Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Ģenerālim patiešām ir stingra griba, — viņš klusu teica karalim. — Divās diennaktīs viņš neapēda ne kumosu maizes un neizdzēra ne piliena vīna. No šī brīža jūsu majestāte izlemj viņa likteni; es mazgāju rokas, kā teica Pilāts.*

Bāls, sakrustojis rokas uz krūtīm, Monks padevīgi gaidīja savu likteni.»

D'Artanjans pievērsās viņam.

Poncijs Pilāts — Romas ieceltais Jūdejas pārvaldnieks (26. — 36. m.ē.), kurš, kā teikts Bībelē, apstiprināja Jēzus Kristus nāves sodu.

— Jūs ļoti labi saprotat, — viņš teica ģenerālim, — ka jūsu pati par sevi lieliskā runa tomēr neapmierina nevienu, pat ne jūs pašu. Viņa ma­jestāte gribēja ar jums parunāt; jūs atteicāties ar viņu tikties. Kāpēc tad tagad, kad jūs ar karali esat saticies aci pret aci, kad šo tikšanos ir panācis no jums neatkarīgs spēks, kāpēc jūs spiežat mūs rīkoties tādā veidā, ko es uzskatu par veltīgu un bezjēdzīgu? Runājiet taču, velns pa­rāvis! Sakiet kaut vai „nē"!

Monks neteica ne vārda, tikai domīgi glaudīja ūsas, un viņa izskats pauda, ka viņš apzinās savu grūto stāvokli.

Kārlis II bija iegimis dziļās pārdomās. Viņš pirmo reizi tikās ar Mon­ku — ar cilvēku, ko tik ļoti gribēja redzēt — un tagad ar savu vērīgo skatienu pūlējās iespiesties viņa sirds dziļumos.

Viņš pārliecinājās, ka Monks nolēmis drīzāk mirt nekā sākt runāt. Tas nebija nekas negaidīts, ja ņem vērā, cik smagi aizvainots jutās šis ievērojamais cilvēks. Tai pašā brīdī Kārlis II pieņēma vienu no tiem lē­mumiem, kas liek vienkāršam cilvēkam riskēt ar savu dzīvību, ģenerālim — ar uzvaru, karalim — ar viņa valsti.

— Mans kungs, — viņš vērsās pie Monka, — daļēji jums ir taisnība. Es neprasu, lai jūs man atbildētu, es lūdzu vienīgi uzklausīt mani.

Uz mirkli iestājās klusums. Karalis skatījās uz Monku, bet tas palika bezkaislīgs.

— Kungs, jūs man izteicāt rūgtus pārmetumus, — karalis atkal ie­runājās. — Jūs esat pārliecināts, ka es pie jums uz Ņūkāslu aizsūtīju cilvēku, kurš jūs ievilināja slazdā; starp citu, atzīmēšu, ka d'Artanjana kungs par viņu neko nezināja. Es esmu patiesi pateicīgs d'Artanjana kun­gam par viņa augstsirdīgo un cildeno uzticību.

D'Artanjans godbijīgi paklanījās. Monks stāvēja nekustīgi.

— D'Artanjana kungs, — ņemiet vērā, Monka kungs, ka es nebūt nevēlos jums atvainoties, — tātad d'Artanjana kungs kā īsts muižnieks devās uz Angliju pats pēc savas gribas, pilnīgi nesavtīgi, bez pavēles, bez cerības, lai pakalpotu nelaimīgajam karalim un pievienotu saviem daudza­jiem dižajiem darbiem arī šo apbrīnojamo varoņdarbu.

D'Artanjans mazliet pietvīka un ieklepojās, lai slēptu mulsumu. Monks joprojām nekustējās.

— Monka kungs, jūs neticat maniem vārdiem, — karalis turpināja. — Es saprotu jūsu neuzticību: tāda padevība sastopama tik reti, ka tai grūti noticēt.

— Ģenerālis maldās, ja netic jūsu majestātei! — d'Artanjans iesau­cās. — Jūs teicāt taisnību, visīstāko patiesību, ja, acīmredzot, es esmu rīkojies nepareizi, sagūstot ģenerāli: tas, šķiet, ir nelaikā. Ja tā ir, es jūtos izmisis!

— Ševaljē d'Artanjan, — karalis saņēma musketiera roku. — Es es­mu jums pateicīgs vairāk, nekā ja jūs man būtu nodrošinājis uzvaru: jūs man likāt ieraudzīt vēl nezināmu draugu, kam es būšu mūžam pateicīgs un ko mūžīgi mīlēšu…

Karalis draudzīgi paspieda d'Artanjana roku un, palocījies Monkam, piebilda:

— Un arī ienaidnieku, kuru kopš šī brīža es vērtēšu pēc nopelniem.

Puritāņa acis kaut kas uzzibsnīja, bet tūlīt arī apdzisa, un viņš atkal

kļuva tikpat drūmi bezkaislīgs kā iepriekš.

— Lūk, kāds bija mans plāns, d'Artanjana kungs, — karalis turpi­nāja. — Grāfs de Lafērs, kuru jūs, šķiet, pazīstat, devās uz Ņūkāslu…

— Atoss! — iesaucās d'Artanjans.

— Jā, liekas, ka tā viņu sauc kauju biedri… Grāfs de Lafērs devās uz Ņūkāslu, un varbūt viņam izdotos pierunāt ģenerāli uzsākt sarunas ar mani vai kādu no maniem atbalstītājiem. Bet te vardarbīgi iejaucāties jūs.

— Velns lai parauj! — d'Artanjans noteica. — Droši vien tas bija viņš, kas ieradās nometnē tai pašā vakarā, kad tur iekļuvu es ar zvej­niekiem!

Tikko manāma Monka uzacu sakustēšanās atklāja d'Artanjanam, ka viņš nav kļūdījies.

— Jā, jā, — viņš turpināja, — man jau likās, ka tas ir viņa stāvs un " viņa balss. Ak, cik žēl! Piedodiet, jūsu majestāte, es domāju, ka rīkojos pareizi.

— Nav noticis nekas slikts, — karalis atbildēja, — vienīgi ģenerālis apvaino mani nodevībā, kurā es nemaz neesmu vainīgs. Nē, ģenerāl, ar tādiem ieročiem es negribu ar jums cīnīties. Drīz jūs to redzēsiet. Bet līdz tam ticiet man, es zvēru jums pie sava muižnieka goda! Tagad, d'Ar­tanjana kungs, atļaujiet jums kaut ko pateikt.

— Es klausos, jūsu majestāte.

— Jūs esat man uzticīgs? Vai ne?

— Jūsu majestāte redzēja manu bezgalīgo uzticību.

— Labi. Pietiek ar vienu vienīgu vārdu no tāda cilvēka mutes kā jūs. Bez tam vārdiem vienmēr seko darbi. Ģenerāl, lūdzu jūs nākt man līdz. Jūs arī nāciet kopā ar mums, d'Artanjana kungs.

D'Artanjans bija mazliet apjucis, bet paklausīja. Kārlis II izgāja ārā, aiz viņa Monks, kam sekoja d'Artanjans. Kārlis devās uz priekšu pa to pašu ceļu, pa kuru bija nācis d'Artanjans, un visu trīs naksnīgo gājēju sejās saka pūst jūras vējš. Kārlis atslēdza vārtiņus, un viņi nepaguva noiet ne piecdesmit soļus, kad ieraudzīja okeānu, kas bija beidzis viļņoties un tagad rāmi elpoja kā noguris briesmonis.

Kārlis II gāja galvu nodūris un iegrimis pārdomās, lēni berzēdams ar roku zodu. Monks gāja aiz viņa, nemierīgi skatīdamies atpakaļ. Aiz­mugurē sekoja d'Artanjans, turēdams roku pie zobena roktura.

— Kur atrodas laiva, ar kuru jūs atbraucāt? — Kārlis noprasīja mus­ketierim.

— Lūk, tur; tajā mani gaida septiņi karavīri un virsnieks.

— A, redzu! Laiva izvilkta krastā. Bet jūs taču ar to neatbraucāt no Ņūkāslas?

— O, nē! Es par savu naudu noīrēju burinieku, un tas ir noenkurots lielgabala šāviena attālumā no krasta.

— Kungs, jūs esat brīvs, — karalis teica Monkam.

Par spīti savai rakstura stingrībai Monks tomēr nespēja apspiest iz­saucienu. Karalis apstiprinoši pamāja ar galvu un turpināja:

— Mēs pamodināsim kādu no vietējiem zvejniekiem. Viņš sagatavos kuģi vēl šonakt un aizvedīs jūs turp, kur pavēlēsiet. D'Artanjana kungs jūs pavadīs. Es uzticu d'Artanjana kungu jūsu godaprātam, Monka kungs.

Monks izbrīnā izsaucās, bet d'Artanjans smagi nopūtās. Karalis iz­likās, ka neko nav pamanījis un pieklauvēja pie pašā jūras krastā dzī­vojošā zvejnieka mājas žoga.

— Hei, Keizer! — viņš uzsauca. — Mosties!

— Kas tur ir? — zvejnieks atsaucās.

— Es, karalis Kārlis.

— Ak tas esat jūs, milord! — Keizcrs iesaucās, izlīzdams no buras, kurā viņš bija ietinies un neizģērbies gulēja kā šūpulī. — Ko jūs vēlaties?

— Keizer, — karalis pavēlēja, — tev tūlīt jāiziet jūrā. Šis ceļotājs noīrē tavu barku; tev labi samaksās. Kalpo viņam kā nākas.

Karalis atkāpās dažus soļus, lai Monks varētu netraucēti sarunāties ar zvejniekiem.

— Es gribu nokļūt pāri jūrai uz Angliju, — Monks ar grūtībām teica holandiski.

— Ko tur, — zvejnieks atteica, — es varu pārvest.

— Vai mēs varam drīz doties ceļā?

— Pēc pusstundas, milord. Mans vecākais dēls jau paceļ enkuru; mēs grasījāmies trijos doties zvejā.