Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Ģenerāli pārņēma agrākā neuzticība. „Šis cilvēks laikam grib mani pie­krāpt", — viņš nodomāja.

Skaļi viņš teica:

— Tātad jūs gribat paņemt šo naudu?

— Ja jūs atļausiet, šovakar pat to apsvērumu dēļ, kurus es jau mi­nēju.

— Kungs, — Monks iebilda, — ģenerālis Lamberts ar savu nomelni atrodas tādā pat attālumā no abatijas, kurā glabājas jūsu nauda. Kāpēc tad jūs negriezāties pie viņa?

— Tāpēc ka svarīgās lietās galvenais ir uzticēties savam instinktam. Ģenerālis Lamberts nam neiedveš tādu uzticību kā jūs.

— Labi. Es došu jums iespēju sameklēt naudu, ja tā vēl atrodas turpat, var taču gadīties, ka tās tur vairs nav. Kopš tūkstoš sešsimt četr­desmit astotā gada pagājuši divpadsmit gadi. kuros daudz kas noticis.

Monks to uzsvēra ar nodomu, viņam gribējās pārliecināties, vai grāfs neizmantos šo ieganstu, lai atteiktos no meklējumiem. Atoss nepakusti­nāja ne uzaci.

— Milord, es esmu pilnīgi pārliecināts, — viņš stingri teica, — ka abas muciņas atrodas turpat un nav mainījušas saimnieku.

Šī atbilde novērsa vienas Monka aizdomas, toties izraisīja citas.

Droši vien francūzis ir uzsūtīts, lai uzpirku parlamenta aizstāvi; mu­ciņas ar zeltu ir tukšas izdomas; varbūt ar tām grib viņā izraisīt mant­kārību. Droši vien nekāda zelta nav. Monks gribēja atmaskot franču muižnieka viltīgos melus un izmantot savā labā ienaidnieka izliktos slaz­dus. To visu apsvēris, Monks viesim teica:

— Ceru, ka jūs neatteiksieties dalities ar mani vakariņās?

— Labprāt, — Atoss palocīdamies pateicās. — Jūs man parādāt go­du, kuru es uzdrošinos pieņemt, jo jūtu pret jums īpašas simpātijas.

— Lūdzu jūs būt iecietīgam: pavāru man ir maz, un tie paši ir ļoti slikti, bet mans provianta sagādnieks atgriezās ar tukšām rokām. Ja no­metnē nejauši neieklīstu franču zvejnieks, tad ģenerālis Monks šovakar liktos gulēt bez vakariņām. Man ir zivis, — ja var ticēt, piegādātājam, tad svaigas.

— Milord, man pietiks ar baudu pavadīt kopā ar jums vēl dažas minūtes.

Pēc apmaiņas ār šīm laipnībām, kuru laikā Monks neaizmirsa par piesardzību, pasniedza vakariņas. Monks uzaicināja grāfu de Lafēru sēs­ties pie galda un pats apsēdās viņam pretī. Ēdiens no vārītām zivīm, ko piedāvāja abiem sarunas biedriem, varēja gan apmierināt izsalkušu kuņģi, bet ne izsmalcinātu gaumi.

Vakariņodams un uzdzerdams zivīm virsū sliktu elu, Monks klausījās par pēdējiem ar Frondu saistītajiem notikumiem, par prinča Kondē un karaļa samierināšanos, par gaidāmajām Ludviķa kāzām ar infanti Mariju Terēzi.

Bet viņš nejautāja, un Atoss ne vārda nebilda par tām politiskajām interesēm, kas tobrīd vienoja vai, pareizāk sakot, šķīra Angliju, Franciju un Holandi.

Klausīdamies Atosā un vērodams viņu, Monks nosprieda, ka viņš ne­var būt ne slepkava, ne spiegs.

Tai pat laikā viņš Atosā saskatīja asu prātu un noteiktību un no­sprieda, ka viņš ir sazvērnieks.

Kad viņi piecēlās no galda, Monks jautāja:

— Tātad jūs nopietni ticat savām bagātībām?

— Pilnīgi, nopietni.

— Un domājat, ka atradīsiet īsto vietu?

— Uzreiz.

— Ja tā, tad es aiz ziņkārības esmu gatavs jūs pavadīt. Bez tam man ir jāpavada jūs. Jūs nevarat jāt cauri nometnei, ja es Vai kāds no maniem virsniekiem jūs nepavada.

— Ģenerāl, es nepieļautu, ka jūs tā apgrūtināt sevi, ja jūsu klātbūtne man nebūtu nepieciešama; atzīstos, ka tā man ir ne tikai glaimojoša, bet arī vajadzīga, tāpēc es pieņemu jūsu priekšlikumu.

— Vai paņemt līdz arī kareivjus? — Monks apvaicājās.

— Es domāju, ka tas ir lieki, ja jums viņi nav vajadzīgi. Divi cilvēki un zirgs — tas ir viss, kas vajadzīgs, lai nogādātu abas muciņas uz buri­nieka, kas mani atveda šurp.

— Vajadzēs rakt zemi, pārvietot akmeņus. Jūs taču pats to neda- rīstiet, vai ne?

— Ne zemi rakt, ne pārvietot akmeņus nevajag. Bagātība ir noslēpta klostera kapenēs. Zem plāksnes ar dzelzs gredzenu ir paslēptas trepes ar četriem pakāpieniem, tur arī atrodas abas mučeles. Tās stāv blakus un pārlietas ar ģipsi izskatās pēc zārka. Plāksni var pazīt pēc uzraksta. Ja jau mūsu attiecības balstās uz uzticību, tad es neslēpšu un pateikšu jums arī šo uzrakstu:

Lic jacet venerabilis Petrus Guillelmus Scott, Canon. Honorab. Con- ventus Novi Castelli. Giit quatra et decima die Feb. Ann. Dom. MCCVIII Requiscat in pace. *

Monks klausījās ar sasprindzinātu uzmanību. Viņš apbrīnoja vai nu šī cilvēka nepārspējamo viltību un prasmi, ar kādu viņš tēloja savu lomu, vai arī vaļsirdību, kā viņš izteica savu lūgumu. Runa taču bija par miljo­nu.

Šo miljonu bija jāpaņem visu kareivju acu priekšā, kuri to varētu uzskatīt par zādzību un, ilgi nedomājot, izrēķināties ar dunča dūriena palīdzību.

— Labi, — viņš teica, — es iešu kopā ar jums. Piedzīvojums man šķiet tik apbrīnojams, ka es pats gribu nest lāpu.

Šeit dus cienījamais Pīters Viljams Skots, godajamā Ņūkāslas klostera kanoniķis. Miris 1208. gada 14. februārī. Lai dus mierā.

Viņš aplika īsu zobenu un aiz jostas aizbāza pistoli; pie šīm kustībām viņš tīšām atrāva vaļā kamzoli un parādīja tērauda bruņukreklu, kas viņu aizsargāja no algotu slepkavu dunčiem.

Pēc tam viņš kreisajā rokā paņēma skotu dirku,* pagriezās pret Ato- su un jautāja:

— Es esmu gatavs, bet jūs?

Pretēji Monkam Atoss izņēma savu dunci un nolika uz galda; tad noņēma zobena lentu un pievienoja zobenu duncim; un beidzot, atpogājis kamzoli kā kabatas lakatu meklējot, parādīja, ka zem smalkā batista krek­la viņa krūtis nekas neaizsargā.

«Apbrīnojams cilvēks! — Monks nodomāja. — Viņam nav ieroču, bet tur droši vien ir slēpnis."

— Ģenerāl, — Atoss teica, it kā būtu uzminējis Monka domas, — jūs gribat, lai mēs būtu tikai divatā? Bet liels karavadonis nedrīkst ne­piesardzīgi sevi pakļaut riskam. Patlaban ir tumšs, iet pār purvu ir bīs­tami, paņemiet konvoju.

— Jums taisnība, — Monks piekrita.

Viņš iesaucās:

— Digbij!

Adjutants ienāca.

— Piecdesmit cilvēkus ar zobeniem un musketēm!

Viņš paskatījās uz Atosu. Tas teica:

— Tas ir pārāk maz, ja draud briesmas, un pārāk daudz, ja briesmu

nav.

— Tādā gadījumā es iešu viens, — Monks izlēma. — Digbij, man neviens nav vajadzīgs. Iesim, kungs.

Dirks — skotu kalniešu duncis.

Izgājuši no nometnes un dodamies Tvidas virzienā, Atoss un Monks gāja pa to pašu ceļu, pa kuru Digbijs veda zvejniekus no Tvidas uz no­metni.

Šis vietas izskats un pārmaiņas, ko te bija radījuši cilvēki, spēcīgi ietekmēja jūtīgā Atosa iztēli. Visa viņa uzmanība bija pievērsta šai tuks­nesīgajai vietai, tāpat kā visa Monka uzmanība — Atosam.

Atoss gāja, pārdomās iegrimis un nopūzdamies, te paceldams acis pret debesīm, te nodurot tās zemē.

Digbijs, ko bija satraukusi ģenerāļa pēdējā pavēle un jo sevišķi balss, kādā tā tika izteikta, kādus pārdesmit soļus sekoja naksnīgajiem gājējiem. Ģenerālis pagriezās pret viņu, it kā brīnītos, kāpēc netiek izpildītas viņa pavēles, un adjutants, saprazdams, ka bijis uzmācīgs, atgriezās teltī.

Viņš nosprieda, ka ģenerālis grib slepus pārlūkot nometni, kā parasti pirms kaujas dara visi pieredzējuši karavadoņi.

Atosa klātbūtni Digbijs centās izskaidrot tā, kā parasti padotie mē­ģina sev noskaidrot priekšnieku noslēpumaino rīcību. Viņš uzskatīja Ato- su par spiegu, kas ieradies pie ģenerāļa ar ziņām.