Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Pacietieties! — Monks smaidīdams teica.

— Paciesties! Nogaidīt līdz brīdim, kamēr šis drosmīgais cilvēks ga­līgi izcepsies?

D'Artanjans metās uz māju.

— Stāviet! — Monks pavēloši teica un devās arī pats uz to pusi. Tai brīdī pie mājas pienāca virsnieks un uzsauca aplenktajam:

— Māja deg. Pēc stundas tu pārvērtīsies pelnos. Vēl ir laiks. Ja tu mums pateiksi visu, ko zini par ģenerāli Monku, mēs tev uzdāvināsim dzīvību. Atbildi, vai arī, zvēru pie svētā Patrika…

Aplenktais neko neatbildēja. Viņš droši vien no jauna pielādēja pis­toli.

— Drīz mums ieradīsies papildspēki, — virsnieks turpināja. — Pēc piecpadsmit minūtēm pie mājas būs simt cilvēku.

Francūzis uzsauca:

— Es atbildēšu, ja visi aizies; es gribu brīvi iziet no šejienes un viens pats doties uz nometni. Ja ne, nogaliniet mani tepat.

— Velns parāvis, — d'Artanjans iekliedzās, — tā taču ir Atosa balss! Nelieši tādi!

Viņš izrāva zobenu no maksts, un tas iezibējās vakara gaismā.

Monks viņu atturēja, izgāja pats priekšā un skaļā balsī noprasīja:

— Kas te notiek? Digbij, kas tas par ugunsgrēku? Kāpēc tā klaigā?

— Ģenerālis! — Digbijs iekliedzās, izmezdams no rokām zobenu.

— Ģenerālis! — kareivji atkārtoja.

— Kas tur ko brīnīties? — Monks mierīgi vaicāja. Kad visi apklusa, viņš pajautāja:

— Kas aizdedzināja māju?

Kareivji nodūra galvas.

— Kā! Es jautāju un nesaņemu atbildi! — Monks uzkliedza. — Es apsūdzu, un neviens netaisnojas! Un vēl nav nodzēsts ugunsgrēks!

Kareivji tūdaļ metās pēc spaiņiem un āķiem un sāka dzēst uguns­grēku tikpat sparīgi kā pirms tam bija veicinājuši degšanu. D'Artanjans pirmais pieslēja pie mājas kāpnes un uzsauca:

— Atos! Tas esmu es, d'Artanjans! Nešaujiet uz mani, dārgais draugs!

Pēc mirkļa viņš jau apkampa grāfu. Pa to laiku, Grimo apakšējā stāvā jauca nost aizsprostojumu tikpat aukstasinīgi kā vienmēr un, atvēris dur­vis, mierīgi nostājās uz sliekšņa un sakrustoja rokas uz krūtīm. Izdzirdis d'Artanjana balsi, viņš tomēr nespēja apvaldīt savu izbrīnu.

Pabeiguši dzēst ugunsgrēku, samulsušie kareivji ar Digbiju priekšgalā piegāja pie ģenerāļa.

— Ģenerāļa kungs, piedodiet mums, — viņš lūdza. — Mēs to iz­darījām aiz mīlestības pret jums, jo domājām, ka jūs esat pazudis.

— Jūs esat jukuši prātā! Pazudis! Vai tad tādi kā es pazūd? Vai es nedrīkstu atstāt nometni, nevienam neziņojot par saviem nodomiem? Varbūt jūs mani uzskatāt par parastu pilsētnieku? Vai tad drīkst uzbrukt un draudēt ar nāvi muižniekam, manam draugam un viesim, tikai tāpēc, ka uz viņu kritušas aizdomas? Zvēru pie debesīm, es pavēlēšu nošaut visus, kurus šis drosmīgais muižnieks vēl nav aizsūtījis uz viņu sauli!

— Ģenerāļa kungs, — Digbijs pazemīgi teica, — mēs bijām div­desmit astoņi. Astoņi ir gājuši bojā! <���■

— Es ļaušu grāfam de Lafēram pievienot šiem astoņiem arī pārējos divdesmit, — Monks teica, sniegdams Atosam roku. — Ejiet visi uz no­metni. Digbij, jums mēnesis aresta.

— Ģenerāļa kungs!..

— Tā jums būs mācība citreiz sekot tikai manām pavēlēm.

— Leitnants man pavēlēja…

— Leitnantam nevajadzēja jums dot tādas pavēles. Viņš tiks arestēts jūsu vietā, ja patiešām pavēlēja jums sadedzināt šo muižnieku.

— Viņš to nepavēlēja, ģenerāļa kungs: viņš pavēlēja atvest grāfu uz nometni, bet viņš negribēja nākt.

— Es nevēlējos, lai aplaupa manu māju, — Atoss teica, izteiksmīgi skatīdamies uz Monku.

— Un pareizi darījāt. Marš, uz nometni!

Kareivji, galvas nokāruši, aizgāja.

— Tagad, kad mēs esam vieni paši, — Monks vaicāja Atosam, — sakiet man lūdzu, grāf, kāpēc jūs katrā ziņā gribējāt palikt šeit? Jūsu kuģis taču ir tik tuvu…

— Ģenerāl, es gaidīju jūs. Vai tad tas nebijāt jūs, kas man nozīmēja tikšanos pēc nedēļas?

D'Artanjana daiļrunīgais skatiens apliecināja Monkam, ka abi drosmī­gie un godīgie draugi nebija sarunājuši viņu nolaupīt. Monks jau to zi­nāja.

— Kungs, — viņš teica d'Artanjanam, — jums bija pilnīga taisnība. Atļaujiet man pateikt dažus vārdus grāfam de Lafēram.

D'Artanjans izmantoja šo brīdi, lai pieietu un sasveicinātos ar Grimo.

Monks palūdza atļauju ieiet viņa istabā. Tā vēl bija dūmu un drupu pilna. Vairāk kā piecdesmit lodes pa logu bija ielidojušas istabā un sa­caurumojušas sienas. Istabā atradās galds, uz tā stāvēja tintnīca un visi rakstāmpiederumi. Monks paņēma spalvu, uzrakstīja vienu rindiņu, pa­rakstījās, salocīja papīru, aizzīmogoja to ar savu gredzenu un atdeva vēs­tuli Atosam.

— Grāf, — viņš teica, — esiet tik laipns un aizvediet šo vēstuli ka­ralim Kārlim II. Dodieties ceļā tūlīt, ja nekas jūs neaiztur.

— Bet muciņas? — Atoss jautāja.

— Zvejnieki, kas mani atveda šurp, aiznesīs tās uz kuģi. Pacentieties izbraukt ne vēlāk kā pēc stundas.

— Labi, ģenerāl.

— D'Artanjana kungs! — Monks pa logu uzsauca.

D'Artanjans tūlīt pat ienāca istabā.

— Apskaujiet jūsu draugu un atvadieties no viņa. Viņš atgriežas uz Holandi.

— Uz Holandi! — d'Artanjans iesaucās. — Bet es?

— Jūs esat brīvs un varat aizbraukt, bet es ļoti lūdzu jūs palikt. Vai patiesi jūs man atteiksiet?

— O nē! Es esmu jūsu rīcībā, ģenerāl.

D'Artanjans ātri atvadījās no Atosa. Monks vēroja viņus abus. Tad viņš pats parūpējās, lai viss tiktu sagatavots aizbraukšanai un lai muciņas nogādātu uz kuģa. Kad tas atstāja krastu, viņš paņēma apmulsušo un satraukto d'Artanjanu zem rokas un aizveda viņu uz Ņūkāslu. Iedams roku rokā ar Monku, d'Artanjans pie sevis čukstēja: „Nu, nu, šķiet, ka „Planšē un Co" akcijas ceļas!"

Kaut gan tagad d'Artanjans ticēja veiksmei, tomēr viņš vēl īsti visu nesaprata. Atosa brauciens uz Angliju, karaļa un Atosa vienošanās, kā arī viņa paša likteņa dīvainā savīšanās ar grāfa de Lafēra likteni deva viņam bagātīgu vielu pārdomām. Viņam likās, ka vislabākais būs paļauties uz likteni. Viņš bija izturējies nepiesardzīgi, un, kaut arī viss izdomātais bija izdevies, no tā nekas labs neiznāca. Viss bija pagalam, tātad vairs nebija ko zaudēt.

D'Artanjans kopā ar Monku ienāca nometnē. Ģenerāļa atgriešanās visiem likās kā brīnums, jo viņi uzskatīja Monku par mirušu. Monka bar­gā seja un ledainais skatiens it kā vaicāja iepriecinātajiem virsniekiem un sajūsminātajiem kareivjiem par šādas līksmības cēloni. Leitnants sagaidīja Monku un pastāstīja viņam, kādu nemieru visos izraisījusi viņa prom­būtne.

— Par ko jūs īsti uztraucāties? — Monks jautāja. — Vai tad man par visu jums jāatskaitās?

— Bet, ģenerāl, aitas bez sava gana var izbīties.

— Izbīties! — Monks atkārtoja savā stingrajā un spēcīgajā balsī. — Ir nu gan vārds!.. Velns parāvis! Ja manām aitām nav zobu un nagu, tad es negribu būt to gans! Jūs izbijāties…

— Par jums, ģenerāl!

— Labāk nodarbojieties ar savām lietām. Ja man arī nav tāda prāta, kādu Dievs piešķīra Oliveram Kromvelam, tad tomēr man ir savs prāts, un es esmu ar to mierā, lai cik niecīgs tas arī nebūtu.

Virsnieks neiebilda, un visi nolēma, ka Monks paveicis kādu svarīgu darbu vai arī vienkārši viņus pārbaudījis. Kā redzams, viņi maz pazina šo piesardzīgo prātu. Ja Monks būtu tikpat īsts puritānis kā viņa sa­biedrotie, tad tagad viņam būtu karsti jāpateicas savam svētajam par at­brīvošanos no d'Artanjana kastes.