Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Jā, milord.

— Atļaujiet, kungs, man jums teikt: dīvaini, ka mans tēvs līdz pat nāvei vairs neko par jums nedzirdēja.

— Tiesa, bet viņš dzirdēja par mani savā nāves brīdī. Caur Austrijas Annas kambarsulaini es viņam sūtīju brīdinājumu par draudošajām briesmām; diemžēl, brīdinājums pienāca par vēlu.

— Vienalga, — Bekingems atteica, — tagad es saprotu. Jūs gribējāt pakalpot tēvam un tāpēc meklējat dēla atbalstu.

— Milord, pirmkārt, es nemeklēju nekādu atbalstu, — d'Artanjans flegmātiski atbildēja. — Viņa majestāte karalis Kārlis II, kuram man bija tā laime izdarīt dažus pakalpojumus — varu jums teikt, ka pakalpojumi karaļiem ir mana galvenā nodarbošanās, — tātad Kārlis II, kas bija man ļoti labvēlīgs, vēlējās, lai es stādos priekšā viņa māsai princesei Henrietei, jo kādreiz varu būt viņai noderīgs. Karalis zināja, ka jūs atrodaties kopā ar viņas augstību un atsūtīja mūs abus ar Parī pie jums. Tas arī ir viss. Es no jums neko nelūdzu, un, ja jūs nevēlaties mani stādīt priekšā prin­cesei, tad, kaut gan ar nožēlu, bet es iztikšu bez jums un uzdrošināšos stādīties priekšā pats.

— Ceru, — ieinteresējies Bekingems turpināja sarunu, — jūs neat­teiksieties kaut ko paskaidrot, ja jau jūs pats man to pateicāt.

— Es nekad neatsakos paskaidrot, — d'Artanjans atbildēja.

— Ja jūs slepus sazinājāties ar manu tēvu, tad jums jāzina daži sī­kumi.

— Pagājis jau ilgs laiks, kopš šīs attiecības beigušās, jūs tad vēl pat nebijāt dzimis. Nav vērts uzvandīt senas atmiņas dažu nelaimīgu briljanta karuļu dēļ, kurus es saņēmu no viņa rokām un nogādāju Francijā.

— Kungs, — Bckingems strauji teica, pastiepdams d'Artanjanam roku, — tad tas bijāt jūs! Mans tēvs jūs tik neatlaidīgi meklēja! Jūs varējāt daudz sagaidīt no mums!

— Gaidīt! Tur es esmu meistars! Es visu savu dzīvi gaidu!

Pat to laiku princese, kurai bija apnicis gaidīt, kamēr nepazīstamais pienāks pie viņas, piecēlās no sola un devās pie runātājiem.

— Vismaz jums nevajadzēs ilgi gaidīt pakalpojumu, kuru jūs man lūdzat, — Bekingems teica d'Artanjanam.

Viņš pagriezās pret lēdiju Henrieti un paklanījies teica:

— Viņa majestāte karalis, jūsu brālis, vēlas, lai es stādu priekšā jūsū augstībai ševaljē d'Artanjanu.

— Lai jūsu augstībai vajadzības gadījumā būtu stingrs atbalsts un uzticams draugs, — Parī piemetināja. D'Artanjans palocījās.

— Vai neko citu jūs negribat piebilst? — princese jautāja vecajam kalpam un uzsmaidīja d'Artanjanam.

— Vēl karalis vēlas, lai jūsu augstība svēti glabā atmiņā d'Artanjana kunga vārdu un nopelnus, jo viņam, kā viņa majestāte saka, viņš var pateikties par savu atgriešanos Anglijā.

Bekingems, princese un Ročesters izbrīnā saskatījās.

— Tas arī ir mazs noslēpums, — d'Artanjans sacīja, — un es ne­sākšu ar to dižoties karaļa Kārļa II dēla priekšā tāpat kā es nelielījos, stāstīdams jums, hercog, par briljanta karuļiem.

— Jūsu augstība, — Bekingems teica, — ševaljē jau otro reizi at­gādina man kādu notikumu. Tas mani tik ļoti interesē, ka es lūdzu jums atļauju uz mirkli nolaupīt d'Artanjana kungu, lai varētu ar viņu parunāt divatā.

— Lūdzu, milord, — princese atteica, — bet tikai neaizkavējiet viņu ilgi un atdodiet man pēc iespējas ātrāk draugu, kas ir tik padevīgs ma­nam brālim.

Viņa sniedza roku Ročesteram.

Bekingems kopā ar d'Artanjanu pagāja sāņus.

— Ševaljē, — iesāka hercogs, — pastāstiet man visu šo notikumu ar briljantiem; Anglijā to neviens nezina, pat tā vīra dēls, kas bija šī noti­kuma galvenais varonis.

— Milord, tikai vienam cilvēkam pasaulē bija tiesības pastāstīt šo notikumu, kā jūs lūdzāt: tas bija jūsu tēvs. Viņš uzskatīja par vajadzīgu klusēt; lūdzu atjauju sekot viņa piemēram.

D'Artanjans paklanījās, un viņa izskats pauda, ka nekādi argumenti nespēs viņu pārliecināt.

— Ja tā, kungs, — Bekingems teica, — lūdzu piedodiet manu ne­kautrīgo jautājumu; un, ja es kādreiz došos uz Franciju…

Viņš pagriezās, lai vēlreiz paskatītos uz princesi; viņa šķietami nemaz nedomāja par viņu un bija aizrāvusies sarunā ar Ročesteru. Bekingems nopūtās.

— Kas tad būs? — d'Artanjans vaicāja.

— Es teicu, ja kādreiz došos uz Franciju…

— Jūs dosieties turp, milord, — d'Artanjans smaidīdams sacīja, es jums galvoju.

— Kāpēc?

— O, es esmu labs pareģis un reti kļūdos. Tātad, ja jūs dosieties uz Franciju?..

— Vai es drīkstēšu lūgt jums — jums, kura draudzība atdod karaļu troņus — vai drīkstēšu lūgt mazu daļiņu tās uzmanības, ko jūs veltījāt manam tēvam?

— Milord, — d'Artanjans atteica, — ticiet man, es jutīšos glaimots, ja jūs atcerēsieties, ka tikāties ar mani šeit. Bet tagad atļaujiet…

Viņš pagriezās pret princesi:

— Jūsu augstība, jūs esat franču princese, un tāpēc es ceru jūs redzēt Parīzē. Tā būs laimīgākā diena manā dzīvē, kad jūs vēlēsieties dot man kādu uzdevumu un tā pierādīt, ka jūs neesat aizmirsusi sava brāļa, vald­nieka, padomu.

Viņš paklanījās princesei, un viņa ar karalisku žestu pastiepa viņam roku skūpstam.

— Ak, kas gan jādara, lai iegūtu no jūsu augstības tādu labvēlību? Bekingems nočukstēja.

— Pajautājiet ševaljē d'Artanjanam, — princese atbildēja, — viņš jums pateiks.

Karaļa vārdi par Monka aizskarto patmīlību bija ļoti satraukuši d'Ar­tanjanu. Visu mūžu leitnants bija pratis izvēlēties ienaidniekus un, ja tie bija nelokāmi un neuzvarami cilvēki, tad viņš pats tā bija gribējis.

Tomēr gadiem ritot uzskati būtiski mainās: katrs gads nes izmaiņas domāšanas veidā.

Kad d'Artanjans kopā ar saviem desmit trakuļiem atstāja Kalē, tik­šanās ar Goliātu, Nabuhodonosoru vai Olofernu* uztrauca viņu tik pat maz kā sadursme ar rekrūšiem vai strīds ar traktiera saimnieci. Viņš bija kā izsalcis ērglis, kas uzklūp jēram. Bads padara aklu. Turpretim, kad d'Artanjans uzvarēja un ieguva bagātību, veikdams ārkārtīgi grūtu uz­devumu, viņam zuda patika riskēt, un viņš sāka gudrot par iespējamajiem sarežģījumiem.

Atgriezdamies no audiences, viņš prātoja tikai par to, lai neaizskartu tik nozīmīgu personu kā Monks, kuru pat Kārlis II centās neaizvainot, kaut gan viņš bija karalis. Tā kā karalis savu troni bija atguvis tikko, tad viņam vēl bija nepieciešama aizstāvība, un, protams, viņš neatteiks savam aizstāvim par prieku izsūtīt d'Artanjanu, ietupināt viņu Midlseksas mūros vai arī noslīcināt, pārceļoties no Duvras uz Buloņu. Karaļi vienmēr ir gatavi pakalpot saviem vicekaraļiem.

Starp citu, ja Monks nolems atriebties, viņš iztiks arī bez karaļa pa­līdzības. Karalim vajadzēs tikai piedot savam Īrijas vicekaralim nodarī­jumus pret d'Artanjanu. Ar smejoties pateiktu: te absolvo** vai arī uz pergamenta uzkricelētu parakstu: „Karalis Kārlis" pilnīgi pietiktu, lai no­mierinātu Olbermelas hercoga sirdsapziņu. Nabaga d'Artanjana bagātā iztēle viņam jau rādīja neizbēgamās bojāejas ainas, ja šie vārdi tiks pa­teikti vai uzrakstīti.

Bez tam mūsu tālredzīgais musketieris juta, ka šai gadījumā viņš ir pilnīgi viens: Atosa draudzība te nepalīdzēs. Ja runa būtu par zobena cirtieniem, musketieris varētu paļauties uz savu biedru; taču d'Artanjans pārāk labi pazina Atosu un bija pārliecināts, ka tik kutelīgā situācijā visu vainu varēs uzvelt nelaimes gadījumam, kas ļaus attaisnot Monku vai Kār-