Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Kamēr tas viss norisinājās, mūsu musketieris pie sevis nemitīgi at­kārtoja: „Lai Dievs dod, ka Monks neizrādītos tik patmīlīgs kā es. Ja mani kāds ietupinātu kastē zem režģa un kā telēnu aizvestu pāri jūrai, man būtu tik nepatīkamas atmiņas par savu nožēlojamo stāvokli kastē, un es tā dusmojos uz to, kas mani tur iesprostoja, tā baidītos ieraudzīt viņa sejā indīgu smīnu vai arī viņa pozā izsmējīgu atgādinājumu par manu stāvokli kastē, ka… Velns lai parauj! Es viņam iegrūstu kaklā dunci pa­teicībā par viņa režģiem un iemestu viņu īstā zārkā, lai salīdzina ar to, kurā es nīku divas dienas".

D'Artanjans, to teikdams, bija atklāts; mūsu gaskonis izcēlās ar jū­tīgumu. Par laimi, Monku nodarbināja citas domas. Viņš nebilda ne puš­plēsta vārda par bijušo savam samulsušajam uzvarētājam, gluži otrādi — izrādīja viņam lielu uzticību, vadāja sev līdz uz armijas skatēm, lai iegūtu d'Artanjana atzinību, kuru viņam, acīmredzot, ļoti gribējās saņemt. D'Artanjans izturējās kā prasmīgs lišķis: viņš jūsmoja par Monka taktiku, par kārtību viņa nometnē un vilka uz zoba Lambertu.

Tūlīt pēc atgriešanās Monks piekrita tikties ar Lambertu, ko pēdējais bija lūdzis iepriekšējā dienā, bet ko Monka leitnanti bija noraidījuši, aiz­bildinādamies ar ģenerāļa slimību. Tikšanās nebija sevišķi ilgstoša un in­teresanta. Lamberts gribēja uzzināt sava pretinieka domas. Monks atbil­dēja, ka piekrīt vairākuma viedoklim. Lamberts jautāja: vai labāk neva­rētu atrisināt sadursmi, izveidojot savienību nevis ejot kaujā? Monks pa­lūdza nedēļu pārdomām. Lamberts neuzdrošinājās noraidīt viņa lūgumu, kaut gan, dodamies karagājienā, bija lielījies, ka uzreiz iznīcinās Monka armiju.

Kad šai sarunai, kuru Lamberta atbalstītāji bija nepacietīgi gaidījuši, nesekoja ne miera līgums, ne kauja, Lamberta dumpīgā armija deva priekš­roku kaut arī ierobežotam, bet parlamentam (kā d'Artanjans jau bija paredzējis), nevis sava ģenerāļa krāšņajām, bet neauglīgajām iecerēm.

Lamberta karavīri atcerējās bagātīgās Londonas pusdienas, elu un he- resu, ar ko pilsētnieki cienāja savus draugus karavīrus. Armija ar šaus­mām skatījās uz rupjo maizi, Tvīdas duļķaino ūdeni, kas bija pārāk sāļš dzeršanai,. bet. nepietiekoši sāļš ēdiena gatavošanai, un domāja: ,.Varbūt otrā pusē mums būs labāk? Varbūt Londonā cepas gaļa Monka kara­vīriem?"

No tā brīža galvenais sarunu temats bija bēgšana no Lamberta armi­jas.

Monks aizstāvēja parlamentu, Lamberts tam uzbruka. Monks vēlējās atbalstīt parlamentu tikpat maz kā Lamberts, bet viņš to bija ierakstījis savos karogos, tāpēc pretējai pusei gribot negribot savējos bija jāraksta sacelšanās lozungs, kas puritāņiem nebūt nepatika. Tādēļ karavīri plūda no Lamberta pie Monka kā grēcinieki dotos no Belccbula pie Dieva.

Monks jau bija izrēķinājis: ja dienā būs tūkstotis dezertieru, tad Lam­berts noturēsies divdesmit dienas. Tomēr, jebkuram ķermenim krītot, āt­rums vienmēr pieaug: pirmajā dienā bija simt bēgļu, otrajā piecsimt, tre­šajā tūkstotis. Monks jau domāja, ka tas būs vidējais skaits, bet no tūks­toša bēgļu skaits palielinājās līdz diviem tūkstošiem, tad uz četriem, un pēc nedēļas Lamberts, juzdams, ka vairs nav spējīgs cīnīties, ja izraisās kauja, pieņēma saprātīgu lēmumu naktī atstāt nometni, atgriezties Lon­donā, lai aizsteigtos priekšā Monkam un izveidotu spēcīgu armiju no pa­likušajiem atbalstītājiem.

Monks, ne no kā nebaidīdamies, uzvaroši devās tieši uz Londonu, uzsūcot savā armijā pat visus tos, kas paši nezināja, kādai partijai viņi pieder. Monka armija apmetās Bārnetā, četras jūdzes no galvaspilsētas. Parlaments līksmoja, iztēlodamies, ka atradis sev aizstāvi. Tauta gaidīja, lai slavenais karavadonis sevi parāda un lai tad varētu spriest par viņu. Pat d'Artanjans nespēja izprast Monka nodomus. Viņš visu vēroja un jūsmoja par Monku. Monks nevarēja ieiet Londonā bez brāļu kara. Viņš vilcinājās.

Negaidīti Monks padzina no Londonas kara partiju un parlamenta vārdā ieņēma pilsētu.

Kad pilsoņi jau sašuta par Monka rīcību un pat kareivji sāka pārmest savam komandierim, viņš, iepriekš pārliecinājies, ka ir spēcīgākais, pa­ziņoja līdzskrējēju parlamentam, ka tam ir laiks nolikt pilnvaras un at­brīvot vietu patiesai, nevis pabiru valdībai. Monks to paziņoja, balstī­damies uz piecdesmit tūkstošiem zobenu, kuriem tajā pašā vakarā ar vētrainu sajūsmu pievienojās slavenās Londonas pilsētas piecsimt tūkstoši iedzīvotāju.

Un šai brīdī, kad tauta pēc trokšņainajiem svētkiem un ielu dzīrēm sāka domāt, kam lai piešķir varu, visi pēkšņi uzzināja, ka no Hāgas izgājis kuģis, uz kura atrodas Kārlis II.

— Kungi, — Monks teica saviem virsniekiem, — es dodos sagaidīt likumīgo valdnieku. Kas mani mīl, lai seko man!

Viņa vārdus saņēma ar vētrainiem izsaucieniem. D'Artanjanam no prieka ietrīsējās sirds, kad viņš tos izdzirdēja.

— Velns parāvis! — viņš teica Monkam. — Tas nu gan ir drosmīgi!

— Vai jūs dosieties turp kopā ar mani?

— Bez šaubām, ģenerāl!.. Bet es jūs lūdzu, pasakiet man, ko jūs uzrakstījāt vēstulē, kuru nosūtījāt ar Atosu, tas ir, ar grāfu de Lafēru?.. Atcerieties… mūsu ierašanās dienā?

— Man nav noslēpumu no jums, — Monks atbildēja. — Es uz­rakstīju tikai vienu teikumu: „Gaidu jūsu majestāti pēc sešām nedēļām Duvrā".

— Tādā gadījumā es neteikšu, ka tas ir drosmīgi, bet gan, ka tas ir smalki izspēlēts.

— Tādās lietās jūs esat lietpratējs, — Monks atteica.

Tas bija vienīgais ģenerāļa mājiens par viņa ceļojumu uz Holandi.

Anglijas karalis ar vislielāko greznību ieradās Duvrā un pēc tam Lon­donā. Viņš ataicināja brāļus un atveda sev līdz māsu un māti. Anglija bija tik ilgi pamesta savā vaļā, tas ir, padota tirānijai, vai arī nožēlojamu un nesaprātīgu cilvēku varai, tāpēc Kārļa II atgriešanās (kuru, starp citu, angļi pazina tikai kā cilvēku, kura tēvam nocirta galvu) bija svētki visās trijās karalistēs. Tautas sajūsmas pilnie saucieni jauno karali tā pārstei­dza, ka viņš savam jaunākajam brālim Jorkas hercogam pie auss pa­čukstēja:

— Acīmredzot, mēs paši esam vainīgi, ka tik ilgi neatgriezāmies ze­mē, kur mūs tā mīl.

Karali ielenca lieliska svīta. Jaukais laiks arī sekmēja svētkus. Kārlis bija kļuvis it kā jaunāks un bija jautrs; likās, ka tas ir paviam cits cilvēks. Visi, pat saule, viņam uzsmaidīja. Galma lišķu krāšņumā un trokšņainajā pūlī, kas acīmredzot bija aizmirsuši, ka viņi pavadīja uz ešafotu jaunā karaļa tēvu, cilvēks karaļa musketieru leitnanta mundierī ar smaidu smal­kajā, gudrajā sejā vēroja gan aurojošo pūli, gan Kārli II: karalis izlikās aizkustināts un cītīgi klanījās dāmām, kas meta puķu pušķus zem viņa zirga kājām.

— Nav slikti būt par karali! — šis cilvēks pats sev teica, kad bija palaidis garām visu svītu un visa redzētā pārņemts, iegrima dziļās pār­domās un apstājās uz ceļa. — Lūk, karalis, kurš nokaisīts ar zeltu un briljantiem kā ķēniņš Zālamans un zaigo visās varavīksnes krāsās kā pļava pavasarī; tagad viņš varēs grābt saujām no lādēm, kur viņa uzticamie pavalstnieki, kas visi kādreiz nodevuši viņu, ir sakrājuši zeltu. Tagad viņu tā apveltī ar puķu pušķiem, ka tajos var noslīkt; ja būtu parādījies šeit pirms diviem mēnešiem, viņam veltītu tikpat daudz ložu un lielgabalu lādiņu. Jā, nav slikti būt par karali!