Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Apsolu jums palikt! — Atoss iesaucās, un viņa acīs pazibēja prieks.

Monks to uztvēra un apslāpēja ar mēmu smaidu; tā viņš prata atņemt cerību tiem, kas jau uzskatīja, ka ir viņu pārliecinājuši.

— Ko lai es daru šīs nedēļas laikā?

— Ja būs kauja, lūdzu, nepiedalieties tajā. Es zinu, ka francūžiem patīk tāda veida izklaidēšanās. Jūs var ķert kāda nomaldījusies lode; mū­su skoti šauj slikti, un es negribu, lai tik cienījamam muižniekam būtu jāatgriežas Francijā ievainotam. Es negribu arī, lai jūsu atstātais miljons man pašam būtu jāsūta jūsu princim; tad pilnīgi pamatoti varēs teikt, ka es maksāju troņa pretendentam, lai viņš karo ar parlamentu. Ejiet, kungs, un ievērosim abi mūsu vienošanos.

— Ak, milord, — Atoss teica, — es būtu sajūsmā, ja man pirmajam izdotos atklāt cēlās sirds noslēpumu, kura pukst šī rupjā apmetņa segtajās krūtīs.

— Tātad jūs vēl joprojām domājat, ka man ir noslēpumi? — Monks teica, nemainot mazliet izsmējīgo sejas izteiksmi. — Kādi noslēpumi var slēpties zaldāta vienkāršajās smadzenēs? Bet ir jau vēls, lukturis dziest; laiks pasaukt mūsu jūrnieku. Hei, zvejniek! — Monks franciski sauca, piegājis pie trepēm.

Nosalušais zvejnieks atsaucās aizsmakušā balsī:

— Ko vēlaties?

— Aizej līdz postenim, — Monks pavēlēja, — un pasaki seržantam, ka viņu sauc ģenerālis Monks.

Uzdevums nebija grūts. Seržantu ļoti interesēja, kāpēc ģenerālis ie­radies tukšajā abatijā, tāpēc viņš visu laiku bija pamazām tuvojies un tagad stāvēja dažus soļus no zvejnieka.

Izdzirdis ģenerāļa pavēli, viņš tūlīt pat pieskrēja pie tā.

Monks sacīja:

— Paņem zirgu un divus kareivjus.

— Zirgu un divus kareivjus, — seržants atkārtoja.

— Jā, un būtu labi, ja tu varētu dabūt nastu nesēju zirgu ar groziem.

— Varu. Tie ir skotu nometnē kādus simt soļus no šejienes.

— Nokāp lejā.

Seržants nokāpa pazemē pie Monka.

— Paskaties uz to pusi, kur stāv šis muižnieks. Vai redzi divas mu­ciņas?

— Redzu.

— Vienā no tām ir pulveris, otrā lodes. Tās jāpārved uz apmetni upes krastā. Rīt es to ieņemšu ar divsimt cilvēkiem. Tu saproti, ka šis uzdevums ir slepens. Varbūt no tā ir atkarīga mūsu uzvara. Piesien abas mučeles zirgam sānos un divu kareivju apsardzībā aizved līdz šī muiž­nieka, mana drauga, mājai. Pielūko, lai neviens neko neuzzinātu. Klausi mana drauga rīkojumiem, — Monks vēl piemetināja.

— Oho, kas par smagām muēelēm! — seržants noteica, pūlēdamies vienu no tām pacelt.

— Katrā pa četrsimt mārciņām, ja to saturs ir tāds, kā paredzēts, vai ne, kungs? — Monks apvaicājās.

— Jā, gandrīz, — Atoss atbildēja.

Seržants aizgāja pēc zirga un kareivjiem.

— Atstāju jūs kopā ar šiem cilvēkiem, — Monks teica, kad izdzirda pakavu klaboņu, — un pats atgriežos nometnē. Jūs esat drošībā.

— Tātad es jūs vēl sastapšu?

— Noteikti; tas man sagādās patiesu prieku.

Monks paspieda Atosa roku.

— O! Ja vien jūs gribētu! — Atoss nočukstēja.

— Klusu. Mēs taču norunājām, ka par to vairs ne vārda, — Monks apsauca.

Viņš paklanījās Atosam un sāka kāpt augšup pa trepēm. Tur viņš satikās ar kareivjiem, kuri kāpa lejup pazemē. Viņš vēl nebija pagājis ne divdesmit soļus, kad tālumā atskanēja garš svilpiens.

Monks ieklausījās; tā kā vairs nekas nebija ne redzams, ne dzirdams, viņš turpināja savu ceļu. Viņš atcerējās par zvejnieku un sāka ar acīm to meklēt, bet zvejnieks bija pazudis. Ja Monks ieskatītos vērīgāk, tad ieraudzītu, ka tas līda, pieplaeis zemei kā čūska un slēpdamies miglā, kas cēlās no purva. Cauri miglai viņš redzētu arī zvejnieku laivas mastu, kas tagad atradās citā vietā pie paša krasta.

Monks neko neieraudzīja un, domādams, ka nav no kā baidīties, so­ļoja pa tukšo ceļu, kas veda uz nometni. Zvejnieka pazušana viņam tomēr likās dīvaina, un viņu atkal pārņēma aizdomas. Viņš bija aizsūtījis pie Atosa kareivjus, kuri varēja viņu pašu pavadīt. Līdz nometnei bija vesela jūdze.

Visapkārt bija tik bieza migla, ka desmit soļu attālumā neko nevarēja saskatīt.

Monkam likās, ka viņš dzird labajā pusē purvā apslāpētu airu troksni.

— Kas nāk? — viņš uzkliedza.

Atbildes nebija. Monks uzvilka pistoles gaili, izņēma zobenu no maksts un klusēdams paātrināja soli. Viņš uzskatīja, ka nav viņa cienīgi saukt palīgā, ja nav briesmu.

Bija septiņi no rīta, kad pirmie saules stari sāka apspīdēt dīķus. Atoss pamodās, atvēra savas istabas logu un kādu piecpadsmit soļu attālumā ieraudzīja seržantu un kareivjus — savus vakardienas pavadoņus. Ie­priekšējā vakarā viņi nogādāja muciņas uz Atosa māju un atgriezās no­metnē.

„Kāpēc šie cilvēki atkal ieradušies?" — tāds bija pirmais jautājums, ko Atoss sev uzdeva.

Seržants bija pacēlis galvu un, šķiet, gaidīja nepazīstamā parādīšanos, lai uzdotu kādu jautājumu. Atoss nevarēja noslēpt savu neizpratni.

— Tur nav ko brīnīties, — seržants atbildēja. — Ģenerālis vakar man pavēlēja jūs apsargāt, un es pildu viņa pavēli.

— Vai ģenerālis ir nometnē? — Atoss vaicāja.

— Protams. Vakar, atvadoties no viņa, jūs taču redzējāt, ka viņš do­das uz nometni.

— Lieliski. Es tūlīt aiziešu turp un pateikšu, ka jūs precīzi izpildījāt viņa rīkojumu, un pie viena paņemšu savu zobenu, ko es aizmirsu ģe­nerāļa teltī uz galda.

— Ļoti labi, — seržants teica, — mēs jau gribējām jums ko lūgt.

Atoss rūpīgi aizslēdza durvis un atdeva atslēgu savam uzticamajam

Grimo, kurš bija apmeties istabiņā zem trepēm. Pa tām varēja nokāpt pagrabā, kur bija paslēptas muciņas. Seržants pavadīja grāfu de Lafēru līdz nometnei. Tur viņus sagaidīja citi sargi, kas bija nomainījuši četrus kareivjus, kuri pavadīja Atosu.

Šo sardzi komandēja adjutants Digbijs. Gājiena laikā viņš meta uz Atosu tik nelaipnus skatienus, ka francūzis netika skaidrībā, kāpēc gan šodien viņam izrāda tādu .stingrību un neuzticību, ja vakar ļāva pilnīgu brīvību.

Tomēr viņš neko neteica un gāja uz ģenerāļa telti. Tajā viņš ierau­dzīja trīs virsniekus: Monka leitnantu un divus pulkvežus. Atoss redzēja savu zobenu: tas atradās uz galda turpat, kur vakar viņš to atstāja.

Neviens no virsniekiem iepriekš nebija redzējis Atosu. Monka leit­nants apvaicājās, vai tas ir tas pats muižnieks, ar kuru kopā ģenerālis izgājis no telts.

— Tas pats, — seržants atbildēja.

— Man šķiet, es to neesmu noliedzis, — Atoss augstprātīgi atteica. — Tagad arī es savukārt atļaušos jums pavaicāt: ko nozīmē jūsu jautājumi un sevišķi tonis, kādā tos izsakāt?

— Mans kungs, — Monka leitnants atcirta, — mēs jums uzdodam jautājumus tāpēc, ka mums ir tiesības to darīt, un, ja tos izsakām tādā tonī, tad varat ticēt, ka tam ir pamats.

— Cienījamie kungi, — Atoss sacīja, — jūs mani nepazīstat, bet varu jums teikt, ka es vienīgi ģenerāli Monku šeit atzīstu par līdzīgu sev. Kur viņš ir? Aizvediet mani pie viņa! Ja viņš vēlas man kaut ko jautāt, es viņam atbildēšu un ceru, ka atbilde viņu apmierinās. Es vēlreiz jautāju: kur ir ģenerālis?

— Velns parāvis! Jūs labāk zināt, kur viņš ir! — leitnants iekliedzās.

— Es?

— Protams, ka jūs.

— Es jūs nesaprotu, — Atoss iebilda.

— Tūlit sapratīsiet. Es tikai lūdzu jūs runāt mierīgāk. Ko ģenerālis jums vakar teica?