Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Tādēļ Lamberts sapulcināja savu karaspēku, kas bija iespaidīgs gan sastāva, gan skaita ziņā, un devās pretim Monkam, kurš virzījās lēni kā pieredzējis jūrasbraucējs rifos, uzmanīgi sekodams visiem vējiem, kādi pū­ta Londonā.

Abas armijas satikās pie Ņūkāslas. Lamberts ieradās pirmais un ie­ņēma pilsētu. Vienmēr piesardzīgais Monks apmetās pie Tvīdas Koldstrī- mā.

Ieraudzījusi Lambertu, Monka armija noskaņojās cīņai; turpretim Lamberta armija, ieraudzījusi Monku, zaudēja cīņas sparu.

Tā vien likās, ka Lamberta bezbailīgie kareivji, kas Londonas ielās uzvedās tik varonīgi, bija cerējuši nevienu nesatikt; tagad, redzēdami ar­miju, kas aizstāvēja ne tikai savu karogu, bet arī republiku, šie karavīri, šķiet, sāka pārdomāt, ka viņi nav tik patiesi republikāņi kā Monka armija, kas tomēr aizstāvēja parlamentu, turpretim Lamberts neaizstāvēja neko, pat ne parlamentu.

Par pašu Monku varētu teikt, ka viņš laikam gremdējās skumjās pār­domās: vēsture stāsta, — bet, kā zināms, šī cienījamā dāma nekad ne­melo, — ka viņa ierašanās dienā visā Koldstrīmā veltīgi meklēja kaut vienu aunu.

Ja Monks komandētu angļu armiju, tad tā noteikti būtu izklīdusi. Skoti šai ziņā nelīdzinās angļiem, kam katrā ziņā vajadzīga svaiga gaļa. Nabadzīgie un pieticīgie skoti var iztikt ar miežu plāceņiem, ko cep uz sakarsēta akmens.

Dabūjuši savu miežu porciju, skoti nenieka neraizējās, vai Koldstrīmā ir gaļa vai nav.

Monkam, kas nebija pieradis pie miežu plāceņiem, gribējās ēst, viņa štābs bija tikpat izbadējies kā viņš pats un bažīgi ostīja gaisu, pūlēdamies noskaidrot, ko gatavo vakariņās.

Monks bija aizsūtījis pa priekšu izlūkus. Viņi ieradās pilsētā, kur ne­vienu nesatika un atklāja, ka visas bodītes ir tukšas; uz miesniekiem un maizniekiem nebija ko cerēt. Koldstrīmā neatradās pat kviešu maizes ga­baliņš ģenerāļa galdam.

Monks bija tikpat izsalcis kā viņa štābs, bet tomēr nodemonstrēja savu pilnīgo vienaldzību pret gaļas trūkumu; viņš nogrieza košļājamās ta­bakas gabalu puspirksta biezumā un sāka to zelēt, iegalvodams saviem leitnantiem, ka bads ir tīrās iedomas un nevar justies izsalcis, ja ir kaut kas, ko var košļāt.

Daļu šis joks apmierināja. Izlika sardzes posteņus, izsūtīja patruļas, un ģenerālis vaļējā teltī turpināja savas trūcīgās vakariņas.

Starp abām ienaidnieku nometnēm atradās senatnīgā Ņūkāslas aba­tija. Tā bija uzcelta plašā laukā, ko gan no ielejas, gan no upes puses iekļāva purvs. Ar zāli, grīsli un niedrēm apaugušu gabalu vidū bija arī stingras zemes joslas, kur atradās abatijas sakņu dārzs, parks un dārzs. Abatija atgādināja milzīgu jūras zirnekli ar pilnīgi apaļu ķermeni, no kura — uz visām pusēm stiepjas dažāda garuma kājas. Visgarāko kāju veidoja sakņu dārzs, kas stiepās līdz pat Monka nometnei. Par nelaimi, bija tikai jūnija sākums, un pamestajā dārzā nekas vēl nebija izaudzis.

Monks pavēlēja šo vietu apsargāt, jo tā bija vispiemērotākā negai­dītam uzbrukumam. Aiz abatijas varēja saskatīt ienaidnieka nometnes ugunis, bet starp šīm ugunīm un abatiju zaļu ozolu ēnā vijās Tvīda.

Monks lieliski pārzināja Ņūkāslas izvietojumu un tās apkārtni, jo tā jau ne reizi vien bija viņam kalpojusi par galvenās mītnes vietu. Viņš zināja, ka dienā pretinieki sāks izlūkošanu, un pie abatijas var nolikt sadursme, bel naktī nākt šurp viņi neuzdrošināsies. Tāpēc Monks jutās drošībā.

Kareivji nakts lampas un mēness gaismā, kas bija parādījusies pie horizonta, varēja redzēt, kā viņš pēc vakariņām, tas ir, pazelējis savu tabaku, aizmiga, sēdēdams krēslā, kā Napoleons pirms Austerlicas kaujas.

Bija apmēram pusdesmit.

Pēkšņi Monka snaudienu, ko viņš varbūt tikai tēloja, iztraucēja ka­reivju bara kāju dipoņa un priecīgie kliedzieni.

Ģenerālis tūdaļ pat atvēra acis.

— Kas noticis, mani bērni? — Monks apvaicājās.

— Ģenerāl, laba ziņa.

— Ā! Varbūt Lamberts atsūtījis vēsti, ka rīt būs kauja?

— Nē, bet mēs notvērām zvejniekus, kas veda zivis uz Ņūkāslas no­metni.

— Tas bija veltīgi, mani draugi. Londonas kungi ir smalki ļaudis un mīl labi paēst. Jūs viņiem sagādāsiet vilšanos un noskaņosiet pret mums. Prātīgāk būtu aizsūtīt Lambertam zivis un zvejniekus, ja tikai…

Ģenerālis kļuva domīgs.

— Sakiet man, kas tie ir par zvejniekiem?

— Pikardijas jūrnieki. Viņi zvejoja zivis pie Francijas un Holandes krastiem; šurp viņus atdzinusi vētra.

— Viņu vecākais runāja ar mums angliski.

Ģenerāli aizvien vairāk pārņēma aizdomas.

— Labi, — viņš teica, — es gribu redzēt šos cilvēkus. Atvediet viņus pie manis.

Virsnieks devās pakaļ zvejniekiem.

— Cik viņu ir? — Monks iztaujāja. — Kāds ir viņu kuģis?

— Tur ir desmit vai divpadsmit cilvēku, ģenerāl; mums šķita, ka vi­ņiem ir holandiešu zvejas kuģis.

— Un jūs sakāt, ka viņi veda zivis uz Lamberta nometni?

— Jā, liekas, ka viņiem gadījies labs loms.

— Paskatīsimies, paskatīsimies, — Monks noteica.

Atgriezās virsnieks, vezdams sev līdzi zvejnieku vecāko, apmēram piecdesmit vai piecdesmit piecus gadus vecu, brašu un spēcīgu cilvēku. Viņš bija vidēja auguma, biezā vilnas jakā; cepure bija uzbīdita uz pieres. Aiz jostas bija aizbāzts liels nazis. Viņam bija parastā matrožu gaita, kas uz sauszemes bija mazliet nedroša, bel toties tik spēcīga, it kā ar katru soli viņš iedzītu pāli.

Monks pievērsa zvejniekam viltīgu skatienu un ilgi un vērīgi viņu no­pētīja. Zvejnieks smaidīja pa pusei blēdīgi, pa pusei nekautrīgi kā to mēdz darīt franču zemnieki.

— Vai tu runā angliski? — Monks jautāja labā' franču valodā.

— Ļoti slikti, milord, — zvejnieks atbildēja.

Atbilde izskanēja ātri un aprauli, kā runā provincēs aiz Luāras, nevis lēni un stiepti kā Francijas rietumu un ziemeļu provincēs.

— Bet tomēr runā? — Monks pārjautāja vēlreiz, lai labi ieklausītos zvejnieka izrunā.

— Mēs, jūrnieki, mazliet runājam visās valodās, — atteica zvejnieks.

— Tātad tu esi matrozis?

— Tagad es esmu zvejnieks, milord, — un tīri labs zvejnieks! Es noķēru trīsdesmit mārciņas jūras asaru un daudz sīko zivju. No tām iznāk labas vakariņas.

— Man liekas, ka tu biežāk esi zvejojis Gaskonas līcī nevis Lamanša šaurumā?— Monks pasmaidīdams vaicāja.

— Tiesa gan, es esmu no Francijas dienvidiem. Vai tad tāpēc es nevaru būt labs zvejnieks, milord?

— O, nē, un es pērku no tevis visu lomu. Pasaki atklāti: uz kurieni tu vedi zivis?

— Milord, es teikšu taisnību: es devos uz Ņūkāslu. Mana liellaiva- gāja gar krastu, kad mūs pamanīja jūsu kavalēristi un, draudot ar mus- ketēm, pavēlēja piestāt pie jūsu nometnes. Man nebija ieroču, — zvej­nieks piebilda un pasmīnēja, — tāpēc nācās paklausīt.

— Kāpēc tu devies pie Lamberta nevis pie manis?

— Es to neslēpšu, milord, ja atļaujat runāt atklāti.

— Atļauju un pat pavēlu.

— Es devos pie Lamberla tādēļ, ka Londonas kungi ēd labi un mak­sā ari labi, bet jūs, skoti, prczbitcrāņi, puritāņi, nezinu, kā jūs īsti sauc, ēdat slikti un maksājat vēl sliktāk.

Monks paraustīja plecus un ar pūlēm apspieda smaidu.

— Pastāsti man, kā tu, dienvidnieks būdams, nonāci mūsu malā?

— Es biju tāds muļķis, ka apprecējos Pikardijā.

— Pikardija tomēr nav Anglija.

— Milord! Cilvēks iestūrē kuģi jūrā, bet tālāk to vada vējš un Dievs, kur pašiem patīk.