — Es taču pazīstu jūs jau divdesmit piecus gadus. Te jums būs vēl piec­desmit zelta ekiji: redziet, cik augstu es jūs vērtēju. Saņemiet.

— Pateicos, — Menvils atbildēja.

— Ar šo naudu jūs patiešām varat kļūt par godīgu cilvēku, — d'Ar­tanjans nopietni sacīja. — Jums būtu jākaunas: nelādzīgais dzīves veids kā rūsa saēdis jūsu prātu un pat vārdu, kuru jūs pat neiedrošināties mi­nēt. Ja jūs dzīvosiet godīgi, Menvil, tad varēsiet izlikt ar šiem ekijiem gadu. Naudas pietiek : tās ir divreiz vairāk par virsnieka algu. Pēc gada noteikti atnāciet pie manis un — velns parāvis! — es no jums kaut ko iztaisīšu!

Menvils tāpat kā viņa biedri zvērēja, ka būs mēms kā zivs. Un tomēr kāds no viņiem izpļāpājās. Bez šaubām, ne jau tie deviņi cilvēki, kuri baidījās no karātavām; arī ne Menvils; varbūt un pat visticamāk, ka tas bija pats d'Artanjans; kā jau gaskonis viņš neprata turēt mēli aiz zobiem. Kas gan cits, ja ne viņš?

Kā tad lai izskaidro, ka mēs zinām caurumainās priedes kastes noslē­pumu un zinām tik precīzi, ka varam izstāstīt visos sīkumos? Šīs detaļas parāda vienu Anglijas vētures nodaļu pavisam jaunā un negaidītā gaismā, ko vēsturnieki līdz šim netika ievērojuši.

Norēķinājies ar biedriem un devis viņiem savus padomus, d'Artanjans domāja tikai par to, kā ātrāk nokļūt līdz Parīzei. Atoss arī steidzās mā­jup, lai atpūstos. No Buloņas līdz Parīzei draugi jāja blakus, bet katrs bija iegrimis savās domās, un viņu sarunas bija tik nenozīmīgas, ka mēs neuzskatām par vajadzīgu lasītājam tās atstāstīt. Domājot par savām lie­tām un iztēlojoties katrs savu nākotnes ainu, viņi dzina zirgus, lai tā sa­mazinātu ceļu līdz Parīzei.

Ceturtās dienas vakarā pēc aizjāšanas no Buloņas Atoss un d'Ar­tanjans sasniedza Parīzes sargposteni.

— Kurp jūs dosieties, dārgais draugs? — Atoss apvaicājās. - Es jāju uz mājām.

— Bet es taisnā ceļā pie Planšē.

— Vai mēs satiksimies?

— Jā, ja jūs paliksiet Parīzē: es taču apmetīšos šeit.

— Nē, tiklīdz es būšu saticies ar Raulu, ko gaidu ierodamies, tūlīt došos uz Lafēras pili.

— Tad palieciet sveiks, dārgais draugs.

— Nē, labāk teiksim viens otram: „Uz redzēšanos!". Kāpēc jūs ne­varētu apmesties Bluā kopā ar mani? Jūs tagad esat brīvs un bagāts. Vai gribat, lai es jums nopērku glītu muižiņu kaut kur pie Šavernī vai Brasjē? Vienā pusē jums būs brīnišķīgi meži, kas savienojas ar Šamboras mežiem, bet otrā — lieliski purvi. Jums patīk medības, un bez tam jūs esat dzej- v nieks, mans dārgais draugs. Tur jums būs fazāni, griezes un meža pīles; es nemaz nerunāju par saulrietiem un vizināšanos ar laivu, kas savaldzi­nātu pat Nimrodu vai pašu Apolonu. Kamēr muiža vēl nebūs nopirkta, jūs padzīvosiet Lafēras pilī, un mēs trenkāsim žagatas vīnogulājos, kā kādreiz darīja karalis Ludviķis XIII. Tā ir laba nodarbošanās tādiem ve­čukiem kā mēs.

D'Artanjans satvēra Atosa rokas.

— Mīļo grāf, — viņš teica, — es neatbildu jums ne jā, ne nē. Ļaujiet man palikt Parīzē, kamēr es nokārtošu savas lietas un pieradīšu pie do­mas, kas mani gan nomāc, gan sajūsmina. Es esmu kļuvis bagāts un, kamēr es nepierādīšu pie savas bagātības, es būšu neciešams: es jau sevi pazīstu. Vēl es neesmu galīgi dumjš un negribu tāds izrādīties jūsu, drau­ga, acīs, Atos. Apģērbs ir brīnišķīgs un viscaur apzeltīts, bet pārāk jauns un spiež padusēs.

Atoss pasmaidīja.

— Labi, — viņš piekrita. — Starp citu, vai nevēlaties, lai es jums dodu padomu par šīm jaunajām drēbēm?

— Ļoti priecāšos.

— Jūs neapvainosieties?

— Nē taču.

— Kad bagātība pie cilvēka ierodas vēlu un negaidīti, tad, lai ne­sabojātu raksturu, viņam jākļūst vai nu skopam, tas ir, jātērē tikai ne­daudz vairāk kā agrāk, vai arī jābūt izšķērdīgam, tas ir, jāsataisa pie­tiekoši daudz parādu, lai atkal kļūtu par nabagu.

— Dārgo filozof, jūsu vārdi ļoti līdzinās sofismam.

— Nedomāju vis. Vai gribat kļūt par skopuli?

— Nē, nē… Es jau biju skops, kad nebiju bagāts. Jāpamēģina kaut kas cits.

— Tad kļūstiet izšķērdīgs.

— To es arī negribu, velns lai parauj. Mani biedē parādi. Kreditori man atgādina velnus, kas cepina nelaimīgos grēciniekus uz pannas, bet, tā kā pacietība nav mans galvenais tikums, tad man vienmēr gribas ie­kaustīt šos velnus.

— Jūs esat pats gudrākais no maniem paziņām, un jums nemaz nav vajadzīgi padomi. Tie ir muļķi, kas iedomājas, ka var jūs pamācīt. Bet liekas, ka mēs jau esam Sentonorē ielā?

— Jā.

— Paskatieties, lūk, tur, pa kreisi tai mazajā baltajā namiņā es esmu apmeties. Ņemiet vērā, ka te ir tikai divi stāvi. Apakšējo aizņemu es; otro stāvu īrē virsnieks, kurš dienesta dēļ tur nedzīvo astoņus vai deviņus mēnešus gadā. Tā nu es dzīvoju tikpat kā savā mājā, tikai ar to atšķirību, ka man nav nekādu izdevumu mājas uzturēšanai.

— Jūs gan protat iekārtoties, Atos! Kāda devība un kārtība! Es arī gribētu tās apvienot. Bet ko lai dara! Tas ir no dzimšanas, pieredze te neko nedod.

— Glaimotājs!.. Ardievu, mīļais draugs, ardievu! Starp citu, nododiet no manis sveicienu cienījamajam Planšē. Vai viņš vēl joprojām ir tikpat saprātīgs?

— Tikpat saprātīgs un godīgs. Ardievu, Atos!

Viņi izšķīrās. Runādams d'Artanjans nenolaida acis no zirga, kurš grozos zem siena nesa maisiņus ar zeltu. Senmarī zvanu tornī nosita de­viņus vakarā; Planšē kalpotāji aizslēdza tirgotavu. D'Artanjans apturēja pavadoni, kas veda zirgu, uz Lombarda ielas stūra. Viņš pasauca vienu no Planšē kalpotājiem un pavēlēja viņam apsargāt ne tikai zirgu, bet arī kravu. Tad viņš iegāja pie Planšē, kas tikko beidza vakariņot un mazliet nemierīgi skatījās uz kalendāru: viņam bija paradums vakaros nosvītrot pagājušo dienu.

Brīdī, kad Planšē pēc paraduma nopūzdamies izsvītroja aizvadīto die­nu, uz sliekšņa, dzelzs piešus šķindinādams, parādījās d'Artanjans.

— Ak, Dievs! — Planšē iesaucās.

Cienījamais bodnieks nespēja neko vairāk izteikt, ieraudzīdams savu kompanjonu. D'Artanjans ienāca bēdīgs un saguris. Gaskonis gribēja izjo­kot Planšē.

„Mīļais Dievs! — paskatījies uz viesi, nodomāja tirgonis. — Cik viņš ir noskumis!"

Musketieris apsēdās.

— Mīļais d'Artanjana kungs, — Planšē, briesmīgi uztraucies, teica, — jūs esat atgriezies! Vai jūs esat vesels?

— Jā, viss kārtībā, — d'Artanjans nopūzdamies izdvesa.

— Es ceru, ka jūs neesat ievainots?

— Hm!

— Ā, es saprotu, — vēl vairāk uztraucies, Planšē čukstēja. — Ekspe­dīcija bija grūta?

— Jā.

Planšē nodrebēja.

— Man gribas dzert, — pacēlis galvai, musketieris žēli novilka.

Planšē metās pie skapja un ielēja d'Artanjanam lielu glāzi vīna. D'Ar­tanjans pameta skatienu uz pudeli un apvaicājās:

— Kas tas ir par vīnu?

— Jūsu iemīļotais, — Planšē atteica, — vecais, labais Anžū vīns, kas vienreiz gandrīz aizraidīja jūs uz viņsauli.

— Ak, — d'Artanjans ar skumju smaidu teica, — ak vai, mans labais Planšē! Kas zina, vai man vēl kādreiz būs iespēja dzert labu vīnu?

— Klausieties, — nobālēdams un ar pārcilvēciskiem spēkiem apval­dīdams trīsas, Planšē teica, — es esmu bijušais kareivis, tātad man ir drosme. Mīļais d'Artanjana kungs, nemociet mani: mūsu nauda ir zudusi, vai ne?