Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Stāvi šeit, — Monks norādīja zvejniekam uz kapeņu kaktu. — Mēs gribam paņemt pulveri, un tava lāpa mums ir bīstama.

Zvejnieks iztrūcies atkāpās un nekustējās ne soli prom no norādītās vietas. Monks un Atoss aizgāja aiz kolonnas; mēness stars apspīdēja plāksni, kuras dēļ grāfs de Lafērs bija veicis tik tālu ceļojumu.

— Te tā ir, — Atoss norādīja Monkam uz uzrakstu latīņu valodā.

— Jā, redzu, — Monks atteica.

Tad viņš piemetināja, vēlēdamies dot francūzim vēl pēdējo iespēju atteikties no meklējumiem:

— Vai jūs pamanījāt, ka kapenēs ir bijuši cilvēki? Daudzas statujas ir sadauzītas.

— Droši vien, milord, jūs zināt, ka skoti reliģisku apsvērumu dēļ bie­ži uztic kapa pieminekļiem sargāt visas nelaiķu bagātības. Kareivji droši vien domāja, ka zem šo statuju pamatnēm slēpjas kādi dārgumi. Tādēļ viņi sadauzīja statujas un to pamatnes; bet uz pazemīgā kanoniķa atdusas vietas statujas nav. Tā ir pavisam vienkārša. Bez tam to sargā arī māņ­ticīgās bailes, ko jūsu puritāņi izjūt pret kapu apgānīšanu. Skatieties, tā nemaz nav cietusi.

— Tas tiesa, — Monks piekrita.

Atoss ķērās pie svirām.

— Vai gribat, es jums palīdzēšu? — Monks piedāvāja.

— Pateicos, milord, bet es nevēlos, lai jūs piedalītos pasākumā, kuru jūs varbūt neatzītu, ja zinātu tā sekas.

Monks pacēla galvu.

— Ko jūs ar to gribat teikt? — viņš jautāja.

— Es gribu teikt… Bet šis cilvēks…

— Pagaidiet, — Monks sacīja. — Es saprotu, no kā jūs baidāties, un tūlīt viņu pārbaudīšu.

Monks pagriezās pret zvejnieku, kurš stāvēja sāniski, un kuru pilnībā apspīdēja luktura gaisma.

— Panāc šurp, puis, — viņš tēica angliski pavēlošā komandiera balsī.

Zvejnieks pat nepakustējās.

— Labi, — Monks turpināja, — viņš nesaprot angliski. Runājiet an­gliski, kungs, ja vēlaties.

— Milord, Atoss atbildēja, — man bieži nācies redzēt cilvēkus, kuri tik labi valda pār sevi, ka neatbild pat uz jautājumiem, kas uzdoti dzim­tajā valodā. Varbūt zvejnieks ir daudz gudrāks nekā mēs domājam. At­laidiet viņu, milord, es jūs lūdzu.

Monks nodomāja: «Skaidrs, viņš grib palikt ar mani aci pret aci šais kapenēs. Vienalga, jāiet līdz galam. Viens cilvēks nav daudz spēcīgāks par otru, bet mēs šeit esam tikai divi."

— Mans draugs, — viņš skaļi teica zvejniekam, — nokāp pa trepēm, pa kurām mēs nācām, un sargā, lai mūs neviens netraucē.

Zvejnieks gribēja izpildīt pavēli.

— Atstāj lukturi šeit, — Monks piebilda. — Tas var atklāt tavu atra­šanās vietu, un tu riskē saņemt musketes šāvienu.

Acīmredzot zvejnieks prata novērtēt šo padomu, jo nolika lukturi ze­mē un pazuda uz trepēm. Monks paņēma lukturi un pieslēja to pie ko­lonnas.

— Klausieties, — viņš teica, — vai patiešām šajās kapenēs paslēpta nauda?

— Jā, milord, un pēc piecām minūtēm jūs vairs par to nešaubīsieties.

To teikdams, Atoss spēcīgi iesita pa alabastru, un tas ieplīsa; parā­dījās plaisa.

Atoss iebāza plaisā sviru, un drīz vien alabastra gabali viens pēc otra sāka atdalīties.

— Milord, — Atoss teica, — es jums stāstīju par alabastra vāku.

— Jā, bet muciņas es vēl neredzu, — Monks iebilda.

— Ja man būtu duncis, — Atoss teica, skatīdamies apkārt, — tad jūs tās ieraudzīti drīz vien. Par nelaimi, es atstāju savu jūsu teltī.

— Es jums dotu savējo, — Monks atbildēja, — bet baidos, ka tā asmens nav pietiekoši izturīgs šādam darbam.

Atoss sāka meklēt visapkārt kādu priekšmetu, kas varētu aizstāt trūkstošo darba rīku. Monks uzmanīgi vēroja katru viņa kustību un katru izmaiņu acu izteiksmē.

— Paprasiet nazi zvejniekam, — Monks deva padomu. Atoss piegāja pie trepēm.

— Draugs, — viņš uzsauca zvejniekam, — pamet man savu nazi: man tas vajadzīgs.

Nazis nošķindēja uz pakāpieniem.

— Ņemiet to, — Monks sacīja. — Man šķiet, tas nav slikts instru­ments. Spēcīga roka to var ļoti labi izmantot.

Acīmredzot Atoss uztvēra Monka vārdus tieši. Viņš pat nepamanīja, ka Monks atkāpās, palaizdams viņu garām, un uzlika kreiso roku pistoles rokturim, bet labajā joprojām turēja dirku.

Atoss ķērās pie darba, uzgriezis Monkam muguru un uzticējis viņam savu dzīvību. Viņš tik veikli un precīzi cirta pa alabastru, ka pēc īsa brītiņa izsita tajā caurumu. Monks ieraudzīja divas blakus stāvošas mu­ciņas.

— Milord, — Atoss teica, — kā redzat, priekšnojauta mani nav pie­vīlusi.

— Jā gan, un es ceru, ka jūs esat apmierināts?

— Protams. Es smagi sajustu šīs naudas zaudējumu; bet es biju pār­liecināts, ka Dievs nepieļaus, lai pazustu zelts, kam jākalpo taisnīgas lie­tas uzvarai.

— Zvēru pie sava goda, jūs esat tikpat noslēpumains vārdos kā dar­bos, — Monks sacīja. — Es tikai ne visai labi sapratu jūsu vārdu nozīmi, kad jūs teicāt, ka negribat, lai es piedalos lietā, kuru neatzīstu.

— Man bija savi iemesli tā teikt.

— Milord, — grāfs de Lafērs sāka runāt, — jūs esat dižciltīgs anglis, jūs esat godīgs cilvēks un runājat ar dižciltīgu francūzi, kas arī ir godīgs. Es neteicu jums taisnību: zelts, kas atrodas šais muciņās, nepieder man. Pirmo reizi mūžā es sameloju. Zelts pieder karalim Kārlim II, kas ir izdzīts no savas dzimtenes un savas pils, kas vienlaicīgi zaudēja gan tēvu, gan troni, karalim, kuram liegts viss, pat skumjais mierinājums noslīgt ceļos un noskūpstīt akmeni, uz kura nelietīgā slepkavas roka atstājusi vienkāršu uzrakstu, kas mūžam aicina uz taisnīgu atriebību: „Šeit apgla­bāts Kārlis I".

Monks mazliet nobālēja; pār viņa seju pārslīdēja tikko manāmas trī­sas, un sirmās ūsas saslējās.

Atoss turpināja:

— Es, grāfs de Lafērs, vienīgais un pēdējais nelaimīgā, atstātā karaļa piekritējs, apsolīju viņam doties pie cilvēka, no kura tagad atkarīgs karaļa varas liktenis Anglijā. Tā nu es atbraucu, nostājos šī cilvēka priekšā, ne­apbruņots nodevu sevi viņa rokās un saku viņam: „Milord, šis te zelts ir prinča pēdējā cerība, prinča, kurš pēc Dieva gribas ir jūsu pavēlnieks un pēc savas izcelsmes karalis; tikai no jums atkarīga viņa dzīve un turp­mākais liktenis. Vai jūs vēlaties izlietot šo naudu, lai Anglija atgūtos no visām nelaimēm, ko atnesusi anarhija, citiem vārdiem, vai jūs vēlaties palīdzēt Kārlim II vai vismaz netraucēt viņam rīkoties? Šeit jūs esat pa­vēlnieks, karalis, neierobežots valdnieks. Es esmu vienatnē ar jums, milord: ja jūs negribat dalīties panākumos, ja mana piedalīšanās jūs traucē, —- jums ir ierocis, un te ir gatavs kaps. Ja jūsu iesāktā lieta jūs aizrauj, ja jūs esat tieši tāds, kāds izliekaties, ja jūsu darbos jūsu roka klausa prā­tam, bet prāts — sirdij, jums ir iespēja uz visiem laikiem pazudināt jūsu ienaidnieku Kārli Stjuartu: nogaliniet cilvēku, kas stāv jūsu priekšā, citādi viņš aizbrauks ar zeltu, ko nelaiķa karalis Kārlis f viņam uzticēja; no­galiniet un paturiet zeltu, kas var ļaut turpināt varu.

Milord, jūs dzirdējāt, ko es teicu.. Ja mani klausītos mazāk cēlsirdīgs cilvēks, es tam teiktu: „Jums trūkst naudas, karalis piedāvā jums šo mil­jonu kā ķīlu lielam darījumam; ņemiet to un kalpojiet Kārlim II tāpat kā es kalpoju Kārlim I." Bet slavenajam ģenerālim Monkam, kura cēl- sirdibu es, kā man liekas, esmu iepazinis, es tikai teikšu: „Milord, jums ir spoža vieta valstu un karaļu vēsturē, jūs iegūsiet mūžīgu slavu, ja ne­savtīgi kļūsiet par sava karaļa atbalstu, lai nestu labumu savai dzimtenei un lai triumfētu taisnīgums. Ir bijuši daudzi, kas iekaro vai nolaupa troni. Jūs, milord, daudzinās par tikumu un nesavtību. Jūs turat kroni rokās, bet, neuzliekot to savā galvā, atdosiet tam, kam tas pieder. O, milord! Izdariet to, un jūs atstāsiet pēctečiem slavenu vārdu, ko tie atcerēsies ar lepnumu."