Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Kalē bija nozīmēta likšanās. Visiem saviem algotņiem d'Artanjans li­ka apmesties lētā viesnīcā „Dižais monarhs", kur parasti pusdienoja mat­roži un apkārt klejojoši karavīri dabūja vietu, kur apmesties, ēdienu un visus pārējos dzīves priekus par trīsdesmit sū dienā.

D'Artanjans vēlējās nepamanīts pavērot savus rekrūšus un pēc pirmā iespaida izlemt, vai uz viņiem var paļauties kā uz labiem biedriem vai nē.

Viņš ieradās Kalē ap puspieciem vakarā

Viesnīca „Dižais monarhs" atradās ielā, kas gāja paralēli ostai; tās abas savienoja vairākas šķērsielas kā pārnēsājamo trepju pakāpieni. D'Ar­tanjans aizgāja līdz ostai, iegriezās vienā no šķērsielām un atradās viesnī­cas „Dižais monarhs" priekšā.

Brīdis bija labi izraudzīts; d'Artanjanam tas atgādināja viņa debiju viesnīcā «Krietnais dzirnavnieks" Mengā.

Matroži kauliņu spēlē bija saķildojušies un trakā niknumā draudēja viens otram. Traktiernieks, viņa sieva un divi kalpi bažīgi vēroja sanik­notos spēlmaņus, starp kuriem, kā šķita, tūlīt sāksies neganta cīņa ar nažiem un cirvjiem.

Spēle tomēr turpinājās.

Uz akmens sola sēdēja divi cilvēki un novēroja visus, kas ienāca pa durvīm. Vēl astoņi cilvēki aizņēma četrus galdus kopējās zāles dibenā. Pie galdiem un uz sola sēdošie nepiedalījās ne spēlē, ne ķildā.

Šajos desmit aukstasinīgajos un vienaldzīgajos skatītājos d'Artanjans pazina savus kareivjus.

Ķilda iekvēlojās aizvien vairāk. Katrai kaislībai, tāpat kā jūrai, ir savi uzplūdi un atplūdi. Kāds no matrožiem zaudēja pašsavaldību un apgāza galdu ar naudu.

Klātesošie tūlīt metās uzlasīt aizripojošās monētas, un, kamēr matroži kāvās, dažas sudraba monētas ieslīdēja kabatās.

Drausmīgajā troksnī un naudas šķindoņā mieru saglabāja vienīgi viesi, — kas sēdēja uz sola un pie atsevišķajiem galdiem un, acīmredzot, nebija savstarpēji pazīstami. Divi no viņiem tikai paspēra ar kāju tālāk kaušļus, kad tie cīniņā paripoja zem viņu galda.

Divi citi, nevēlēdamies piedalīties šai cīniņā, izgāja no zāles, rokas sabāzuši kabatās; vēl divi uzkāpa uz galda kā cilvēki, kurus pārsteiguši plūdi un kuri baidās noslīkt.

— Malači! — d'Artanjans pie sevis noteica, ievērojis visus aprakstītās cīņas sīkumus. — Mana kolekcija ir ko vērts. Piesardzīgi, mierīgi, pie­raduši pie trokšņiem un kautiņiem. Velns parāvis! Man ir laimīga roka!

Pēkšņi viņa uzmanību piesaistīja viens zāles kakts.

Matroži salīga mieru un tagad sāka lamāt tos, kas ar kāju aizspēra kaušļus tālāk.

Kāds pa pusei piedzēries matrozis nikni apvaicājās vienam no tiem, kas viņam devis tiesības spert Dieva radībai, kura nav nekāds suns. Lai pastiprinātu savu jautājumu, matrozis pabāza zem nepazīstamā deguna pamatīgu dūri.

D'Artanjana rekrūtis nobāla, bet nevarēja saprast, vai no bailēm vai niknuma. Matrozis, to pamanījis, nolēma, ka ienaidnieks kļuvis bāls no bailēm un atvēzēja dūri ar acīmredzamu nodomu gāzt nepazīstamajam pa galvu. D'Artanjana rekrūtis gandrīz nepakustējās, bet tomēr deva ma­trozim tādu sitienu pa vēderu, ka tas, neganti kliegdams, aizripoja līdz pat durvīm. Tai pašā mirklī neuzvarētā biedri draudzīgi metās virsū uz­varētājam, lai ar to izrēķinātos.

Uzvarētājs tikpat aukstasinīgi un saprātīgi kā iepriekš neķērās pie ieročiem, bet satvēra alus krūzi ar alvas vāciņu un ar to gāza diviem vai trim ienaidniekiem. Redzēdami, ka viņš viens pats nevar pieveikt tādu baru uzbrucēju, septiņi klusējošie viesi, kuri līdz tam bija nekustīgi sē­dējuši, saprata, ka viņiem pašiem klāsies ļauni, un metās palīgā.

Šai laikā divi, kas vienaldzīgi bija sēdējuši uz soliņa pie durvīm, ap­griezās. Viņu sarauktās uzacis rādīja, ka viņi nolēmuši uzbrukt ie­naidniekam no muguras, ja uzbrukums nerimsies.

Saimnieks, kalpi un divi naktssargi, kas gāja garām, savā ziņkārībā bija piegājuši pārāk tuvu kaušļiem un tika ierauti cīniņā.

Parīzieši kāvās kā ciklopi, apbrīnojami vienoti un izturēti; kad beidzot viņi bija spiesti piekāpties skaitliskajam vairākumam, viņi nostiprinājās aiz liela galda. Četri no viņiem pacēla galda dēli, abi pārējie apbruņojās ar galda pamatni un ar šī draudīgā ieroča palīdzību nogāza zemē uzreiz astoņus matrožus.

Ievainotie vāļājās putekļos uz grīdas, zālē skanēja kliedzieni, bet d'Artanjans, apmierināts ar šo pārbaudījumu, lauzās uz zāles vidu ar kai­lu zobenu rokā un, belzdams ar zobena rokturi pa galvām, kas gadījās pa rokai, tik skaļi iekliedzās: „Pietiek!", ka no tā visi apklusa un pašķīda kur kurais. D'Artanjans palika viens kā uzvarētājs.

— Kas te notiek? — viņš apvaicājās ar tik dižmanīgu izskatu, ar kādu Neptūns varētu teikt: „Onos ego!" *.

Tiklīdz atskanēja d'Artanjana balss, viņa rekrūši pazina savu pavēl­nieku un nometa savus ieročus.

Ieraudzījuši, ka ienaidniekiem palīgā pienācis kareivīga izskata cil­vēks, kas acīmredzot pieradis pavēlēt un kura prasmīgā roka tur garu, no maksts izrautu zobenu, matroži sāka savākt savus ievainotos.

Parīzieši noslaucīja sviedrus un pienāca apsveicināties ar savu ko­mandieri. „Dižā monarha" saimnieks vai apbēra d'Artanjanu ar cieņas apliecinājumiem. D'Artanjans tos pieņēma kā pašus par sevi saprotamus un paziņoja, ka līdz vakariņām aiziet pastaigāties pa ostu.

Rekrūši saprata šo uzaicinājumu, un visi kā viens paņēma savas ce­pures, notīrīja apģērbu un devās pakaļ d'Artanjanam.

D'Artanjans pastaigājās un pie viena pētīja, kas notiek visapkārt, bet tomēr sargājās apstāties kaut kur ceļā. Viņš izgāja tukšajā krastā, un viņa desmit rekrūši, ko satrauca negaidītā kompānija pa labi, pa kreisi un vēl aizmugurē, sekoja viņam, mezdami drūmus skatus viens uz otru.

Tikai vistuksnesīgākajā vietā uz krasta d'Artanjans apstājās, pasmīnēja un pasauca viņus.

— Nu, nu, puiši, — viņš teica, — nav ko lūrēt vienam uz otru kā vilkiem: jums jādzīvo mierā un saskaņā visiem kopā, nevis jāplēšas vie­nam ar otru!

Neuzticība pagāja kā nebijusi, viņi labsirdīgi paskatījās viens uz otru un uz savu komandieri, kurš labi zināja, kā apieties ar tādiem cilvēkiem. D'Artanjans īsta gaskoņa daiļrunībā teica sekojošu runu:

— Kungi, jūs visi zināt, kas es esmu. Es jūs nolīgu, jo pazīstu kā" drosminiekus un gribēju dot jums iespēju piedalīties slavenā karagājienā.

„Es jums gan!" (lat.) — draudi, ar kuriem saniknotais Neptūns Vergīlija „Eneīdā" vēršas pie nepadevīgajiem Vējiem.

Varat uzskatīt, ka, kalpojot man, jūs . kalpojat karalim. Tikai brīdinu: ja jūs kaut kādā veidā liksiet to manīt, tad es būšu spiests vainīgo novākt tādā veidā, kas man liksies vispiemērotākais. Droši vien jūs zināt, ka valsts noslēpumi ir kā nāvi nesoša inde: kamēr inde ir pudelē, un pudele aizkorķēta, tā neko ļaunu nevar izdarīt; turpretim izkļuvuši no pudeles, tā nogalina. Tagad pienāciet man tuvāk, un jūs uzzināsiet, ko es vēlos jums teikt.

Visi ziņkārīgi sadrūzmējās ap viņu.

— Nāciet vēl tuvāk, — d'Artanjans turpināja, — tā, lai jūs nedzird ne putns, kas lido virs mūsu galvām, ne trusītis, kas lēkā pa kāpām, ne arī zivs, ja tā izlec virs ūdens. Mums jānoskaidro, kādu ļaunumu angļu kontrabanda nes franču tirgotājiem, un pēc tam jāpaziņo finansu super­intendanta kungam. Es visur tikšu cauri un visu apskatīšu. Mēs būsim nabadzīgi Pikardijas zvejnieki, ko vētra piedzinusi malā. Mēs, protams, pārdosim zivis kā īsti zvejnieki. Tomēr kāds var uzminēt, kas mēs pa­tiesībā esam; var sākt mūs traucēt; tātad mums jāprot aizsargāties. Tāpēc es izvēlējos tik gudrus un drosmīgus cilvēkus kā jūs. Mēs dzīvosim jautri, un nekādas nopietnas briesmas mums nedraud, jo mums ir spēcīgs aiz­stāvis, un, pateicoties viņam, mūs negaida lielas grūtības. Ir tikai viens sarežģījums, bet ceru, ka jūs man palīdzēsiet izkļūt no šīm grūtībām. Lūk, kāda lieta: airēšanai man jāņem līdz īstos muļķa zvejniekus; tāda ko­manda mums traucēs. Ja kāds no jums jau būtu braucis jūrā…