Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Karalis neteica ne vārda, tikai slaucīja lielas sviedru lāses, kas plūda pa viņa pieri.

Klusuma brīdis, kas sekoja šai pārdrošajai runai, vilkās kā moku pilna mūžība gan runātājam, gan klausītājam.

— Kungs, — karalis beidzot sāka runāt, — jūs izteicāt vārdu «aiz­mirstība", un es neko vairāk pēc tam neesmu dzirdējis. Uz šo vārdu es jums arī atbildēšu. Citi varbūt arī ir pārāk aizmāršīgi; ar mani ir citādi, es neko neaizmirstu… Te jums būs pierādījums: kādā drausmīgā dienā, kad Parīzē valdīja vispārējs sašutums un tauta, draudīgi viļņodamās kā jūras viļņi, brāzās uz Palērojālu; tajā dienā, kad es izlikos aizmidzis, aiz manas gultas slēpās kāds cilvēks ar kailu zobenu rokā, kurš apsargāja manu dzīvību un bija par to gatavs atdot savu. Viņš bija riskējis ar savu dzīvību jau reižu divdesmit arī citu manas ģimenes locekļu labā. Šo muiž­nieku, kuram es toreiz pajautāju viņa vārdu, sauca d'Artanjans. Vai ne, leitnanta kungs?

— Jūsu majestātei ir laba atmiņa, — virsnieks vēsi atteica.

— Redziet nu, leitnanta kungs, — karalis turpināja, — ja jau šīs atmiņas man saglabājušās kopš bērnības, tātad es neko neaizmirsīšu arī brieduma gados.

— Jūsu majestāti daba bagātīgi apveltījusi, — virsnieks atteica tādā pat tonī.

— D'Artanjana kungs, — Ludviķis turpināja drudžainā uztraukumā, — vai tad jūs nevarat pagaidīt, tāpat kā gaidu es? Vai jūs nevarat darīt lo pašu, ko es?

— Ko tad jūs darāt, valdniek?

— Gaidu.

— Jūsu majestāte, jūs esat jauns un tāpēc varat gaidīt; turpretim man, majestāte, vairs nav laika gaidīt! Pie manām durvīm jau klauvē ve­cums un aiz tā — nāve, tā jau sāk ieskatīties manā namā. Jūs tikko sākat dzīvot, jūsu majestāte. Jūs esat cerību pilns un varat apmierināties, gaidot visus tos labumus, ko nesīs nākotne, bet es, jūsu majestāte, esmu ho­rizonta otrā pusē, un, tā kā mēs esam tik tālu viens no otra, tad es nekad nespēšu sagaidīt, kamēr jūsu majestāte atnāks pie manis.

Svīzdams aukstus sviedrus, Ludviķis staigāja pa istabu. Karaļa stā­voklis būtu ļoti izbiedējis ārstus, ja viņi to redzētu.

— Labi, leitnanta kungs, — Ludviķis XIV aprauti noteica. — Jūs gribat aiziet no dienesta? Jūs tiksiet atvaļināts. Jūs mani lūdzat atbrīvot jūs no karaļa musketieru leitnanta pienākumiem?

— Es godbijīgi nolieku savu lūgumu pie jūsu majestātes kājām!

— Pietiek! Es likšu jums piešķirt pensiju.

— Pateicos, jūsu majestāte.

— Leitnanta kungs, — karalis ar manāmu piepūli turpināja, — man liekas, ka jūs zaudējat labu kungu.

— Es par to esmu pilnīgi pārliecināts.

— Vai jums tādu vēl izdosies atrast?

— Ā! Valdniek, es zinu, ka jūs esat vienīgais pasaulē. No šī brīža es vairs nekalpošu nevienam no šīs zemes karaļiem un būšu pats sev kungs.

— Tā ir taisnība?

— Es zvēru jūsu majestātei.

— Es jūsu zvērestu neaizmirsīšu.

D'Artanjans palocījās.

— Leitnanta kungs, jūs zināt, ka man ir laba atmiņa, — karalis pie­metināja.

— Zinu, jūsu majestāte, bet es vēlētos, lai atmiņa jūs pieviltu, un jūs aizmirstu apvainojumus, ko es biju spiests jums izteikt. Jūsu majestāte atrodas tik augstu pār mums, nožēlojamiem un niecīgiem, ka, es ceru, jūs aizmirsīsiet…

— Leitnanta kungs, es būšu kā saule, kas apspīd visus — gan lielus, gan mazus, gan bagātus, gan nabagus — un vienus apvelta ar mirdzumu, citus ar siltumu, bet visiem dod dzīvību. Palieciet sveiks, d'Artanjana kungs.. Ardievu, jūs esat brīvs!

Tikko valdīdams asaras, karalis steidzīgi devās uz blakus istabu. D'Artanjans paņēma no galda cepuri un aizgāja.

D'Artanjans vēl nebija paguvis nokāpt pa trepēm, kad karalis pa­sauca savu galminieku.

— Man jums ir uzdevums, — karalis paziņoja.

— Esmu jūsu majestātes rīcībā.

— Tad pagaidiet.

Jaunais karalis apsēdās un sāka rakstīt vēstuli. No viņa krūtīm vēl izlauzās dažas nopūtas, bet acīs mirdzēja uzvaras prieks.

«Kardināla kungs!

Sekojot jūsu labajiem padomiem un it īpaši paklausot jūsu stingrajai gribai, es uzvarēju sevi un pārvarēju karaļa necienīgo vājumu. Jūs tik labi esat izplānojis manu nākotni, ka brīdī, kad es gribēju sagraut jūsu pūliņu augļus, pateicība mani atturēja. Es sapratu, ka maldījos, gribēdams iet pa citu ceļu nekā tas, ko jūs man norādījāt. Tā būtu visas Francijas un arī manas dzimtas nelaime, ja starp mani un manu ministru rastos dom­starpības.

Tas, protams notiktu, ja es apprecētu jūsu māsasmeitu. Es to pilnībā saprotu un no šī brīža nepretošos savam liktenim. Es esmu gatavs pre­cēties ar infanti Mariju Terēzi. Jūs varat nekavējoties uzsākt sarunas.

Jūs mīlošais Ludviķis,,.

Karalis pārlasīja vēstuli un pašrocīgi to aizzīmogoja.

— Atdodiet šo vēstuli kardinālam, — viņš pavēlēja.

Galminieks aizgāja.

Pie Mazarīni durvīm viņš satika Bermūnu, kurš satraukts viņu sa­gaidīja.

— Kas noticis? — viņš jautāja.

— Kardināla kungam vēstule no karaļa, — galminieks atteica.

— Vēstule! Mēs to gaidījām pēc viņa majestātes šīrīta pastaigas.

— Vai tad jūs zināt, ka karalis…

— Premjerministram viss jāzina. Šajā vēstulē viņa majestāte droši vien lūdz kaut ko?

— Nezinu, kaut gan karalis rakstīdams nopūtās ne reizi vien.

— Jā, jā, mēs zinām, ko tas nozīmē. Nopūsties var tiklab no laimes kā no ciešanām.

— Pēc atgriešanās karalis gan nelīdzinājās laimīgam cilvēkam.

— Droši vien jūs nepamanījāt. Bez tam jūs redzējāt karali tikai pēc atgriešanās: pastaigā kopā ar viņu bija vienīgi musketieru leitnants. Toties es skatījos kardināla tālskatī, kad viņa ekselencei nogura acis. Es jums saku, raudāja abi: gan karalis, gan viņa.

— Vai tad viņi raudāja arī aiz laimes?

— Nē, aiz mīlestības: viņi deva viens otram vismaigākos mīlestības solījumus, kurus karalis ļoti labprāt ir gatavs pildīt. Un šī vēstule ir pir­mais solis ceļā uz solījumu izpildi.

— Ko domā kardināla kungs par šo kaisli, kas, starp citu, vairs nav nekāds noslēpums?

Bermūns paņēma karaļa vēstnesi zem rokas un, kāpdams ar viņu ko­pā pa trepām, klusiņām teica:

— Godīgi sakot, kardināls cer uz šīs lietas veiksmīgu atrisinājumu. Zināms, mums nāksies karot ar Spāniju, bet kas par to? Muižniecība alkst pēc kara. Kardināls savai radiniecei dos karalisku pūru, varbūt pat labāku kā princesei. Būs nauda, svētki un kaujas. Visi būs apmierināti.

— Man gan liekas, ka tik maziņā vēstulitē nevar būt tik daudz sva­rīgu lietu.

— Mans draugs, — Bermūns atbildēja, — es esmu pārliecināts par teikto. D'Artanjana kungs man visu izstāstīja.

— Ko tad viņš teica?

— Es griezos pie viņa kardināla vārdā un jautāju, kas tur noticis. Protams, tik slīpētam blēdim kā viņš es neatklāju mūsu slepenos plānus. «Godājamais Bermūna kungs, — viņš man atteica, — karalis ir neprātīgi iemīlējies Marijā Mančīni. Tas ir viss, ko es varu jums pateikt". — „Vai patiešām jūs domājat, — es sacīju, — ka šīs mīlestības dēļ viņš ir spējīgs neievērot kardināla gribu?" — „Ak, nejautājiet man! Es domāju, ka ka­ralis ir gatavs uz visu! Viņš ir ārkārtīgi ietiepīgs un, ja kaut ko vēlas, tad noteikti to panāks. Ja viņš ir izlēmis apprecēties ar Mariju Mančīni, tad noteikti to izdarīs". Izteicis šos vārdus, leitnants atvadījās no manis un aizgāja uz staļļiem, tur viņš apsegloja zirgu, uzlēca tam mugurā un aizšāvās kā bulta, it kā viņam pakaļ dzītos pats sātans.