Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Savu prasmīgo aprēķinu uzmundrināts, d'Artanjans nolēma palikt pie šī plāna un vairs neko tajā nemainīt. Viņa bagātajā atmiņā jau bija ie­rakstīti desmit brašu piedzīvojumu meklētāju vārdi, desmit cilvēki, pret kuriem liktenis vai tiesa nebija bijusi labvēlīga.

Tā izlēmis, d'Artanjans piecēlās un tūlīt pat devās tos meklēt, pa­teicis, lai Planšē negaida viņu ne brokastis, ne pusdienās. Pusotru dienu viņš skraidīja pa visiem Parīzes kaktiem un pēc pārrunām ar katru pie­dzīvojumu meklētāju bija savācis lielisku baismīgu viepļu kolekciju, kuri franciski prata tikai mazliet labāk nekā angļu valodu, kurā tiem vajadzēs runāt.

Lielākā daļa no viņiem bija kareivji, kuru labās īpašības d'Artanjanam bija izdevība novērot dažādās situācijās. Dzeršana, nelaimīgs zobena cir­tiens, negaidīts kāršu vinnests vai Mazarīni ekonomiskās reformas bija piespiedušas viņus meklēt vientulību un dzīves ēnas pusi — nesaprasto un aizvainoto dvēseļu abus lielos mierinātājus.

Viņu sejās un apģērbā varēja saskatīt pārciesto nelaimju zīmes. Da­žiem bija sadauzītas sejas; visiem bez izņēmuma drēbes bija pārvērtušās skrandās. D'Artanjans ar kompānijas naudu aizbāza lielākos caurumus. Taisnīgi sadalījis nelielo summu, lai vienība iegūtu daudzmaz pieklājīgu izskatu, d'Artanjans nozīmēja saviem rekrūšiem tikšanos Francijas zie­meļos starp Bergu un Sentomēru. Termiņš bija sešas dienas; d'Artanjans labi pazina šo spožo varoņu labo gribu, jautro dabu un sava veida go­dīgumu, tāpēc bija pārliecināts, ka viņi visi ieradīsies.

Devis visas vajadzīgās pavēles, viņš ai/jāja atvadīties no Planšē, kas viņam apjautājās, ko dara viņu karaspēks.

D'Artanjans neuzskatīja par vajadzīgu informēt viņu par pārmaiņām armijas skaitliskajā sastāvā, baidīdamies, ka kompānija zaudēs viņam uz­ticību.

Planšē ļoti nopriecājās, uzzinājis, ka armija jau savākta un viņš pats — kaut kas līdzīgs paju karalim —, sēdēdams uz sava troņa — pie rakstām­pults, piedalās karaspēka vienības apgādē, un šī vienība dosies pret vil­tīgo Albionu, visu krietno francūžu mūžīgo ienaidnieku.

Planšē noskaitīja d'Artanjanam savu daļu — divdesmit tūkstošus livru — jaunajos dubultbridoros un pēc tam tādos pat jaunajos dubultbridoros izmaksāja viņa paša naudu. D'Artanjans iebēra naudu divos maisiņos un, pasvārstījis tos rokās, teica:

— Zini, Planšē, šī nauda ir diezgan apgrūtinoša. Te droši vien ir vairāk nekā trīsdesmit mārciņu.

— Nu, jūsu zirgs to nesīs kā spalviņu.

D'Artanjans pašūpoja galvu.

— Tā vis nesaki, Planšē. Zirgs, kas bez jātnieka un bagāžas nes vēl trīsdesmit mārciņas, nevar viegli pārpeldēt upi, pārlēkt pār mūri vai grāvi, bet ja to nevar zirgs, tad nevar arī jātnieks. Tu gan to nezini, Planšē, jo tu visu mūžu esi dienējis kājniekos.

— Ko tad lai dara? — Planšē samulsis jautāja.

— Vai zini, — d'Artanjans atteica, — es samaksāšu algu mūsu ar­mijai pēc atgriešanās Francijā. Es atstāšu pie tevis savus divdesmit tūks­tošus livru un tos pagaidām tu laid apgrozībā.

— Bet manu daļu?.. — Planšē jau iesāka.

— To es ņemu līdzi.

— Es lepojos ar jūsu uzticību, — Planšē teica. — Un, ja nu jūs neatgriežaties?

— Varbūt arī neatgriežos, kaut gan es tā nedomāju. Iedod man spal­vu, es uzrakstīšu testamentu, gadījumā, ja iešu bojā.

D'Artanjans paņēma spalvu un papīru un uzrakstīja:

„Es, apakšā parakstījies, trīsdesmit trīs dienesta gados, kamēr kalpoju Viņa Majestātei Francijas karalim, esmu sakrājis divdesmit tūkstošus liv­ru. No tiem es novēlu piecus tūkstošus Atosam, piecus tūkstošus Por- tosam un piecus tūkstošus Aramisam, lai viņi tos atdotu manā un savā vārdā manam jaunajam draugam Raulam vikontam de Braželonam. Atli­kušos piecus tūkstošus novēlu Planšē kungam, lai viņš ar mazāku nožēlu atdotu pārējos piecpadsmit tūkstošus maniem draugiem.

Pašrocīgi parakstos d'Artanjans.

Planšē acīmredzami ļoti vēlējās izlasīt, ko d'Artanjans uzrakstīja.

— Ņem, izlasi, — musketieris atļāva.

Pie pēdējām rindiņām Planšē jutās tik aizkustināts, ka gandrīz sāka raudāt.

— Jūs domājat, ka bez šīs dāvanas es neatdotu naudu? Es neņemšu jūsu piecus tūkstošus livru.

D'Artanjans pasmaidīja:

— Ņem vien, Planšē; tā tu pazaudēsi tikai piecpadsmit tūkstošus ne­vis divdesmit un nesāksi meklēt līdzekļus, kā varētu neizpildīt tava bijušā kunga un drauga gribu un neko nepazaudēt.

Cik labi mūsu brašais d'Artanjans pazina cilvēka sirdi un jo sevišķi tirgoņa sirdi!

Tie, kas dēvēja donu Kihotu par vājprātīgu, tāpēc ka viņš devās ie­karot valsti ar vienu vienīgu ieroču nesēju Sančo; tie, kas sauca Sančo par traku, tāpēc ka viņš sekoja savam kungam šai karagājienā, — tie neapšaubāmi būtu tādās pat domās par d'Artanjanu un Planšē.

Tomēr d'Artanjans spožajā Francijas galmā bija ieguvis slavu ar savu aso prātu. Planšē pelnīti bija visprātīgākā lietišķā cilvēka reputācija starp Lombarda ielas bodniekiem, bet Lombarda iela ir galvenā tirdzniecības iela Parīzē un tātad arī visā Francijā.

Ja šos divus cilvēkus un tos līdzekļus, ar kuriem tie gribēja uzcelt atkal tronī izraidīto karali, vērtētu no parastā redzes viedokļa, tad, pro­tams, pat pašos netālredzīgākajos cilvēkos leitnanta pašpaļāvība un viņa biedra muļķība izraisītu sašutumu.

Par laimi, d'Artanjans pilnīgi nepievērsa uzmanību tam, ko pļāpā par viņu un kā vērtē viņa rīcību. Viņa devīze bija: rīkojies labi un lai runā, ko grib. Planšē izvēlējās devīzi: lai dara ko grib, klusēsim. Pie tam abi, kā jau visi gudrākie prāti, sirds dziļumos bija pārliecināti, ka taisnība ir^. viņiem, nevis tiem, kas viņus peļ.

D'Artanjans uzsāka savu ceļu lieliskā laikā, kad debesīs nebija ne­viena mākonīša un tikpat saulainas bija viņa domas. Viņš bija jautrs, mundrs, mierīgs un pilns apņēmības. Viņš atkal, tāpat kā sen pagājušos laikos, jāja pa piedzīvojumiem bagāto ceļu uz Buloņd. Šo ceļu viņš veica jau ceturto reizi un šķita, ka ceļš vēl atceras viņa soļus, tāpat kā viesnīcas

durvis viņa dūru triecienus. SpHgtā atmiņā atausa jaunība, kuru, neska­toties uz pagājušajiem trīsdesmit gadiem, viņš vēl bija sagalabājis savā cēlsirdībā un dzelžaino dūru spēkā.

Daba šo cilvēku bija bagātīgi apveltījusi. Viņam piemita visas kaislī­bas, visi trūkumi, visas vājības, prāts, kas nevairījās no pretrunām un spēja visas viņa nepilnības pārvērst priekšrocībās.

D'Artanjana nemierīgā iztēle varēja likt viņam satrūkties no ēnas, bet, kaunēdamies par savām izbailēm, viņš devās pretī šai ēnai un veica apbrīnojami drosmīgus darbus, ja radās reālas briesmas. Viņš pilnībā bija savas sirds un jūtu varā. D'Artanjans ļoti mīlēja cilvēku sabiedrību, bet nekad negarlaikojās, būdams vienatnē ar sevi; dažreiz varēja redzēt, kā viņš vienatnē smejas par jokiem, ar kuriem izklaidēja pats sevi, vai par kaut ko uzjautrinošu, ko viņa iztēle bija uzbūrusi mirklī pirms sāka uz­mākties garlaicība.

D'Artanjans būtu vēl jautrāks, ja Kalē viņu gaidītu daži kārtīgi biedri nevis desmit trakulīgi bandīti. Šādas pārdomas gan viņu nomāca ne bie­žāk kā reizi dienā; šī drūmā dieviete apmeklēja viņu tikai kādas piecas reizes, pirms viņš sasniedza Buloņu jūras krastā, un pat tad viņas ap­meklējumi nebija sevišķi ilgstoši.

Tiklīdz d'Artanjans saprata, ka pienācis laiks rīkoties, viņam tūlīt iz­gaisa visas pārējās jūtas, palika tikai viena — ticība sev. No Buloņas viņš gar krastu devās uz Kalē.