Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Ak, Dievs! Un pats viņš palika vesels?

— Tikai mazlietiņ savainoja galvu! Mēs apslapinājām ar ūdeni, ko mums sūta mūķenes… Toties dūrei nenotika nekas.

— Pie velna tās olimpiskās izpriecas. Tās maksā pārāk dārgi, ja pēc viņām paliek atraitnes un bāreņi.

— Tas nekas, kungs, mēs viņiem piešķiram pensiju: tam paredzēta monsenjora ienākumu desmitā daļa.

— Pāriesim pie piektdienas!

— Piektdienā ir cildeni un kareivīgi prieki. Mēs dodamies medībās, apmācām medību vanagus, iejājam zirgus. Pēdējā — sestdiena — tiek veltīta garīgiem priekiem: mēs bagātinām prātu ar jaunām zināšanām, skatāmies monsenjora gleznas un statujas, dažreiz rakstām un zīmējam plānus, bet citreiz šaujam no monsenjora lielgabaliem.

— Zīmējat plānus! Šaujat no lielgabaliem!

— Jā, kungs.

— Mans draugs, — d'Artanjans teica, — baronam di Valonam ir vissmalkākais un cēlākais prāts; bet ir tādas baudas, kuras, kā man šķiet, jūs esat aizmirsuši…

— Kādas tad? — Musketons nemierīgi apvaicājās.

— Miesas baudas.

Musketons nosarka.

— Kā jūs to domājat? — viņš jautāja, nodūris acis.

— Labus ēdienus, vīnu un jautras sarunas pie pudeles.

— Kungs, visas šīs lietas neskaitās: tās mēs baudām katru dienu.

— Krietnais Musketon, — d'Artanjans turpināja, — piedod man, bet mani tā aizrāva tavs stāsts, ka es aizmirsu par pašu galveno — ko tad d'Erblē kungs uzrakstīja baronam?

— Tiesa gan, kungs, izpriecas novirzīja mūs no galvenā. Tad klau­sieties. Trešdien pienāca vēstule. Es pazinu rokrakstu un tūlīt atdevu vēs­tuli barona kungam.

— Un tālāk?

— Monsenjors izlasīja un iekliedzās: „Zirgus! Ieročus! Ātrāk!"

— Ak, Dievs! — d'Artanjans iesaucās. — Droši vien atkal divkauja!

— Nē, kungs, vēstulē bija teikts: „Dārgais Portos, dodies tūlīt pat ceļā, ja gribi ierasties pirms equinoxe*. Gaidu".

— Velns parāvis, — d'Artanjans domīgi čukstēja. — Droši vien kaut kas ļoti steidzams!

— Jā, droši vien. Monsenjors, — Musketons turpināja, — kopā ar savu sekretāru aizjāja tai pašā dienā, lai pagūtu ierasties laikā.

— Un paguva?

— Ceru. Monsenjors ne no viena nebaidās, kā jūs pats zināt, bet toreiz viņš nepārtraukti atkārtoja: „Velns parāvis, kas ir tas ekvinokss? Vienalga, tas būs brīnums, ja viņš pagūs ierasties pirms manis".

— Tu domā, ka Portoss ieradās agrāk? — d'Artanjans jautāja.

— Es par to esmu pārliecināts. Lai cik tas ekvinokss būtu bagāts, viņam noteikti nav tādu zirgu kā monsenjoram.

D'Artanjans apspieda smieklus tikai tāpēc, ka Aramisa vēstules la- konisms viņam lika pārdomāt.

Equinoxe (lat.)

Viņš devās uz pili kopā ar Musketonu, pareizāk sakot, sekodams viņa ratiem; tad apsēdās pie galda un nobaudīja karalisku mielastu. No Musketona viņš vairāk neko neuzzināja — uzticamais kalps tikai aprau­dājās, un tas bija viss.

— ekvinokcija; vienāds dienas un nakts garums.

Nogulējis mīkstā gultā visu nakti, d'Artanjans sāka domāt par to, kas slēpās Aramisa vēstulē. Kāds sakars ekvinokcijai ar Portosa darīšanām? Neko nesaprazdams, viņš nolēma, ka droši vien aiz tā slēpjas kāda jauna bīskapa mīlas intriga, un tāpēc ir svarīgi, lai dienas un naktis būtu vie­nāda garuma.

D'Artanjans aizjāja no Pjerfonas pils tāpat kā no Melīnas un grāfa de Lafēra pils.

Viņš šķita mazliet domīgs, bet tas nozīmēja, ka viņam ir ļoti slikts garastāvoklis. Nolaidis galvu, sastingušu skatienu, viņš bija iegrimis do­mās, no kurām reizēm dzimst daiļrunība, un runāja pats ar sevi:

— Ne draugu, ne nākotnes, nekā!.. Mani spēki izsīkuši, tāpat kā izi­rušas senās draudzības saites. Tuvojas aukstais un nepielūdzamais ve­cums. Tas pārvelk ar melnu krēpu visu, kas bija spožs un svaigs manā jaunībā; un beidzot tas uzveļ šo saldo nastu sev plecos un aiznes uz nāves bezdibeni…

Lai cik gaskonis bija stingrs un vīrišķīgs cīņā ar dzīves likstām, te viņa sirds ietrīsējās; dažus mirkļus mākoņi viņam likās melni, bet zeme mikla un slidena kā kapsētā.

— Kurp lai es dodos? — viņš jautāja pats sev. — Ko es darīšu? Viens… pavisam viens… bez ģimenes… bez draugiem… Eh! — viņš pēkšņi iesaucās un piecirta piešus. — Uz Parīzi!

Nākamajā dienā viņš bija Parīzē.

Viss ceļojums prasīja viņam desmit dienas.

Leitnants nokāpa no zirga Lombarda ielā pie kādas bodītes ar no­saukumu „Zelta piestiņa".

Labsirdīga izskata cilvēks baltā priekšautā, kas ar tuklo roku glaudīja savas iesirmās ūsas, priekā iekliedzās, pamanījis jātnieku.

— Vai tas patiešām esat jūs, leitnanta kungs? — viņš iesaucās.

— Sveiks, Planšē, — d'Artanjans pieliecās, lai ieietu bodītē.

— Ātrāk, — Planšē pavēlēja, — paņemiet d'Artanjana kunga zirgu. Sagatavojiet kungam istabu un vakariņas!

— Pateicos, Planšē. Esiet sveicināti, mani draugi, — d'Artanjans tei­ca pārdevējiem, kas rosījās apkārt.

— Vai jūs man neatļautu nosūtīt kafiju, sīrupu un rozīnes? — Planšē lūdza. — Tas ir superintendanta kunga virtuves pasūtījums.

— Sūti vien!

— Pēc mirkļa viss būs kārtībā, un pēc tam vakariņosim.

— Iekārto tā, lai mēs vakariņotu vieni, — d'Artanjans teica. — Man ar tevi jāparunā.

Planšē skatiens, kuru tas veltīja savam bijušajam kungam, bija ļoti daiļrunīgs.

— O, vari nebaidīties, — musketieris piebilda. — Nav nekādu ne­patikšanu.

— Jo labāk! Jo labāk!

Planšē atviegloti uzelpoja, bet d'Artanjans bez garām ceremonijām apsēdās tirgotavā uz maisa ar korķiem un sāka skatīties apkārt.

Tā bija bagāta tirgotava; gaisā virmoja ingvera, kanēļa un maltu pi­paru smaržas, no kurām d'Artanjans sāka šķaudīt.

Planšē saņēma naudu, rakstīja rēķinus un tai pat laikā paguva apbērt ar laipnībām savu bijušo saimnieku. Pret pircējiem Planšē izturējās lepni, runāja aprauti, kā jau bagāts tirgonis, kurš gan visiem gatavs pārdot, bet ne no viena nav atkarīgs.

To pamanījis, d'Artanjans jutās apmierināts. Viņam bija savi iemesli, kurus mēs vēlāk paskaidrosim sīkāk.

Pamazām tuvojās nakts. Beidzot Planšē ieveda viņu kādā apakšstāva istabā, kur starp dažādiem saiņiem un kastēm stāvēja klāts galds divām personām.

D'Artanjans izmantoja šo mirkli, lai mierīgāk pavērotu Planšē seju, ko viņš nebija redzējis ilgāk par gadu.

Planšē bija mazliet apvēlies, arī seja bija izplūdusi. Viņa dziļi ie­grimušās acis joprojām bija tikpat dzīvas un mirdzošas, un tauku kārtiņa, kas izlīdzina sejas formu, vēl nebija skārusi ne viņa raksturīgos vaigu kaulus, kas pauda viltību un mantkārību, ne arī aso zodu, kas vēstīja par blēdīgumu un pacietību.

Planšē sēdēja pie galda tikpat cēli kā savā bodītē; savam kungam viņš nepiedāvāja sevišķi bagātīgas vakariņas, bet toties tās bija īsta pa­rīzieša gaumē: cepetis ar dārzeņiem, kas bija cepts kaimiņu maiznieka krāsnī, un salātus un desertu no paša bodītes. D'Artanjana sirds iesila, kad tirgotājs no malkas grēdas izvilka pudeli Anžū vīna, kas d'Artan- janam garšoja vislabāk.

Planšē ar labsirdīgu smaidu teica:

— Agrāk es dzēru jūsu vīnu; jūtos laimīgs, ka šodien jūs dzerat ma­nu.

— Ar Dieva palīdzību, mans draugs Planšē, es to dzeršu ilgi, jo ta­gad es esmu pilnīgi brīvs.