Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Tātad tu nevēlējies nokļūt šeit?

— Nenāca ne prātā!

— Bet kur tad?

— Mēs atgriezāmies no Ostendes, kur jau sākās makreļu zveja, bet pēkšņi spēcīgs dienvidu vējš aizdzina mūs prom no krasta. Ar vēju nav ko strīdēties; mēs stūrējām, kurp tas mūs nesa. Lai zivis nesabojātos, tās vajadzēja pārdot tuvākajā Anglijas ostā. Vistuvāk bija Ņūkāsla. Tas bija izdevīgs gadījums: baumoja, ka gan nometnē, gan pilsētā ir milzums ļau­žu, un muižnieki ir izsalkuši. Tā nu es devos uz Ņukāslu.

— Kur ir tavi biedri?

— Viņi palika uz kuģa; viņi taču ir vienkārši matroži un neko nezina.

— Un tu zini? — Monks jautāja.

— O, jā! — jūrnieks smaidīdams pamāja. — Es daudz klaiņoju pa pasauli kopā ar nelaiķa tēvu un protu visās Eiropas valodās pateikt, kā sauc ekiju, luidoru un dubultluidoru. Ekipāža klausās manī kā orākulā un paklausa tā, it kā es būtu admirālis.

— Tātad tu pats izvēlējies Lambertu, jo viņš labi maksā?

— Protams. Milord, liekot roku uz sirds, atļaujiet pajautāt: vai tad es kļūdījos?

— Gan jau redzēsi.

— Bet jebkurā gadījumā, milord, ja es arī esmu kļūdījies, tad vainīgs esmu es, bet ne mani biedri.

„Viņš nav dumjš", — Monks nodomāja. Viņš paklusēja dažas mi­nūtes, turpinādams pētīt zvejnieku, un tad pavaicāja:

— Vai tu nāc tieši no Ostendes?

— Taisnā ceļā.

— Tātad tu zini, kas te pie mums notiek? Droši vien Francijā un Holandē runā par mūsu lietām? Ko dara cilvēks, kas sevi dēvē par Angli­jas karali?

— Ak, milord, — zvejnieks skaļi iesaucās jautrā atklātībā, — tas tik ir izdevies jautājums! Jūs esat trāpījuši īsto cilvēku. Es jums varu visu izstāstīt. Milord, iedomājieties tikai, kad iegriezos Ostendē pārdot mūsu lomu, es pats savām acīm redzēju bijušo karali: viņš staigāja pa krastu un gaidīja zirgus, kas viņu aizvedīs uz Hāgu. Tāds garš, bāls, tumšiem matiem, bet seja ne visai laipna. Viņš laikam nav īsti vesels; droši vien Holandes gaiss viņam ne visai patīk.

Monks uzmanīgi klausījās zvejnieka ātro un izpušķojumiem bagāto runu svešā valodā; par laimi; kā mēs jau teicām, ģenerālis labi prata franciski. Zvejnieka runā sajaucās visdažādākie vārdi — gan franču, gan angļu, brīžiem pat gaskoņu.

Starp citu, viņa acis runāja tik daiļrunīgi, ka, arī nesaprotot vārdus, nevarēja nesaprast izteiksmīgos skatienus.

Ģenerālis acīmredzot pamazām nomierinājās.

— Droši vien tu esi dzirdējis, kāpēc šis bijušais karalis, kā tu viņu sauc, dodas uz Hāgu?

— Skaidrs, ka esmu.

— Kāpēc?

— Tā paša viena dēļ, — zvejnieks atteica. — Viņam ir tikai viena doma: atgriezties Anglijā.

— Tas tiesa, — Monks domīgi nočukstēja.

— Turklāt Vilhelms II — jūs taču viņu pazīstat, milord? — zvejnieks piemetināja.

— Nu un kas tad ir?

— Palīdz viņam kā vien var.

— Tu par to kaut ko esi dzirdējis?

— Nē, bet es tā domāju.

— Man šķiet, ka tu esi lietpratējs politikā? — Monks apvaicājās.

— Ak, milord, mums, jūrniekiem, ir darīšana ar ūdeni un gaisu, di­vām visnepastāvīgākajām stihijām; tāpēc mēs reti kļūdāmies arī ar pārējo.

— Paklausies, — Monks mainija sarunas tematu, — saka, tu mūs labi pabarošot?

— Pacentīšos, milord.

— Cik tu prasi par savu lomu?

— Es neesmu tāds muļķis, lai noteiktu cenu.

— Kāpēc?

— Manas zivis jau tik un tā pieder jums.

— Ar kādām tiesībām?

— Ar stiprākā tiesībām.

— Es tomēr gribu tev samaksāt.

— Jūs esat ļoti laipns, milord.

— Un pat tik daudz, cik tās maksā.

— Es tik daudz nemaz neprasu.

— Cik tad?

— Es lūdzu tikai vienu — atļauju doties prom.

— Kurp? Pie ģenerāļa Lamberta?

— Nē! — zvejnieks iesaucās. — Kāpēc gan lai es tagad dotos un Ņūkāslu, ja man vairs nav zivju.

— Vismaz uzklausi mani. Es tev došu padomu.

— Ko? Milords grib man samaksāt un vēl dot labu padomu? Cik žēlsirdīgi!

Monks vērīgi paraudzījās uz zvejnieku, jo tas viņam vēl joprojām ra­dīja aizdomas.

— Jā, es gribu tev samaksāt un dot padomu, jo tie abi ir saistīti. Paklausies, ja tu dosies pie ģenerāļa Lamberta…

Zvejnieks paraustīja plecus it kā gribētu teikt: „Labi, ja jau jūs tik ļoti vēlaties".

— Neej caur purvu, — Monks turpināja. — Tev līdz būs nauda, bel es tur esmu novietojis vairākas skotu vienības. Skoti nav viesmīlīgi, bez tam viņi slikti saprot valodu, kādā tu runā, kaut arī man likās, ka tā sastāv no vismaz trim dialektiem. Viņi var tev atņemt to, ko es iedošu, un tad tu, atgriezies mājās, stāstīsi, ka ģenerālim Monkam ir divas rokas — viena skotu, bet otra angļu, un to, ko viņš devīgi iedod ar angļu roku, to atņem ar skotu roku.

— Ģenerāli, es iešu pa lo ceļu, pa kuru pavēlēsiet, — zvejnieks teica ar pārspīlētām izbailēm. — Vislabprātāk gan es paliktu šeit, ja jūs man atļautu.

— To es ticu, — Monks tikko manāmi pasmaidīja. — Es tomēr ne­varu tevi atstāt šeit, manā personīgajā teltī.

— Es par to neuzdrošinātos ne domāt, milord, un lūdzu jūs tikai pateikt, kur man pavēlēts apmesties. Varat neraizēties: jūrniekiem nakts paiet ātri.

— Tad es pavēlēšu aizvest tevi atpakaļ uz tavu barku.

— Kā jums tīk, milord. Es būtu jums ļoti pateicīgs, ja jūs atsūtītu man līdz galdnieku.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka jūsu kareivji lauvā vilka manu barku pret straumi, un tā u/triccās piekrastes klintīm. Tagad tajā ir ūdens divu pēdu dziļumā.

— Tātad tev jāparūpējas par savu kuģi?

— Tieši tā, milord, — zvejnieks atbildēja. — Tagad es izkraušu zivju grozus tur, kur jūs pavēlēsiet; pēc tam jūs man samaksāsiet, ja jums labpatiks, un atlaidīsiet, ja būsiet tik žēlīgs. Ar mani ir viegli vienoties.

— Labi, labi, tu esi lāga puisis, — Monks sacīja, jo ar visu savu vērīgumu viņš nevarēja saskatīt neko aizdomīgu zvejnieka skaidrajās acīs. — Hei, Digbij!

Ienāca adjutants.

— Pavadiet šo cilvēku un viņa biedrus uz mazajām teltīm purva ma­lā, kur apmetušies markitanli; tur viņi būs tuvu savai barkai, un tomēr viņiem nebūs jānakšņo uz ūdens… Spithed. ko tu gribi?

Seržants Spitheds, kas bija ienācis ģenerāļa teltī bez uzaicinājuma, ziņoja:

— Milord, priekšējos posteņos ir kāds franču muižnieks, un viņš vē­las jūs noteikti satikt.

Kaut gan abi runāja angliski, zvejnieks sarāvās; Monks. aizņemts sa­runā ar seržantu, to nepamanīja.

— Kāds muižnieks? — Monks jautāja.

— Milord, — Spitheds atteica, — viņš man pateica savu vārdu, bet tie nolādētie franču vārdi skota rīklei ir pārāk grūti izrunājami; tāpēc es lo neatceros. Sargkareivji man teica, ka tas ir tas pats muižnieks, kurš ieradies vakar un kuru jūs nevēlējāties pieņemt.

— Jā, jo man tobrīd bija kara padome.

— Ko pavēlēsiet tagad?

— Atved viņu šurp.

— Vai jāievēro piesardzība?

— Kāda?

— Nu, piemēram, vai viņam jāaizsien acis?

— Kāpēc? Viņš ieraudzīs tikai to, ko es gribētu, lai redz visi, tas ir, ka man ir vienpadsmit tūkstoši drosmīgu kareivju, kas alkst izliet savas asinis par parlamentu, Skotiju un Angliju.

— Un ko lai dara ar viņu? — Spitheds vaicāja, rādīdams uz zvej­nieku, kurš visu sarunas laiku bija nekustīgi stāvējis kā jau cilvēks, kas visu redz, bet neko nesaprot.