Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Jā, es biju piemirsis, — sacīja Monks.

Viņš pievērsās zvejniekam:

— Uz redzēšanos, draugs; es tev atradu, kur apmesties. Digbij, aiz­vediet viņu. Neuztraucies, tev tūlīt samaksās.

— Pateicos, milord, — zvejnieks atbildēja.

Viņš paklanījās un izgāja kopā ar Digbiju.

Nogājis kādus simt soļus, viņš ieraudzīja savus biedrus. Tie dedzīgi sačukstējās un, šķiet, no kaut kā baidījās; viņš deva tiem zīmi, un viņi mazliet nomierinājās.

— Ei, jūs! — viņš iesaucās. — Nāciet šurp! Ģenerālis Monks ir tik devīgs, ka maksā mums par zivīm, un tik laipns, ka sola naktsmājas.

Zvejnieki pienāca pie sava vadoņa, un Digbija pavadībā visi devās uz markitantu teltīm, kur viņiem ierādīja mītni.

Pa ceļam zvejnieki tumsā sastapa kareivi, kurš pavadīja franču muiž­nieku.

Muižnieks jāja, ietinies platā apmetnī, tāpēc zvejnieks nevarēja viņu labi apskatīt, kaut arī ļoti pūlējās. Muižnieks, savukārt, nezināja, ka jāj garām tautiešiem, un nepievērsa viņiem ne mazāko uzmanību.

Adjutants nometināja viesus diezgan kārtīgā teltī, no kuras izdzina iru markitanti. Viņa kopā ar saviem sešiem bērniem devās meklēt nakts­mājas kaut kur citur. Telts priekšā sakūra lielu ugunskuru; tas meta sar­kanīgu atspīdumu ūdenszālēm pieaugušajos purva ūdeņos.

Ierādījis zvejniekiem telti, adjutants atvadījās no viņiem un, jau prom iedams, piezīmēja, ka no telts var redzēt viņu barkas mastu, kas šūpojās Tvīdas ūdeņos; tātad tā vēl nav nogrimusi. Šķiet, ka tas ļoti iepriecināja zvejnieku vadoni.

Franču muižnieks, par kuru Spitheds bija ziņojis Monkam, pagāja garām vairākiem sargposteņiem, pat nepaskatījies uz tiem, lai neliktos pārāk ziņkārīgs. Paklausot pavēlei, viņu ieveda tieši ģenerāļa teltī.

Tur viņš gaidīja Monku. Tas ieradās, vispirms gan no saviem ka­reivjiem ievācis ziņas par atnācēju un nopētījis viņa seju caur telts aiz­kariem.

Droši vien cilvēki, kas pavadīja franču muižnieku, bija pastāstījuši ģenerālim par viņa taktiskumu. Varbūt tādēļ nepazīstamajam likās, ka Monks uzņem viņu daudz labāk nekā varētu gaidīt tik trauksmainā laikā un no tik neuzticīga cilvēka kā Monks.

Tomēr, nonācis aci pret aci ar nepazīstamo, ģenerālis pa paradumam pievērsa viņam vērīgu skatienu. Viņš to izturēja bez mazākā mulsuma un bailēm.

Pēc dažām sekundēm ģenerālis deva mājienu, ka viņš gaida, ko teiks nepazīstamais.

— Milord, — nepazīstamais iesāka labā angļu valodā, — es lūdzu tikšanos ar jums sevišķi svarīgā lietā.

— Mans kungs, — Monks atbildēja franciski, — jūs esat francūzis, bet lieliski runājat mūsu valodā. Lūdzu atvainojiet, es uzdošu jums diez­gan nekautrīgu jautājumu: vai jūs franciski runājat tikpat labi?

— Nav nekāds brīnums, milord, ka es brīvi runāju angliski: jaunībā es ilgi dzīvoju Anglijā, un arī pēc tam vēl divreiz biju atbraucis šurp.

Šie vārdi tika pateikti vistīrākajā franču valodā, kas tūlīt atklāja, ka runātājs ir no Turīnas.

— Kādā Anglijas novadā jūs dzīvojāt, cienītais kungs?

— Milord, jaunībā es dzīvoju Londonā. Pēc tam tūkstoš sešsimt trīs­desmit piektajā gadā es devos izpriecas braucienā uz Skotiju. Tūkstoš sešsimt četrdesmit astotajā gadā es kādu laiku dzīvoju Ņūkāslā, tai pašā klosterī, kura dārzu tagad ieņēmusi jūsu armija.

— Lūdzu atvainojiet mani, kungs, bet es domāju, ka jūs saprotat, kādēļ es uzdodu šos jautājumus.

— Milord, es justos pārsteigts, ja jūs man to nejautātu.

— Tagad, mans kungs, pasakiet, ko jūs vēlaties no manis?

— Tūlīt, milord. Tikai vai mēs šeit esam vieni?

— Pilnīgi vieni, izņemot, protams, sargkareivi. >

To teikdams, Monks pacēla telts aizsegu un parādīja viesim sarg­kareivi, kas stāvēja desmit soļu attālumā, lai pēc aicinājuma tūlīt varētu ierasties palīgā.

— Tādā gadījumā, — franču muižnieks teica tik mierīgi, it kā viņu un ģenerāli saistītu senas draudzības saites, — nekas netraucē man runāt ar jums, jo es uzskatu jūs par godīgu cilvēku. Noslēpums, ko es jums atklāšu, parādīs, cik dziļi es jūs cienu, milord.

Monku pārsteidza šis ievads, kas it kā nostādīja nepazīstamo vienā pakāpē ar viņu. Viņš pameta vērīgu skatienu uz sarunu biedru un teica ar ironiju, ko gan varēja sajust tikai balss intonācijā, jo sejā nenotrīcēja ne vaibsts:

— Kungs, pateicos jums. Bet atļaujiet uzzināt, ar ko man ir tas gods runāt?

— Mani sauc grāfs de Lafērs, — Atoss palocīdamies teica.

— Grāfs de Lafērs! — Monks atkārtoja, acīmredzot cenzdamies at­cerēties. — Atvainojiet, kungs, bet man liekas, ka es šo vārdu dzirdu pirmoreiz. Vai jums ir kāds postenis Francijas galmā?

— Nē. Es esmu vienkāršs muižnieks.

— Vai jums ir kādi apbalvojumi?

— Karalis Kārlis I iecēla mani par Bikšu Lences ordeņa kavalieri. Karaliene Austrijas Anna apbalvoja ar Svētā Gara ordeņa lentu. Citu apbalvojumu man nav, cienītais kungs.

— Bikšu Lences ordenis! Svētā Gara ordenis! Jūs esat abu šo or­deņu kavalieris?

— Jā.

— Par kādiem nopelniem jūs apbalvoja?

— Par pakalpojumiem, ko es izdarīju viņu majestātēm.

Monks izbrīnā skatījās uz cilvēku, kas viņam šķita tikpat vienkāršs, cik cildens. Pēc tam, it kā atteicies izdibināt to, kas slēpās aiz šīs vien­kāršības un cildenuma un par ko nepazīstamais klusēja, viņš turpināja:

— Tātad tas bijāt jūs, kas vakar ieradāties priekšējos posteņos?

— Jā, un mani neielaida.

— Daudzi ģenerāļi nevienu neielaiž nometnē, sevišķi jau pirms kau­jas. Es tā nerīkojos. Vakar es jūs nepieņēmu tikai tāpēc, ka man bija kara padome. Šodien es esmu brīvs un gatavs jūs uzklausīt.

— Ļoti labi, milord, ka jūs mani pieņēmāt, jo vairāk tāpēc, ka ma­nām darīšanām nav nekā kopīga ne ar kauju, ne ar jūsu nometni. Es galvoju, ka pat novērsos, lai neredzētu jūsu kareivjus, un aizvēru acis, lai nevarētu saskaitīt jūsu teltis.

— Runājiet taču, mans kungs.

— Milord, man jau bija tas gods jums teikt, ka es Kārļa I laikos dzīvoju Ņūkāslā, kad skoti nelaimīgo karali izdeva Kromvelam.

— Zinu, — Monks vēsi noteica.

— Tai laikā man bija līdz ievērojama summa zeltā un pirms kaujas, jau paredzēdams nākošās dienas notikumus, es to paslēpu Ņūkāslas klos­tera lielajā pagrabā, zem troņa, kura augšējo daļu jūs mēness gaismā varat no šejienes redzēt. Mani dārgumi noslēpti tur, un es atnācu lūgt, lai jūs atļautu man tos paņemt, pirms šāviņš vai kaut kas cits nav saārdījis ēku un izmētājis manu zeltu vai to atsedzis, un tas kļuvis par kareivju laupījumu.

Monks pazina cilvēkus. Grāfa sejā viņš saskatīja tā enerģiju, prātu un piesardzību. Tāpēc franču augstmaņa rīcību viņš varēja izskaidrot tikai ar tā cēlsirdīgo uzticēšanos, un tā viņu aizkustināja.

— Mans kungs, — viņš teica, — jūs neesat manī kļūdījies. Bet vai jūsu manta ir tik liela, ka tās dēļ vērts pakļaut sevi briesmām? Vai jūs esat pārliecināts, ka tā vēl ir lai pašā vielā?

— Bez šaubām tā vēl tur ir.

— Labi, uz vienu jautājumu jūs esat atbildējis. Tagad otrs… Es jums jautāju: vai dārgumu ir tik daudz, ka to dēļ vērts riskēt?

— Jā, milord, ļoti daudz; divās muciņās es paslēpu miljonu zeltā.

— Miljonu! — iesaucās Monks, no kura Atoss nenolaida sasprin­dzinātu skatienu.