Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Vai viņš bija klāt mana tēva pēdējos dzīves mirkļos? — Kārlis nodrebēja pie šīm atmiņām.

— Tieši tā, jūsu majestāte.

— Ak! — Kārlis nočukstēja.

Viņš pievērsās Grimo, kura vērīgās un gudrās acis visu laiku viņu vēroja un kurš pūlējās uzminēt viņa domas.

— Mans draugs, vai jūsu kungs, grāfs de Lafērs dzīvo šeit?

— Jā, — Grimo atbildēja, norādīdams uz celtni.

— Un vai viņš pašlaik ir mājās?

— Tur, zem kastaņkokiem.

— Parī, — karalis teica, — es negribu palaist garām iespēju pa­teikties augstmanim, kam mūsu ģimene ir parādā par tādu uzticības un cēlsirdības pierādījumu. Mans draugs, pieturiet manu zirgu.

Pametis Grimo pavadu, karalis viens pats devās pie Atosa kā pie līdzīga. Kārlis atcerējās Grimo lakonisko paskaidrojumu: „Tur, pie kasta­ņiem".

Tāpēc viņš pagāja garām mājai un devās tieši uz norādīto aleju. To atrast nebija grūti: kastaņu zaļās galotnes, rotātas ziediem, pacēlās pāri visiem pārējiem kokiem.

Pienācis pie alejas, kur koku biezās lapotnes veidoja it kā velvi, caur kuru brīžiem iespiedās saules stari, radīdami gaismas svītras, karalis ie­raudzīja Atosu. Salicis rokas aiz muguras un iegrimis dziļās pārdomās, viņš pastaigājās. Acīmredzot Kārlim bieži bija stāstīts par Atosa izskatu, jo viņš tūlīt to pazina un devās tieši turp.

Izdzirdis soļu troksni, grāfs de Lafērs pacēla galvu un, redzēdams, ka viņam tuvojas eleganta un dižciltīga izskata cilvēks, pacēla cepuri. Da­žus soļus no viņa Kārlis arī noņēma cepuri; pēc tam, it kā atbildēdams uz grāfa neizteikto jautājumu, paskaidroja:

— Grāfa kungs, es esmu ieradies izpildīt savu pienākumu. Jau sen es gribēju apliecināt jums savu dziļo pateicību. Es esmu Kārlis II, Kārļa Stjuarta dēls, kura tēvs valdīja Anglijā un mira uz ešafota.

Atoss notrīsēja, izdzirdis šos vārdus; viņš paskatījās uz jauno karali, kas stāvēja viņa priekšā ar neapsegtu galvu un sniedza viņam roku. Atosa skaidrajās, zilajās acīs iemirdzējās asaras.

Viņš godbijīgi paklanījās.

Karalis saņēma viņa roku.

— Ak, ja jās zinātu, grāfa kungs, cik es esmu nelaimīgs! Tikai ne­jaušība varēja mani atvest pie jums. Ak, vai! Kāpēc pie manis nav cil­vēku, kurus es mīlu un cienu? Kāpēc man lemts glabāt viņu vārdus tikai atmiņā, bet nopelnus sirdī? Ja jūsu kalps nebūtu pazinis manu, es būtu pajājis garām jūsu vārtiem.

— Patiešām, — Atoss atteica, vārdos izteikdams atbildi uz karaļa runas sākumu un paklanīdamies par atbildi uz pārējo, — jūsu majestāte pārdzīvo ļaunas dienas.

— Varbūt, ka pats ļaunākais vēl ir priekšā!

— Nezaudējiet cerību, jūsu majestāte!

— Grāf, grāf! — Kārlis pašūpoja galvu. — Es zvēru jums, ka līdz vakardienai es vēl cerēju kā kārtīgs kristietis.

Atoss jautājoši paskatījās uz karali.

— O, to var ātri izstāstīt, — Kārlis II turpināja. — Izsūtīts trimdā, aplaupīts un pamests, es nolēmu izmantot pēdējo iespēju. Šķiet, likteņa grāmatā rakstīts, ka mūsu dzimtas prieka un bēdu cēlonis mūžam būs Francija! Jūs pats to zināt, grāfa kungs, jūs taču bijāt to francūžu vidū, kurus mans tēvs kaujās redzēja pie savas labās rokas, bet nāves brīdī - pie ešafota.

— Jūsu majestāte, — Atoss vienkārši atbildēja, — es nebiju viens; gan es, gan mani biedri toreiz rīkojāmies kā klājas muižniekiem, ne vai­rāk. Bet jūsu majestāte parādīja man godu, sākdams stāstīt…

— Jā, tiesa. Mani atbalsta… — jūs saprotat, cik grūti Stjuartam iz­teikt šo vārdu, — mani atbalsta mans brālēns Holandē, bet bez Francijas piedalīšanās vai vismaz piekrišanas viņš neko savā valstī negrib uzsākt. Es ierados lūgt Francijas karaļa piekrišanu; viņš man atteica…

— Karalis atteica jūsu majestātei?

— Nē, lai būtu taisnīgi, jāsaka, ka atteica nevis viņš, bet Mazarīni.

Atoss iekoda lūpā.

— Jūs uzskatāt, ka man vajadzēja būt gatavam saņemt noraidījumu? — pamanījis Atosa reakciju, jautāja karalis.

— Es patiešām tā domāju, jūsu majestāte, — Atoss godbijīgi atbil­dēja. — Es jau sen pazīstu šo glumo itāli.

— Es gribēju novest lietu līdz galam un uzzināt savu likteni uzreiz. Es pateicu savam brālēnam Ludviķim, ka negribu radīt sarežģījumus ne Francijai, ne Holandei un tāpat kā agrāk mēģināšu laimi kopā ar divsimt muižniekiem, ja viņš tos man uzticēs, vai ar miljonu, ja viņam labpatiktu man to aizdot.

— Un kas iznāca?

— Kas?… Man šobrīd ir dīvainas izjūtas: es izbaudu savu izmisumu. Laikam dažas dvēseles — un mana pieder pie tām — rod baudījumu pārliecībā, ka viss ir zaudēts un beidzot pienācis bojā ejas brīdis.

— O, jūsu majestāte, es ceru, jūs vēl neesat nonācis tik tālu! — Atoss iebilda.

— Grāfa kungs, ja jūs man sakāt tādus vārdus, ja jūs cenšaties at­dzīvināt cerību manā sirdī, tad jūs esat mani pārpratis. Es ierados Bluā lūgt Ludviķim miljonu cerībā, ka tas ļaus man uzlabot savu stāvokli. No sava brāļa Ludviķa es saņēmu noraidījumu… Atzīstiet, ka viss ir pagalam.

— Jūsu majestāte, atļaujiet jums nepiekrist.

— Grāfa kungs, vai jūs uzskatāt, ka man nepietiek vīrišķības, lai no­vērtētu savu īsto stāvokli?

— Jūsu majestāte, es esmu ievērojis, ka tieši izmisuma pilnos brīžos notiek straujš likteņa pavērsiens.

— Es jums pateicos, grāf. Ir iepriecinoši satikt cilvēku, kas nekad nezaudē ticību karaļa misijai, kaut arī viņš būtu kritis tik zemu. Diemžēl jūsu vārdi gan līdzinās zālēm, ar kurām var dziedēt brūces, bet kuras nepalīdz, ja pacients jau ir miris. Es pirms pateicos, grāfa kungs, par nodomu mierināt mani, es pateicos, ka visu esat saglabājis labā atmiņā, bet es zinu, kas man darāms… Tagad mani nekas neglābs. Es esmu tik pārliecināts par to, ka dodos trimdā kopā ar savu veco kalpu Parī. Es dodos iztukšot savu ciešanu kausu līdz galam vientuļajā pajumtē, ko man piedāvā Holande. Varat man ticēt, grāf, ka tur ātri visam pienāks gals. Nāve nebūs ilgi jāgaida. Šis ķermenis, ko plosa ciešanas, un dvēsele, kas tiecas uz debesīm, alksts pēc nāves.

— Jūsu majestātei ir māte, māsa, brāļi, jūs esat ģimenes galva. Jums jālūdz Dievam, lai dod ilgu mūžu, bet nevis drīzu nāvi. Jūs esat nelaimīgs un trimdā, bet jums joprojām ir jūsu tiesības. Jums jātiecas pēc cīņām, briesmām un varoņdarbiem, bet nevis pēc nāves miera.

— Grāfa kungs, — Kārlis pasmaidīja neizsakāmu skumju pilnu smai­du, — vai jums kādreiz gadījies dzirdēt, ka karalis iekarojis valsti ar vienu tik vecu kalpotāju kā Parī un ar trīssimt ekijiem, ko šis kalps ved savā somā?

— Nē, to es neesmu dzirdējis, bet zinu, ka ne viens vien gāzts karalis atkal kāpis tronī ar stingras gribas, izturības, draugu un prātīgi iztērēta miljona franku palīdzību.

— Jūs mani laikam īsti nesapratāt? Es lūdzu šo miljonu Ludviķim…, un tiku noraidīts.

— Jūsu majestāte, — Atoss teica, — vai jūs nevarētu man veltīt da­žas minūtes un uzmanīgi uzklausīt to, kas man jums sakāms?

Kārlis vērīgi paskatījās uz Atosu.

— Lūdzu, runājiet.

— Atļaujiet jūs uzaicināt manā namā, jūsu majestāte, — grāfs teica, iedams uz māju.

Viņš ieveda Kārli savā kabinetā un piedāvāja apsēsties.

— Jūsu majestāte man teica, ka Anglijas pašreizējais stāvoklis ļauj jums ar miljona franku palīdzību atgūt savu troni?

— Vismaz varu mēģināt un, ja neizdosies, mirt kā pieklājas karalim.