Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— O, tas nav grūti! — viens no rekrūšiem atsaucās. — Es trīs gadus pavadīju gūstā pie Tunisijas pirātiem un pazīstu jūras manevrus ne sliktāk par admirāli.

— Padomājiet tikai, — iesaucās d'Artanjans, — tā nu gan ir ap­brīnojama nejaušība!

To teikdams, d'Artanjans liekuļoja.

Viņš ļoti labi zināja, ka šis jūras laupītāju nabaga upuris pats bija vecs pirāts: tāpēc viņš to bija salīdzis. Tomēr d'Artanjans nekad nerunāja vairāk kā nepieciešams.

— Toties man ir tēvocis, darbu uzraugs Larošelas ostā, — teica otrs kareivis. — Jau bērnībā es spēlējos uz kuģiem, tāpēc protu rīkoties ar airiem un burām ne sliktāk par jebkuru matrozi.

Arī šis nemeloja: viņš bija sešus gadus airējis uz viņa majestātes ga- lerām Vidusjūrā.

Divi citi bija atklātāki: nekaunēdamies viņi atzinās, ka izcietuši sodu uz kara kuģa. Tā d'Artanjans kļuva par sešu kareivju un četru matrožu komandieri; viņam bija divi pulki — sauzsemes un jūras. Ja to zinātu Planšē, viņš būtu ļoti lepns.

D'Artanjans pavēlēja saviem karavīriem gatavoties doties uz Hāgu: vieni jās gar krastu caur Breskepsu, citi pa lielo ceļu uz Antverpeni.

Kad bija aprēķināts ceļojumam nepieciešamais laiks, norunāja tikties tieši pēc divām nedēļām uz Hāgas galvenā laukuma.

D'Artanjans lika saviem ļaudīm jāt pa divi un izvēlēties pašiem savu ceļabiedru. Viņš pats izvēlējās divus vismazāk atbaidošos kareivjus, kurus pazina jau agrāk un kuriem bija tikai divi trūkumi: dzeršana un kāršu spēle. Šie abi vēl nebija aizmirsuši pagātni un zem mundiera viņu sirdis atkal iepukstējās kā agrāk. Lai citos nemodinātu skaudību, d'Artanjans vispirms aizsūtīja ceļā visus citus. Savus izraudzītos pavadoņus viņš ap­ģērba no savas garderobes un kopā ar viņiem devās ceļā.

Abiem brašuļiem, kuriem šķita, ka viņi bauda īpašu uzticību, d'Ar­tanjans atklāja svarīgu noslēpumu, lai nodrošinātu pasākuma izdošanos. Viņš atzinās, ka galvenais nav vis noskaidrot, cik daudz angļu kontra­banda traucē franču tirdzniecību, bet gan to, kā franču kontrabanda kaitē angļu tirdzniecībai. Abi d'Artanjana izredzētie tam labprāt noticēja. D'Artanjans bija pārliecināts, ka jau pirmajā iedzeršanā kaut viens no viņiem dzērumā noteikti izpļāpās svarīgo noslēpumu visam baram.

Kad bija pagājušas divas nedēļas pēc tikšanās Kalē, visa kompānija sapulcējās Hāgā.

D'Artanjans ievēroja, ka visi viņa ļaudis paguvuši visai veikli nomas- kēties par matrožiem, kas cietuši vētrās.

D'Artanjans nometināja viņus pa nakti kādā attālā pilsētas kvartālā, bet pats noīrēja sev ērtu istabu pie Lielā kanāla.

Viņš uzzināja, ka Kārlis II atgriezies pie sava Holandes sabiedrotā Vilhelma II.

Vēl viņš noskaidroja, ka Ludviķa XIV atteikums nedaudz vājinājis atbalstu, kas sniegts nelaimīgajam karalim, un tāpēc pēdējais apmeties mazā namiņā Ševeningenes ciemā, kas atrodas jūras krastā netālu no Hāgas.

Kā vēstīja baumas, nelaimīgais trimdinieks pavadīja laiku ar visai viņa ģimenei raksturīgo melanholiju, vērodams bezgalīgo Ziemeļjūru, kas viņu šķīra no dzimtās Anglijas, tāpat kā kādreiz tā šķīra Mariju Stjuarti* no Francijas.

Reiz d'Artanjans aizgāja līdz Ševeningenei, lai pats pārliecinātos, cik daudz patiesības ir baumās par karali. Viņš ieraudzīja, ka Kārlis II viens pats iznāk pa vārtiņiem birzī un domīgs sāk staigāt pa krastu, vērodams saulrietu.

Neviens nepievērsa viņam uzmanību, pat zvejnieki, kas vilka krastā laiyas.

Tai pašā vakarā d'Artanjans par tūkstoš livriem noīrēja kuģi, kas bija ne mazāk kā četru tūkstošu vērts.

Vienu tūkstoti viņš samaksāja vēlreiz, bet pārējos trīs tūkstošus at­stāja pilsētas galvam par ķīlu.

Pēc tam nakts tumsas aizsegā slepus uzsēdināja uz kuģa savu saus­zemes karaspēku sešu cilvēku sastāvā, un trijos no rīta kuģis izgāja jūrā četru matrožu vadībā.

D'Artanjans tā paļāvās uz bijušā galeru verga prasmi, it kā tas būtu Hāgas ostas labākais locis.

Marija Stjuarte — Skotijas karaliene; no 1558. gada viņa bija Fran­cijas karaļa Franciska II sieva; pēc viņa nāves (1560.g.) atgriezās Skotijā. No turienes viņa bija spiesta bēgt uz Angliju, kur kļuva par Anglijas karalienes Elizabetes gūstekni un pēc 19 gadus ilga ieslodzījuma tika sodīta ar nāvi (1587.g.).

Kamēr karaļi un visi pārējie noņēmās ar Angliju, kura pārvaldīja pati sevi, cilvēks, kas bija liktens izraudzīts un kam bija lemts ierakstīt savu vārdu vēsturē, visu acu priekšā turpināja savu noslēpumaino un drosmīgo varoņdarbu. Viņš virzījās uz priekšu, bet neviens nesaprata, kurp viņš iet, kaut gan ne tikai Anglija, bet ari Francija un visa' Eiropa redzēja, ka viņš soļo droši, ar lepni paceltu galvu. Tūlīt izstāstīsim, kas par šo cilvēku bija zināms.

Monks paziņoja, ka aizsargās papluinīto parlamentu jeb līdzskrējēju baru, kā to toreiz saukāja, — parlamentu, kuru Lamberts turēja tik stingrā blokādē, ka neviens parlamenta loceklis nevarēja pat iziet no parlamenta ēkas, jo Lamberts, būdams Kromvela sekotājs, centās to atdarināt un uzspiest parlamentam savu gribu.

Lamberts un Monks — šie vārdi izsaka visu. Pirmais bija despo­tisma iemiesojums, bet otrais — republikānisma ideja tās tīrākajā iz­pausmē. Vienīgi viņi abi pārstāvēja revolūcijas politiku, kurā karalis Kār­lis I zaudēja vispirms kroni un pēc tam ari galvu.

Lamberts neslēpa savus mērķus: viņš gribēja izveidot militāru valdību un kļūt par tās galvu.

Godīgais republikānis Monks, kā daži uzskatīja, gribēja saglabāt tie­sībās ierobežoto parlamentu, kas tomēr bija revolūcijas bērns, kaut arī samaitāts. Pēc citu pārliecības, varaskārais Monks, šķietami aizstāvēdams parlamentu, patiesībā gribēja to padarīt par drošu pakāpienu savā ceļā — uz troni, kas stāvēja tukšs kopš brīža, kad Kromvels gāza karali, bet vēl neiedrošinājās apsēsties uz šī troņa pats.

Tā Lamberts, kas vajāja parlamentu, un Monks, kas to aiztāvēja, kļu­va par ienaidniekiem.

Monks un Lamberts sāka ar to, ka nolēma katrs'sev izveidot armiju: Monks — Skotijā, kur dzīvoja prezbiterāņi un rojālisti, tas ir, neapmie­rinātie; Lamberts — Londonā, kur kā vienmēr atradās visspēcīgākā opo­zīcija.

Monks nodibināja Skotijā mieru, izveidoja armiju un savas armijas apsardzībā apmetās tur. Viņš zināja, ka vēl nav pienācis laiks apvērsu­mam; tāpēc likās, ka viņa zobens ieaudzis makstī. Savā mežonīgajā, kal­nainajā Skotijā Monks ne no kā nebaidījās; viņa rīcībā bija vienpadsmit tūkstoši pieredzējušu karavīru, ar kuriem viņš, ģenerālis un pavēlnieks, jau ne reizi vien bija guvis uzvaras. Viņš zināja par Londonas intrigām daudz vairāk nekā Lamberts, kura karaspēks atradās Londonā.

Tāds bija Monka stāvoklis, kad, atrazdamies simt ljē attālumā no Londonas, viņš pasludināja sevi par parlamenta aizstāvi.

Kā jau mēs teicām, Lamberts bija Londonā. Viņš koncentrēja visu savu darbību tur un sapulcināja ap sevi atbalstītājus un salašņas, kas vien­mēr bija gatavi piedalīties cīņā pret pastāvošo varu.

Londonā Lamberts uzzināja, ka Monks, atrazdamies uz Skotijas robe­žas, palīdz parlamentam. Viņš saprata, ka nedrīkst zaudēt laiku, jo Tvīda nav nemaz tik tālu no Temzas, lai armija laba komandiera vadībā ne­varētu atsoļot no vienas upes līdz otrai. Bez tam viņš saprata — Monka armija, iekļuvusi Anglijas sirdī, augs kā sniega lavīna.