Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Kārlis nepacietīgi sakustējās.

— Un vēl jūs teicāt, — d'Artanjans turpināja, — ka galvenais šķērslis ir kāds ģenerālis, kas komandē parlamenta armiju un grib kļūt par otru Kromvelu. Vai tad jūs to neteicāt?

— Jā, bet es atkārtoju, ka to visu es teicu tikai karalim.

— Majestāte, jūs redzēsiet, cik labi, ka jūsu vārdus dzirdēja karaļa musketieru leitnants. Galveno šķērsli jūsu ceļā uz panākumiem sauc ģe­nerālis Monks, vai ne?

— Jā, kungs. Bet kāpēc visi šie jautājumi?

— Jūsu majestāte, es jau zinu, ka stingrā etiķete aizliedz uzdot ka­raļiem jautājumus. Ceru, ka jūsu majestāte man piedos atkāpšanos no šīs prasības. Vēl jūsu majestāte teica, ja jums izdotos satikt Monku aci pret aci un parunāt ar viņu, tad jūs šo vienīgo nopietno šķērsli, kas stāv jūsu ceļā, pārliecinātu par savu taisnību vai arī pārvarētu ar spēku.

— Tas tiesa. No šī cilvēka atkarīgs mans liktenis, vai es palikšu ne­vienam nezināms,vai iegūšu slavu. Bet kāpēc jūs tas interesē?

— Lūk, kāpēc: ja jau ģenerālis Monks jums tā traucē, tad derētu jūs no viņa atbrīvot vai arī pārvērst viņu par jūsu majestātes sabiedroto.

— Karalis, kam nav ne armijas, ne naudas, man nav ko slēpt, ja jau jūs dzirdējāt manu sarunu ar Ludviķi XIV, neko nevar izdarīt tādam cilvēkam kā Monks.

— Jā, jūsu majestāte, es zinu, ka jūs tā domājat. Par laimi jums, man ir cits viedoklis.

— Ko tas nozīmē?

— Lūk ko: bez armijas un bez miljona es paveicu to, kā dēļ jūsu majestātei vajadzēja armiju un veselu miljonu.

— Ko jūs runājat?.. Ko jūs izdarījāt?

— Ko es izdarīju?.. Es devos turp un sagūstīju cilvēku, kas traucēja jūsu majestātei.

— Jūs sagūstījāt Anglijā Monku?

— Vai tad es rīkojos nepareizi?

— Jūs droši vien esat jucis?

— Nudien ne.

— Jūs saņēmāt gūstā Monku?

— Jā. Viņa paša nometnē.

Karalis nepacietīgi sakustējās un paraustīja plecus.

— Es notvēru Monku pa ceļam uz Ņūkāslu, — d'Artanjans vienkārši stāstīja, — un atvedu viņu jūsu majestātei.

— Atvedāt man! — iekliedzās karalis, ko bija saniknojis šis stāsts, kuru viņš uzskatīja par izdomātu.

— Jā, atvedu viņu jums, — d'Artanjans tikpat vienkārši turpināja. — Viņš atrodas lielā kastē. Tās vākā izurbti caurumiņi, lai viņš nenosmaktu.

— Mans Dievs!..

— Nomierinieties, par viņu ļoti rūpējas. Viņš ir atgādāts šurp dzīvs un vesels. Vai jūsu majestāte vēlas viņu redzēt un parunāt ar viņu, vai arī pavēlēsiet iemest viņu ūdenī?

— Mans Dievs! Mans Dievs! — Kārlis atkārtoja. — Vai jūs runājat patiesību? Vai tas nav tikai nepiedienīgs joks, lai mani apvainotu? Vai jūs patiešām esat veicis šo nedzirdēti drosmīgo varoņdarbu? Nevar būt!

— Vai jūsu majestāte neatļaus atvērt logu? — d'Artanjans lūdza, jau vērdams logu vaļā.

Karalis nepaguva neko atbildēt, kad d'Artanjans nakts klusumā skaļi un gari trīsreiz iesvilpās.

— Tūlīt jūsu majestātei viņu atnesīs, — viņš teica.

Karalis nespēja atgūties no izbrīna: viņš skatījās te uz musketieri, te uz tumšo logu. Viņš vēl nebija attapies, kad d'Artanjana astoņi matroži (divi palika sargāt burinieku) atnesa garenu priekšmetu, kurā šobrīd slē­pās Anglijas nākotne. Parī tos sagaidīja.

Pirms aizbraukšanas no Kalē d'Artanjans tur bija pasūtījis zārkam līdzīgu kasti, kas bija pietiekoši plaša, lai cilvēks tajā varētu brīvi ap­griezties. Kastes apakša un sāni bija mīksti polsterēti, tā ka veidoja ērtu gultu, kurā cilvēkam nekas nedraudēja pat pie kuģa viļņošanās. Nelielais režģītis, kuru d'Artanjans pieminēja karalim, atgādināja bruņinieka sej- segu un atradās iepretim gūstekņa sejai. Tas bija tā ielikts, ka pie mazākā kliedziena, uzspiežot tam, varēja apklusināt kliedzēju vai pat to nosmacēt.

D'Artanjans labi pazina gan savu ekipāžu, gan gūstekni un ceļā bai­dījās tikai no divām lietām: ka ģenerālis labāk izvēlēsies nāvi nekā šo neparasto gūstu un, mēģinādams runāt, piespiedīs sevi nosmacēt, vai arī, ka sargus iekārdinās gūstekņa solījumi, un viņi Monka vietā kastē ie­sēdinās viņu pašu.

Tāpēc d'Artanjans viens pats nosēdēja pie kastes divas dienas un divas naktis, piedāvādams ģenerālim vīnu un ēdienus, no kuriem ģenerālis stūrgalvīgi atteicās. D'Atanjans centās viņu nomierināt un pārliecināt, ka šai savdabīgajā gūstā ar viņu nenotiks nekas ļauns. D'Artanjana priekšā gulēja divas pistoles un zobens, kas viņu pasargāja no matrožu ziņkārības.

Ieradies Šveningenē, viņš vairs neuztraucās. Viņa matroži nepavisam nevēlējās ielaisties darīšanās ar vietējiem iedzīvotājiem. Bez tam viņa pu­sē bija Menvils, kuru viņš bija iecēlis par savu palīgu. Menvils bija izcili saprātīgs, un viņa sirdsapziņa bija tīrāka kā pārējiem. Viņš cerēja, ka, kalpodams d'Artanjanam, varēs nodrošināt savu nākotni, un tāpēc bija gatavs drīzāk mirt, nekā pārkāpt komandiera pavēli. Nokļuvis krastā, d'Artanjans uzticēja viņam kasti un reizē arī ģenerāļa dzīvību. Menvilam bija pavēlēts, lai viņš kopā ar septiņiem matrožiem atnes kasti, tiklīdz izdzirdēs trīs svilpienus. Mēs redzējām, ka leitnants šo pavēli izpildīja.

Kad kasti ienesa karaļa namā, d'Artanjans ar laipnu smaidu atlaida savus ļaudis un teica:

— Kungi, jūs izdarījāt svarīgu pakalpojumu viņa majestātei Kārlim II, kas pēc pusotra mēneša būs Anglijas karalis. Jūs saņemsiet divkāršu mak­su. Ejiet un gaidiet mani pie laivas.

Matrožu sajūsma izpaudās tik skaļi, ka izbiedēja pat suni.

D'Artanjns pavēlēja ienest kasti karaļa priekšistabā, ar lielāko rūpību aizslēdza durvis, tad atvēra kasti un sacīja ģenerālim:

— Ģenerāl, es tūkstoškārt atvainojos jums par apiešanos, kas nav jūsu cienīga. Es to saprotu; bet man vajadzēja, lai jūs mani noturētu par vienkāršu zvejnieku. Bez tam Anglijā kravu pārvadāšana sagādā lielas ne­ērtības. Ceru, ka jūs to ņemsiet vērā. Tagad, ģenerāļa kungs, — viņš vēl piemetināja, — jūs varat piecelties un pastaigāt.

Viņš atraisīja ģenerāļa rokas. Monks piecēlās un apsēdās ar tādu izskatu, it kā gaidītu, ka viņu tūlīt pat nonāvēs. D'Artanjans atvēra durvis uz Kārļa II kabinetu un pieteica:

— Jūsu majestāte, te ir jūsu ienaidnieks, ģenerālis Monks; es zvērēju, ka izdarīšu jums šo pakalpojumu. Tas ir izdarīts, tagad es gaidu jūsu pavēles. Kungs, — viņš piebilda, pagriezdamies pret ģenerāli, — jūs stā­vat viņa majestātes Kārļa II, Liebritānijas monarha priekšā.

Monks pacēla pret princi stoieisku un vēsu skatienu un noteica:

— Es nepazīstu nekādu Anglijas karali. Te nav pat neviena, kas būtu cienīgs saukties par muižnieku, tāpēc ka Kārļa II sūtnis, kuru cs uzskatīju par godīgu cilvēku, ievilināja mani apkaunojošās lamatās. Es tajās iekritu — jo ļaunāk man. Tagad jūs abi — iedvesmotājs (tas attiecās uz karali) un izpildītājs (Monks pagriezās pret d'Artanjanu) — neaizmirstiet, ko es jums teikšu. Mans ķermenis pieder jums, jūs varat mani nogalināt; es pat iesaku jums to darīt, jo jūs nekad neiegūsiet ne manu dvēseli, ne gribu. Vairāk negaidiet no manis ne vārda, jo no šī brīža es neatvēršu muti, pat lai iekliegtos. Tas ir viss.

Viņa runā izskanēja nelabojama puritāņa drūmā un nelokāmā ap­ņēmība; d'Artanjans paskatījās uz savu gūstekni kā cilvēks, kas prot no­vērtēt katru vārdu un balss noskaņu, kādā tie i/teikti.