Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Minūtes desmit viņi gāja starp teltīm un posteņiem, kuru pie galvenās mītnes bija ļoti daudz. Tad Monks izgāja uz šķembām bruģēta ceļa, kas sazarojās trīs virzienos. Kreisais atzars veda uz upi, vidējais — cauri pur­vam uz Ņūkāslas abatiju, bet labais stiepās gar Monka nometnes priekšē­jām līnijām, kas atradās vistuvāk Lamberta armijai. Aiz upes stāvēja Monka armijas priekšpostenis, kas novēroja pretinieka pārvietošanos; tajā bija simt piecdesmit skotu.

Šajā upes krastā, kādus piecdesmit soļus no vecās abatijas, bija ie­rādīta mītne zvejniekiem starp bezgalīgi daudzām mazām teltīm, kuras bija uzcēluši tuvējo kalnu kareivji, kas bija atveduši sev līdz sievas un bērnus.

Monks un Atoss nonāca līdz trīs ceļu krustojumam. Te viņš apstājās un, vērsdamies pie sava ceļabiedra, vaicāja:

— Kungs, vai jūs zināt ceļu?

— Ja es nemaldos, ģenerāl, tad vidējais ceļš ved tieši uz abatiju.

— Pareizi; bet mums būs vajadzīga uguns, kad nokāpsim pazemē.

Monks pagriezās.

— Man šķiet, ka aiz mums nāca Digbijs, — viņš teica. — Jo labāk: viņš mums sameklēs uguni.

— Jā, ģenerāl, lūk, tur kāds cilvēks jau sen mums seko.

— Digbij! — Monks pasauca. — Digbij! Nāciet šurp!

Taču ēna tā vietā, lai paklausītu, it kā pārsteigta metās sāņus pa kreisi un pazuda pa ceļu, kas veda uz zvejnieku naktsmītnes vietu.

— Acīmredzot, tas tomēr nebija Digbijs, — viņš noteica.

Abi ar acīm sekoja ēnai, līdz tā izgaisa.

Cilvēks, kas ap vienpadsmitiem klīst pa nometni, kur apmetušies des­mit tūkstoši kareivju, nav nekas neparasts: Monks un Atoss nepievērsa tam sevišķu uzmanību.

— Tomēr mums noteikti jādabū uguns — lāpa vai kaut kas tam­līdzīgs; citādi mēs nezināsim, kurp iet. Jāpameklē, — Monks sacīja.

— Ģenerāl, pirmais kareivis, ko satiksim, var mums apgaismot ceļu.

— Nē, — Monks iebilda, gribēdams pārliecināties, vai grāfs de La­fērs nav uz vienu roku ar zvejniekiem. — Vienkāršāk ir paņemt līdz vie­nu no franču zvejniekiem, kuri šodien man atveda zivis. Viņi rīt dodas prom, tātad labāk glabās noslēpumu. Ja skotu armijā paklīdis baumas, ka Ņūkāslas abatijā atrod apslēptas bagātības, tad mani kalnieši var vēl iedomāties, ka zem katras kapa plāksnes guļ pa miljonam, un tad tur nepaliks ne akmens.

— Kā vēlaties, ģenerāl, — Atoss bezrūpīgi atteica. Varēja redzēt, ka viņam bija vienalga, kas ies viņiem līdz: zvejnieks vai kareivis.

Monks sāka iet pa ceļu, kur bija pazudusi ēna, ko viņš noturēja par" Digbiju. Te viņš satika patruļu, kas apstaigāja teltis un devās uz štābu. Patruļa apturēja ģenerāli un viņa ceļabiedru. Viņš pateica paroli, un vi­ņiem abiem ļāva iet. Izdzirdējis soļu troksni, viens no guļošajiem ka­reivjiem pacēla galvu.

— Pajautājiet viņam, kur ir zvejnieki, — Monks teica Atosam. — Ja es jautāšu, viņš mani pazīs.

Atoss piegāja pie kareivja, un tas parādīja viņam telti. Monks un Atoss devās turp.

Ģenerālim likās, ka, viņiem pienākot pie telts, pazibēja jau iepriekš redzētā ēna. Iegājis teltī, viņš pārliecinājās, ka kļūdījies, jo tur visi gulēja.

Atoss palika pie telts ieejas, baidīdamies, ka viņu var noturēt par franču līdzzinātāju.

— Hci! — Monks franciski uzsauca. — Celieties!

Paslējās divi vai trīs cilvēki.

— Man vajadzīgs cilvēks, kas apgaismotu ceļu, — Monks turpināja.

Visi sakustējās. Daži zvejnieki pielēca kājās, citi uzslējās sēdus.

Pirmais piecēlās zvejnieku vadonis.

— Varat paļauties uz mums, — viņš teica balsī, kuru izdzirdis, Atoss sarāvās. - Kur jāiet?

— Tad jau redzēsi. Paņem lāpu! Ātrāk!

— Tūlīt, milord. Vai vēlaties, lai es jūs pavadu?

— Tu vai kāds cits, vienalga. Lai tikai kāds man apgaismo ceļu.

«Dīvaini, — Atoss domāja. — Cik šim zvejniekam pazīstama balss!"

— Ei, dodiet uguni! — zvejnieks uzsauca. — Kustieties ātrāk!

Pēc tam viņš iečukstēja savam kaimiņam ausī:

— Ej, Menvil, apgaismo viņam ceļu un esi gatavs uz visu.

Viens no zvejniekiem uzšķīla uguni, aizdedzināja posa gabaliņu un iededza lukturi.

Visa telts tūlīt kļuva gaiša.

— Kungs, vai jūs esat gatavs? — Monks vaicāja Atosam, kas bija novērsies, lai lukturis neapgaismotu viņa seju.

— Jā, gatavs, viņš atbildēja.

— Ā, tas ir franču muižnieks! — klusu pie sevis noteica zvejnieku vadonis. — Labi, ka es uzticēju šo darbu tev, Menvil. Viņš varbūt mani pazītu! Gaismo!

Viņi sarunājās telts dziļumā un tik klusi, ka Monks neko nedzirdēja: viņš runāja ar Atosu. Menvils pa to laiku posās ceļā — pareizāk sakot, uzklausīja sava komandiera pavēles.

— Vai tu drīz nāksi? — Monks jautāja.

— Es esmu gatavs, — zvejnieks atbildēja.

Monks, Atoss un zvejnieks izgāja no telts.

„Tas nevar būt! — Atoss nodomāja. — Kā man varēja iešauties prā­tā tik aplama doma!"

— Ej pa vidējo ceļu mums pa priekšu un ātrāk! — Monks koman­dēja zvejnieku.

Viņi vēl nebija nogājuši ne desmit soļu, kad no telts izslīdēja vēl viena ēna un, slēpdamās aiz ceļa malās iedzītajiem stabiem, sāka sekot ģenerālim.

Visi trīs pazuda naktī. Viņi devās uz Ņūkāslu, kuras baltie akmeņi tālumā spīdēja kā kapu pieminekļi.

Pastāvējuši mirkli pie vārtiem, viņi iegāja pagalmā. Vārti bija salauzti ar cirvi. Te, juzdamies drošībā, gulēja četri sargi — tik spēcīga bija pār­liecība, ka no šīs puses uzbrukums nav gaidāms.

— Vai sargi mums netraucēs? — Monks apvaicājās Atosam.

— Gluži otrādi, viņi var palīdzēt pārvietot muciņas, ja jūs atļausiet.

— Jums taisnība.

Miegainie kareivji uztrūkās, izdzirdējuši divu nācēju soļus biezajā krū­mājā pie vārtiem. Monks pateica paroli un iegāja abatijā; zvejnieks ar lukturi gāja pa priekšu. Monks turējās aizmugurē un vēroja katru, pat vissīkāko Atosa kustību; piedurknē viņš slēpa dirku, lai pie pirmās aiz­domīgās francūža kustības varētu to nodurt. Atoss stingri un pārliecināti gāja pa pagalmu uz bijušajām ēkas zālēm.

Ēkai nebija ne durvju, ne logu. Dažās vietās aizdedzinātās durvis no apakšas bija pārogļojušās, bet uguns bija apdzisusi, nespēdama pievārēt masīvo ozolkoku, kas bija sastiprināts ar dzelzs naglām. Logiem visi stikli bija izsisti, un pa tiem izlidoja nakts putni, ko bija izbiedējusi luktura gaisma. Ap atnācējiem bez mazākā troksnīša laidelējās sikspārņi; lukturis izgaismoja to ēnas uz augstajām sienām. Skats varēja nomierināt cilvēku,- kas prata spriest. Monks secināja, ka klosterī neviena nav, jo cilvēku ierašanās aizbiedēja putnus.

Izspraucies cauri drupām, Atoss iegāja kapenēs, kas atradās zem gal­venās zāles un savienojās ar kapliču. Te viņš apstājās.

— Mēs esam atnākuši, ģenerāl, — viņš pateica.

— Tātad šeit ir īstā plāksne?

— Jā.

— Patiešām, es saskatu gredzenu… Bet tas blīvi piekļaujas plāksnei.

— Mums vajadzīga kāda svira.

— To nav grūti atrast.

Paskatījušies apkārt, Atoss un Monks pamanīja nelielu kļavu trīs col­lu diametrā; tā bija izaugusi stūrī pie sienas un izstiepusies līdz logam, aizsegdama to ar saviem zariem.

— Vai tev ir nazis? — Monks vaicāja zvejniekam.

— Ir.

— Nu tad nogriez šo koku.

Zvejnieks paklausīja, kaut gan viņa nazis šai operācijā cieta.

No kļavas tika pagatavota svira, un visi trīs nokāpa pazemē.