Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Man patiešām tādās lietās veicas, — d'Artanjans atbildēja lepnā vienkāršībā. — Ja kopā ar mani būtu mans mīļais Atoss, bezbailīgais Portoss un viltīgais Aramiss, tad mēs to paveiktu ātri vien. Bet viņi ir kaut kur pazuduši, un neviens nezina, kur viņus atrast. Tāpēc es ķeršos pie šīs lietas viens pats. Pasaki man tikai: vai tā ir izdevīga? Vai var riskēt ar kapitālu?

— Pārāk izdevīga.

— Kā tā?

— Tik lieliskas lietas reti kad izdodas.

— Šī noteikti izdosies, un pierādījums ir tas, ka pie lietas ķēros es. Tev tas būs izdevīgi un man arī. Teiks: „Lūk, ko d'Artanjana kungs vēl vecumdienās paveica". Par mani stāstīs leģendas. Planšē, es iekļūšu vēs­turē! Es alkstu pēc slavas!

— Ak, kungs! — Planšē iesaucās. — Ja es iedomājos, ka te starp manu sīrupu, žāvētajām plūmēm un kanēli tiek apspriests tik grandiozs plāns, tad mans veikaliņš sāk man likties kā pils!

— Tikai sargies, Planšē, sargies! Ja kāds kaut ko saodīs, tad mūs abus gaida Bastīlija. Mans draugs, piesargies, jo mēs kaldinām sazvē­restību pret ministriem: Monks ir Mazarīni sabiedrotais. Uzmanies!

— Kam ir tas gods kalpot jums, tas ne no kā nebaidās; bet, ja ir tā laime kārtot ar jums finansu darīšanas, tad jāprot klusēt.

— Labi. Tas vairāk attiecas uz tevi nekā uz mani. Es jau pēc nedēļas būšu Anglijā.

— Brauciet, kungs, un, jo ātrāk, jo labāk.

— Nauda būs sagatavota?

— Rīt būs: jūs to saņemsiet no manis. Vai jūs vēlaties zeltā vai sudrabā?

— Zeltā ir izdevīgāk. Padomā tikai, kā mēs to visu noformēsim?

— Ļoti vienkārši: jūs man iedosiet parādzīmi, un viss.

— Nē, nē, - d'Artanjans strauji iebilda. — Es mīlu kārtību visās lielās.

— Es arī; bet jums…

— Ja nu es tur nomirstu, vai mani ķer musketes lode, vai arī es pārdzeros alu?

— Ak! Ticiet man, tādā gadījumā es būšu tik satriekts par jūsu nāvi, ka .aizmirsīšu par naudu.

— Pateicos, Planšē, bet kārtība pirmajā vietā. Tūlīt mēs uzrakstīsim nolīgumu, ko varētu nosaukt par mūsu kompānijas dibināšanas aktu.

Planšē atnesa papīru, spalvu un tinti.

D'Artanjans paņēma spalvu, iemērca tintē un uzrakstīja:

«Atvaļinātais karaļa musketieru leitnants d'Artanjana kungs, kas pat­laban dzīvo Tiktonas ielā viesnīcā "Kaziņa", un tirgotājs Planšē kungs, kas dzīvo Lombarda ielā tirgotavā «Zelta picstiņa", noslēdz līgumu par sekojošiem nosacījumiem.

Tiek dibināta kompānija ar četrdesmit tūkstoš livru kapitālu d'Ar­tanjana kunga idejas realizācijai. Planšē kungs, iepazinies ar šo ideju un pilnībā to atbalstīdams, izsniedz d'Artanjana kungam divdesmit tūkstošus livru. Viņš nedrīkst izvirzīt prasības ne par kapitāla atdošanu, ne pro­centu izmaksu līdz tam laikam, kamēr d'Artanjana kungs neatgriezīsies no Anglijas, uz kurieni patlaban dodas.

No savas puses d'Artanjana kungs apņemas pievienot savus divdesmit tūkstošus livru naudai, kas saņemta no Planšē kunga. D'Artanjana kungs šo summu četrdesmit tūkstoš livru apmērā izmanto pēc saviem ieskatiem, bet uzņemas izpildīt sekojošus nosacījumus.

Kad d'Artanjana kungs jebkurā veidā ir atdevis viņa majestātei Kār­lim II Anglijas troni, viņam jāizmaksā Planšē kungam pavisam…"

— Pavisam simt piecdesmit tūkstošu livru, — redzēdams, ka d'Ar­tanjans apstājies, Planšē naivi pateica priekšā.

— Nekā, velns parāvis! — d'Artanjans iebilda. — Peļņu nedrīkst da­līt uz pusēm, tas nebūs taisnīgi.

— Kungs, mēs taču piedalāmies darījumā ar vienādām daļām, — Planšē bikli ieteicās.

— Tas gan, bet, dārgais Planšē, uzklausi nākošo punktu: ja tas tev neliksies ļoti taisnīgs, mēs to izsvītrosim.

D'Artanjans uzrakstīja:

„Tā kā d'Artanjana kungs ziedo kompānijai ne tikai kapitālu div­desmit tūkstoš livru apmērā, bet arī savu laiku, prasmi un savu ādu, un visi tie, sevišķi pēdējais, viņam ir ļoti dārgi, d'Artanjana kungs no trīs­desmit tūkstošiem livru patur sev divdesmit tūkstošus, tas ir, viņam pie­nākas divas trešdaļas no kopējās summas".

— Ļoti labi, — Planšē piekrita.

— Ir taisnīgi?

— Pilnīgi.

— Tevi apmierinās simt tūkstoši?

— Un kā vēl! Apžēlojieties! Par divdesmit tūkstošiem dabūt simt tūkstošus livru!

— Vienā mēnesī, saproti?

— Kā! Mēneša laikā?

— Jā, es tev lūdzu tikai uz vienu mēnesi.

— Kungs, — Planšē aukstsirdīgi teica, — es jums dodu sešas ne­dēļas.

— Pateicos, — musketieris lepni atbildēja.

Abi kompanjoni vēlreiz pārlasīja līgumu.

— Lieliski, kungs, — Planšē sacīja. — Pat nelaiķis Koknāra kungs, ~ baroneses di Valonas pirmais vīrs, nebūtu varējis sastādīt dokumentu la­bāk.

— Ja tā, tad parakstīsim to.

Abi parakstīja līgumu.

— Tagad, — d'Artanjans noteica, — es nevienam neko nebūšu pa­rādā.

— Es gan būšu jūsu parādnieks, — atbildēja Planšē.

— Kas to var zināt! Es gan ļoti rūpējos par savu ādu, bet tik un tā varu to pazaudēt Anglijā, un tad tu, Planšē, visu pazaudēsi. Starp citu, es atcerējos vēl vienu, visvajadzīgāko un vissvarīgāko punktu. Dod, es to pierakstīšu.

„Ja d'Artanjana kungs iet bojā šai pasākumā, tad kompānija tiek lik­vidēta, un Planšē kungs jau iepriekš piedod d'Artanjana kunga garam tos divdesmit tūkstošus livru, ko viņš, Planšē, ieguldījis augstāk minētās kompānijas kasē".

Pie pēdējā punkta Planšē sadrūma, bet, paskatījies sava kompanjona mirdzošajās acīs, uz muskuļainajām rokām un stipro ķermeni, viņš kļuva mundrāks un bez žēlabām droši parakstīja pēdējo punktu. D'Artanjans izdarīja to pašu.

— Tagad, — Planšē teica, pieliedams d'Artanjanam pēdējo glāzi vī­na, — esiet tik laipns un liecieties gulēt.

D'Artanjans paņēma sveci, iegāja savā istabā un apgūlās.

D'Artanjans visu nakti tik cītīgi domāja, ka no rīta viņam bija gatavs plāns.

— Lūk, — viņš teica, sēdēdams gultā, balstīdamies pret ceļgalu un atspiedis zodu rokā, — lūk, ko es izdarīšu! Es sameklēšu četrdesmit uz­ticamus un izturīgus cilvēkus; es tos atradīšu starp cilvēkiem, kas var būt iejaukti aizdomīgās lietās, bet tomēr ir pieraduši pie disciplīnas. Es vi­ņiem apsolīšu, ka katrs saņems piecsimt livru, ja atgriezīsies Francijā dzīvs; bet, ja neatgriezīsies, tad neko… vai arī pusi no apsolītās summas mantiniekiem. Ar šo vienību es ieradīšos pie ģenerāļa Monka. Viņš mani pieņems; es iekarošu viņa uzticību un, cik drīz vien iespējams, izmantošu to ļaunprātīgi.

Šajā vietā d'Artanjans apstājās un pakratīja galvu.

— Nē, — viņš teica, — Atosam es par to neuzdrošinātos teikt; tātad šis ceļš nav īsti labs. Jārīkojas ar spēku, — viņš piemetināja, — jā, pro­tams, jārīkojas ar spēku, neaptraipot savu godu. Ar šiem četrdesmit ka­reivjiem es karošu kā partizānis… Jā, bet, ja nu es satikšu pat ne četr­desmit tūkstošus angļu, kā teica Planšē, bet tikai četrdesmit, tad mani noteikti sakaus, jo starp maniem karavīriem noteikti būs visamz desmit gļēvuļu un desmit stulbeņu, kuri aiz muļķības ļaus sevi nogalināt. Jā, nav iespējams savākt četrdesmit pilnīgi uzticamus cilvēkus… tik daudz vispār pasaulē nav. Jāapmierinās ar trīsdesmit… Ja man būs tikai trīsdesmit, es varēšu izvairīties no cīņas ar pretinieku, aizbildinādamies ar nelielo vie­nību; bet ja nu tomēr būs jācīnās, tad par trīsdesmit cilvēkiem var vairāk galvot kā par četrdesmit. Bez tam, tā es ietaupīšu piectūkstoš franku, bet tā ir astotā daļa no mana kapitāla… tas nav nekāds joks! Izlemts, ņemšu tikai trīsdesmit cilvēkus! Sadalīšu tos trīs nodaļās, un mēs izklī­dīsim pa Angliju ar pavēli satikties noteiktā brīdi; pārvietojoties grupās pa desmit cilvēkiem, mēs nevienam neliksimies aizdomīgi un visur tiksim cauri nepamanīti. Jā, jā trīsdesmit — tas ir īstais skaits!.. Ak, es, ne­laimīgais! — d'Artanjans piepeši iekliedzās. — Vēl taču vajag trīsdesmit zirgus! Tā jau var izputēt! Velns viņu zina, kur man bija galva! Bet bez zirgiem uz tādiem varoņdarbiem nav ko iet! Labi, ko vajag, to vajag; zirgus mēs dabūsim Anglijā; starp citu, tur tie nemaz nav slikti… Velns parāvis! Es aizmirsu vēl kaut ko: trim nodaļām vajag trīs komandierus. No tiem viens man jau ir, tas esmu es pats; bet pārējie divi izmaksās gandrīz tikpat daudz, cik visa vienība. Nē, noteikti vajadzīgs tikai viens leitnants. Tādā gadījumā es samazināšu vienību līdz divdesmit vīriem. Protams, divdesmit karavīru ir maz; bet, ja jau es ar trīsdesmit cilvēku vienību nolēmu izvairīties no tikšanās ar ienaidnieku, tad ar divdesmit cilvēkiem es to nemaz nemeklēšu. Divdesmit ir apaļš skaitlis; bez tam arī zirgu skaits samazināsies par desmit, bet to nedrīkst neņemt vērā; un tad ar labu leitnantu… Velns lai parauj! Redz, ko nozīmē pacietība un aprēķini! Es gribēju doties uz Angliju ar četrdesmit vīriem, tagad ie­robežoju skaitu līdz divdesmit, bet rezultāts būs tāds pats. Var ieeko­nomēt desmit tūkstošus un justies simtkārt mierīgāks, lūk, kas par lietu! Tagad atliek tikai sameklēt leitnantu! Tas nebūs viegli: viņam jābūt drosmīgam un godīgam, vārdu sakot, līdzīgam man. Jā, bet leitnantam būs jāatklāj mans noslēpums, un tā kā tas ir miljonu vērts, taču es mak­sāšu savam leitnantam tikai tūkstoš livru, vai, augstākais, pusotru tūkstoti, tad viņš pārdos manu noslēpumu ģenerālim Monkam. Pie velna ar leitnantu! Pat, ja viņš ciestu klusu kā Pitagora māceklis, gan jau nodaļā viņam radīsies mīlulis, kas kļūs par seržantu un atklās sava leitnanta no­slēpumu arī tad, ja viņš būs godīgs un negribēs to pārdot. Tad ne tik godīgais un mazāk godkārīgais seržants pārdos noslēpumu par kādiem piecdesmit tūkstošiem livru. Nē, tas neder! Izlemts, nekāds leitnants nav vajadzīgs! Tādā gadījumā vienību nevar dalīt divās nodaļās un nevar vien­laicīgi darboties divās vietās, jo ja jau man nebūs otra komandiera… Bet kādēļ gan jādarbojas divās vietās, ja jāsagūsta tikai viens cilvēks? Kāpēc novājināt vienību, sadalot to divās daļās: te labā, te kreisā? Lai būtu vienība paša d'Artanjana vadībā un viss! Kaut gan, ja visi divdesmit jās vienkopus, viņi visur liksies aizdomīgi: nē, divdesmit jātnieki nedrīkst pār­vietoties barā. Tas beigsies ar to, ka pretī iesūtīs rotu, kas noprasīs paroli un redzot, ka ar atbildi neviens nesteidzas, nošaus d'Artanjana kungu un viņa līdzgaitniekus kā zaķus. Tāpēc man pietiks ar desmit cilvēkiem; tā būs daudz vienkāršāk. Man taču jārīkojas piesardzīgi: tādā lietā piesar­dzība jau ir puse no panākumiem; liela vienība vēl varētu mani iekārdināt izdarīt kādu muļķību. Desmit zirgus varēs viegli nopirkt vai kaut kur dabūt. Cik veiksmīga doma! Tā mani uzreiz nomierināja. Nekādu aiz­domu, paroļu, briesmu… Var likties, ka šie desmit ir vai nu sulaiņi, vai tirgoņi. Desmit cilvēkiem var būt desmit zirgi ar precēm, un viņus visur laipni uzņems… Varbūt viņi atgādina kontrabandistus, nu un kas par to! Kontrabanda nav daudzsievība, par to nevienu nepakārs. Varbūt kon­fiscēs mūsu preces: tas ir ļaunākais, kas var notikt. Lai jau konfiscē pre­ces, tā nav nekāda nelaime! Lieliski, brīnišķīgs plāns! Ņemu desmit cil­vēkus; tiem jābūt tik brašiem kā četrdesmit un jāizmaksā ne vairāk kā četriem. Lai būtu drošāk, es viņiem nebildišu ne vārda par savu nodomu. Pateikšu tikai: „Mani draugi, ir i/devīgs darījums!" Velns būs bijis ār­kārtīgi izmanīgs, ja šādos apstākļos izstrādās ar mani kādu joku. No div­desmit tūkstošiem ietaupīti piecpadsmit. Vienreizēji!