Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Nu, vai sarunājāt? — Kārlis, pienācis klāt, apvaicājās.

— Jā, jūsu majestāte, visu, izņemot maksu, — zvejnieks atbildēja.

— Maksu tu saņemsi no manis, — karalis sacīja. — Tas ir mans draugs.

Izdzirdējis Kārļa vārdus, Monks sarāvās un paskatījās uz karali.

— Labi, milord, — Keizers bija ar mieru.

Šai brīdī Kcizera vecākais dēls deva signālu.

— Laiks doties ceļā, kungi! — karalis mudināja.

— Jūsu majestāte, veltiet man vēl dažas sekundes, — d'Artanjans lūdza. — Es nolīgu cilvēkus. Tā kā es aizbraucu viens, man viņi vismaz jābrīdina.

— Uzsvilpiet viņiem, — teica Kārlis smaidīdams.

D'Artanjans iesvilpās: tūdaļ parādījās četri cilvēki Menvila vadībā.

— Te jums būs daļa no maksas, — d'Artanjans sacīja, sniegdams • viņiem maku, kurā bija divtūkstoš piecsimt livru zeltā. — Dodieties uz Kalē un gaidiet mani. Jūs jau zināt, kur.

To teicis, d'Artanjans ar smagu nopūtu ielika maku Menvila rokā.

— Kā! Jūs mūs atstājat? — matroži iesaucās.

— Varbūt uz pavisam īsu laiciņu, bet varbūt arī -uz ilgu. Kas to lai zina? Jūs jau saņēmāt divtūkstoš piecsimt livru. Tagad es jums samaksāju tikpat daudz. Tātad mes esam norēķinājušies. Palieciet sveiki, mani drau- gi!

D'Artanjans pagriezās pret Monku un teica viņam:

— Es gaidu jūsu pavēles, jo mēs kopā dodamies ceļā, ja vien jums mana sabiedrība nav nevēlama.

— Ne mazākā mērā, — Monks atteica.

— Laiks iekāpt! — sauca Keizera dēls.

Kārlis ar cieņu paklanījās ģenerālim un teica viņam:

— Es ceru, ka jūs piedosiet jums sagādātās neērtības, kad pārlie­cināsieties, ka es tajās neesmu vainīgs.

Monks neko neatbildēja, tikai zemu palocījās. Kārlis tīšām neteica neko d'Artanjanam, vienīgi skaļi piebilda:

— Vēlreiz pateicos jums, ševaljē, par jūsu pakalpojumu. Dievs jums to atdarīs, bet rūgtos pārbaudījumus, ceru, atstās tikai man.

Monks devās uz laivu. Iedams aiz viņa, d'Artanjans murmināja:

— Mans nabaga Planšē! Man šķiet, ka mēs sākām sliktu darījumu!

Brauciena laikā Monks ar d'Artanjanu runāja tikai tad, kad no tā nebija iespējams izvairīties. Tā piemēram, kad francūzis vilcinājās ķerties pie trūcīgajām pusdienām, kurās bija sālītas zivis, sausiņi un džins, Monks viņu sauca:

— Nāciet pie galda, kungs.

Un vairāk ne vārda. D'Artanjans pats sarežģītos apstākļos parasti runāja maz, tāpēc viņam likās, ka Monka klusēšana ir ļaunu vēstoša. Tā kā viņam bija daudz brīva laika, viņš lauzīja galvu, pūlēdamies uzminēt, kā Atoss saticies ar Kārli II, kā viņi izplānojuši šo braucienu un kā galu galā Atoss iekļuvis Monka nometnē? Nabaga musketieru leitnants katru reizi izrāva pa matam no ūsām, kad iedomājās, ka Atoss droši vien bija tas pats cilvēks, kas pavadīja Monku slavenajā nolaupīšanas naktī.

Pēc divām diennaktīm Keizers, klausīdams Monka pavēlei, piestāja krastā ģenerāla norādītajā vietā, kur atradās Atosa māja.

Tuvojās vakars. Saule kā sakaitēts tērauda vairogs jau līdz pusei bija pazudusi aiz horizonta zilās līnijas. Burinieks brauca augšup pa upi, kas sākumā vēl bija plata. Nepacietīgais Monks tomēr pavēlēja piestāt, un Keizers izsēdināja viņu kopā ar d'Artanjanu dūņainā, niedrēm apaugušā krastā.

D'Artanjans bija nolēmis paklausīt un tāpēc sekoja Monkam kā lācis, ko saimnieks ved ķēdē. Tas tomēr aizskāra viņa lēpnumu un pie sevis viņš ņurdēja, ka nav vērts kalpot karaļiem, jo pat labākais no tiem ne velnam neder.

Monks gāja ātri. Šķita, ka viņš vēl nevar īsti noticēt, ka atkal atrodas uz angļu zemes. Tālumā jau vīdēja jūrnieku un zvejnieku mājas, kas bija izkaisītas gar nožēlojamo ostu.

Pēkšņi d'Artanjans iekliedzās:

— Ak, Dievs! Māja deg!

Monks pacēla acis. Patiešām, vienā no mājām bija sācies ugunsgrēks. Dega šķūnis, kas stāvēja blakus mājai, un liesmas jau sāka laizīt jumtu. Spirgts vakara vējiņš palīdzēja ugunij pieņemties spēkā.

Abi ceļinieki paātrināja gaitu un, pienākuši tuvāk, izdzirda briesmīgus kliedzienus un ieraudzīja kareivjus, kas vicināja ieročus un draudēja ar dūrēm kādam degošajā mājā. Savu dusmu pārņemti, viņi nepamanīja bu­rinieku.

Monks apstājās un pirmo reizi ietērpa vārdos, ko bija visu laiku do­mājis.

— Ek, — viņš teica, — varbūt tie vairs nav mani kareivji, bet gan* Lamberta.

Viņa vārdos skanēja skumjas, bažas, pārmetums, ko d'Artanjans ļoti labi saprata. Ģenerāļa prombūtnes laikā Lamberts varēja uzbrukt, uz­varēt, izklīdināt parlamenta piekritējus un ieņemt tās pašas pozīcijas, ku­ras pirms tam ieņēma Monka armija, kas bija pazaūdējusi savu vadoni. D'Artanjans nojauta, par ko Monks domā un secināja:"Notiks viens no diviem: vai nu Monks ir uzminējis, un tad šeit neviena nav, izņemot lam- bertistus, tātad viņa ienaidniekus, un tie uzņems mani atplestām rokām, jo ir parādā par savu uzvaru man; vai ari nekādas pārmaiņas nav no­tikušas, Monks būs priecīgs, ka atradis nometni iepriekšējā stāvoklī, un neatriebsies man pārāk bargi."

Iegrimuši pārdomās, mūsu ceļinieki soļoja uz priekšu un nonāca jūr­nieku bariņā, kuri žēli skatījās uz degošo māju, bet aiz bailēm no ka­reivjiem neuzdrošinājās neko teikt. Monks vienam no jūrniekiem pajau­tāja:

— Kas te notiek?

— Kungs, šajā namā dzīvoja kāds ārzemnieks, un kareivji sāka viņu turēt aizdomās, — jūrnieks atbildēja, jo viņš nepazina Monku, kas bija ietinies apmetnī. — Kareivji gribēja ieiet pie viņa,.aizbildinoties, ka viņu jāved uz nometni; viņš nenobijās un paziņoja, ka nogalinās pirmo, kas spers kāju pār viņa nama slieksni. Kāds drosminieks metās uz priekšu, un francūzis tūlīt pat viņu nošāva ar pistoli.

— Ā, tas ir francūzis? — d'Artanjans, rokas berzēdams, priecājās. — Lieliski!

— Kāpēc lieliski? — jūrnieks brīnījās.

— Nē, nē, es pateicu aplam, es to negribēju teikt… Turpiniet!

— Pārējie kareivji kļuva nikni kā zvēri un izšāva kādas simt reizes uz māju, bet francūzi aizsargāja siena. Ja mēģina pieiet pie durvīm, šauj viņa sulainis un ļoti trāpīgi! Bet ja iet pie loga, nokļūst pa šāvienam viņa kunga pistolei. Re, kur guļ jau septiņi nošautie.

— Ā, mans tautietis ir drosmīgs! — d'Artanjans iesaucās. — Pag, pag! Es iešu viņam palīgā, un divatā mēs šos draņķus pieveiksim.

— Atļaujiet man, kungs, — Monks teica. — Pagaidiet.

— Un vai ilgi būs jāgaida?

— Ļaujiet man uzdot vēl vienu jautājumu.

Monks pagriezās pret jūrnieku un, nespēdams noslēpt uztraukumu, neskatoties uz savu stingrību, apvaicājās:

— Mans draugs, kas tie ir par kareivjiem?

— Protams, tā trakā Monka.

— Tātad kauja vēl nav bijusi?

— Kāpēc gan būtu jācīnās? Lamberta armija kūst kā aprīļa sniegs. Visi bēg pie Monka, gan virsnieki, gan kareivji. Pēc nedēļas Lambertam vairs nebūs ne piecdesmit vīru.

Jūrnieka stāstījumu pārtrauca jauna zalve pa degošo māju. Par atbildi no mājas atskanēja pistoles šāviens, un lode trāpīja drošākajam uzbru­cējam. Kareivji saniknojās vēl vairāk.

Liesmas cēlās aizvien augstāk, un virs mājas pacēlās dūmu un uguns mutuļi. D'Artanjans vairs nespēja ilgāk valdīties.

— Velns parāvis! — viņš teica Monkam un uzmeta tam naidīgu ska­tienu. — Jūs esat ģenerālis, bet atļaujat saviem kareivjiem dedzināt mājas un nogalināt cilvēkus! Jūs to visu mierīgi vērojat, sildīdams rokas pie uguns. Velns lai parauj! Jūs esat necilvēks!