Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Vai jūs būsiet klusu, palaidņi! — viņš iekliedzās. — Ak, d'Ar­tanjana kungs, ieradāties jūs, un ardievu, mani labie tikumi!.. Ar jums kopā kā vienmēr, ierodas nekārtība!.. Kā pie Bābeles torņa!… Kas par neciešamiem puikām!

Cienījamais Bazēns sāka izdāļāt dunkas uz visām pusēm, un no tām viņa skolnieki sāka kliegt vēl skaļāk, bet tikai jau citās balsīs.

— Kur tad ir Aramisa bīskapija? — d'Artanjans apvaicājās.

— Viņa svētība Renē ir bīskaps Vanē.

— Kas viņam izgādāja šo vietu?

— Mūsu kaimiņš, finansu superintendants.

— Kas? Fukē kungs?

— Protams, viņš.

— Tad jau Aramisam ir labas attiecības ar viņu?

— Bīskapa kungs katru svētdienu noturēja mesu superintendanta kunga kapelā; viņi kopā ari medīja.

— Vai viņu jau sen iesvētīja?

— Jau pirms mēneša.

— Nu, tad vēl nav pagājis tik ilgs laiks. Es vēl nevarēju ievajadzēties Aramisam. Un kāpēc tu, Bazēn, nebrauci kopā ar viņu?

— Es nevarēju, kungs, man šeit ir darīšamas.

— Ābeces mācīšana?

— Un mana draudze.

— Kā! Tu esi abats un pieņem grēksūdzes?

— Gandrīz. Tas ir mans aicinājums.

— Bet vai tu esi bijis arī zemākajās pakāpēs?

— O, — Bazēns pašpārliecināti teica, — tagad, kopš mans kungs ir bīskaps, man tas nav vajadzīgs.

Viņš pašapmierināti saberzēja rokas.

„Tas nu ir skaidrs, ka ar šo nekas nav iesākams", — d'Artanjans nodomāja.

— Bazēn, liec, lai man pasniedz ēdienu.

— Labprāt, kungs.

— Cāli, buljonu un pudeli vīna.

— Šodien ir sestdiena un gavēnis, — Bazēns aizrādīja.

— Man atļauts, — d'Artanjans iebilda.

Bazēns aizdomīgi paskatījās uz viņu.

— Ak, tu, liekuli! — d'Artanjans iesaucās. — Tātad tu, Aramisa su­lainis, ceri saņemt atļauju strādāt savas briesmonības pat bez zemāko pakāpju apgūšanas, bet man, viņa draugam, nav atļauts sestdienā ēst, ko gribu? Bazēn, ja tu nebūsi pret mani laipns, tad, zvēru pie Dieva, es sūdzēšos karalim, un tu uz visiem laikiem zaudēsi tiesības pieņemt grēk­sūdzes. Tu taču zini, ka bīskapus apstiprina karalis? Karalis ir manā pu­sē, tātad es esmu varenāks par jums.

Bazēns aizdomīgi pasmīnēja.

— O, bet mūsu pusē ir superintendanta kungs!

— Tātad karalis tev neko nenozīmē?

Bazēns neko neatbildēja, bet viņa smaids bija visai daiļrunīgs.

— Sāksim vakariņot! — d'Artanjans ierosināja. — Drīz būs septiņi.

Bazēns pagriezās un pavēlēja vecākajam skolēnam aiziet pie virtu-

venes. Pa to laiku d'Artanjans apskatīja māju.

— Bīskapa kungs diez kā vis nedzīvo, — viņš nievājoši noteica.

— Viņam ir pils Vo, — Bazēns teica.

— Tā varbūt ir tikpat bagāta kā Luvra? — musketiera jautājumā skanēja izsmiekls.

— Tā ir daudz labāka, — Bazēns aukstasinīgi atbildēja.

— Ak, tā? — d'Artanjans atteica.

Varbūt viņš būtu sācis strīdēties un aizstāvēt Luvras pārākumu, bet pamanīja, ka viņa zirgs vēl joprojām stāv piesiets pie vārtiem.

— Velns parāvis! — viņš nošķendējās. — Liec, lai parūpējas par ma­nu zirgu. Tavam kungam droši vien tāda nav.

Bazēns šķībi paskatījās uz zirgu un atteica:

— Superintendanta kungs mums uzdāvināja četrus zirgus no sava staļļa, un katrs no tiem ir vērts četrus tādus kā jūsu.

D'Artanjana galvā iesitās asinis un ieniezējās rokas. Viņš paskatījās uz Bazēna galvu un apsvēra, ka labāk belzt ar dūri. Šis dusmu uzplūds gan tūlīt pārgāja, d'Artanjans nomierinājās un tikai noteica:

— Velns parāvis! Es labi darīju, ka atstāju karaļa dienestu. Pasaki man, krietnais Bazēn, cik musketieru ir superintendanta kungam?

— Par savu naudu viņš var nopirkt visus, cik vien viņu ir Francijā, — Bazēns atbildēja, tad aizvēra grāmatu un ar sava lineāla sitieniem pa­līdzēja skolēniem ātrāk atstāt zāli.

— Velns parāvis! — d'Artanjans pateica pēdējo reizi.

Viņam paziņoja, ka vakariņas ir gatavas. D'Artanjans sekoja virtu- venei, kas ieveda viņu ēdamistabā, kur gaidīja uzklāts galds.

D'Artanjans apsēdās pie galda un apņēmīgi devās uzbrukumā ceptam cālim. „Man sāk likties, — viņš domāja, iecirzdams zobus cālī, kuru acīm­redzot bija aizmirsuši barot, — ka es veltīgi toreiz nepiekritu kalpot šim kungam. Droši vien superintendants ir varens un ietekmīgs augstmanis. Patiešām, mēs, dzīvodami galmā, nekā nezinām. Saules mirdzums traucē saskatīt lielās zvaigznes, bet tās ir tādas pat saules, tikai mazliet tālāk no zemes, un tā ir vienīgā atšķirība".

Savienojot patīkamo ar lietderīgo, d'Artanjanam patika likt cilvēkiem runāt par to, kas viņu interesēja. Tāpēc viņš nelika mierā Bazēnu, bet viss veltīgi: Bazēns izturējās piesardzīgi un no viņa neizdevās izspiest ne­ko citu kā vienīgi vienveidīgus un pārspīlētus superintendanta cildinā­jumus. Neapmierināts d'Artanjans palūdza, lai viņu aizved uz guļvietu tūlīt pēc vakariņām.

Bazēns ieveda d'Artanjanu neomulīgā istabā, kur viņš ieraudzīja ne­lāga izskata gultu. Musketieris nebija izvēlīgs. Bazēns viņam pastāstīja, ka Aramiss paņēmis līdz visu pārējo istabu atslēgas. D'Artanjanu tas ne­maz nepārsteidza, jo viņš zināja, ka Aramiss bieži slēpj pie sevis lietas, kas nav domātas svešai acij. Tāpēc d'Artanjans tuvojās cietajai gultai ar tādu pat apņēmību kā iepriekš bija uzbrucis sīkstajam cālim. Gulēt viņam gribējās tāpat kā pirms tam ēst, un tāpēc viņš iemiga tikpat ātri, cik ātri bija apgrauzis cāļa kauliņus.

D'Artanjans bija sev apsolījis, ka, aizgājis no dienesta, viņš tagad gu­lēs tik cieši, cik agrāk bija gulējis caurā miegā. Šis solījums gan bija dots no sirds un ar ciešu apņemšanos to noteikti izpildīt, bet tomēr drīz pēc pusnakts viņu pamodināja ekipāžu troksnis un zirgu pakavu klabēšana… Pēkšņi viņa istabā atspīdēja gaisma. Viņš izlēca no gultas un vienā kreklā pieskrēja pie loga.

„Vai patiešām karalis nolēmis griezties atpakaļ? — berzēdams acis, viņš nodomāja. — Tāda svīta var pavadīt vienīgi karali…"

— Lai dzīvo superintendanta kungs! — no apakšējā stāva loga kāds kliedza vai drīzāk auroja.

D'Artanjans pazina Bazēna balsi. Bazēns blāva pilnā kaklā un ar vie­nu roku vicināja lakatiņu, otrā turēdams sveci.

D'Artanjana acu priekšā pirmās karietes logā pazibēja diženais augst­manis. Karietē atskanēja skaļi smiekli, kas droši vien attiecās uz Bazēna dīvaino figūru. Svīta arī uzjautrinājās.

— Man vajadzēja nojaust, ka tas nav karalis, — d'Artanjans pie sevis teica. — Kad jāj garām viņa augstība, neviens tā no sirds nesmejas.

— Hei, Bazēn! — viņš uzsauca savam kaimiņam, kas bija izkāries pa logu, lai ilgāk varētu redzēt karieti. — Pasaki, kas tas bija?

— Fukē kungs, — Bazēns cienīgi atbildēja.

— Un visi tie cilvēki?

— Fukē kunga galms.

— Oho! — d'Artanjans nomurmināja. — Ko teiktu Mazarīni, ja to dzirdētu?

Viņš atkal apgūlās uz iegrima pārdomās, jautādams sev, kā tas var būt, ka Aramisu vienmēr atbalsta visspēcīgākie augstmaņi.

„Vai viņam ir lielāka laime nekā man? Vai arī es esmu dumjāks par viņu?.. Ek!.."

Šo vārdiņu d'Artanjans, kļuvis uz vecumu gudrāks, tagad piemetināja katras domas vai frāzes galā. Agrāk viņš pievienoja: „Velns parāvis!" kā piecirzdams piešus zirgam. Tagad viņš bija novecojis un čukstēja tikai filozofisko „ek", pievilkdams pavadu visām kaislībām.