Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Viņš tūlīt apgrieza zirgu un, aizjājis pie karaļa, ziņoja:

— Jūsu majestāte, ekipāžas tuvojas. Vienā ir divas dāmas ar savām kalponēm, bet otrā — sulaiņi, pārtika un bagāža.

— Labi, labi — karalis uztraucies atbildēja. — Aizjājiet, lūdzu, un pasakiet šim dāmām, ka kāds galminieks vēlas apliecināt viņām savu cieņu.

Virsnieks aizjāja.

— Velns parāvis! — dzīdams zirgu, viņš norūca. — Tas nu ir jauns amats un, cerams, godājams. Es žēlojos par savu neievērojamo stāvokli un nu pēkšņi esmu kļuvis par karaļa uzticības personu. Es — vienkāršs musketieris! Varu vēl kļūt iedomīgs.

Viņš piejāja pie karietes un izpildīja savu uzdevumu kā labi audzināts un meistarīgs vidutājs.

Karietē patiešām sēdēja divas dāmas: viena bija īsta skaistule, kaut arī nedaudz par kalsnu; otra bija ne tik glīta, bet toties kustīga un gra­cioza. Vieglās grumbiņas pierē liecināja par viņas gribasspēku.

D'Artanjans vērsās pie otrās un nekļūdījās, kaut gan pirmā, kā jau mēs teicām, bija daudz skaistāka.

— Jaunkundz, viņš teica, — es esmu karaļa musketieru leitnants. Ne- tālu uz ceļa gaida kāds galminieks, kurš vēlas jums apliecināt savu cieņu.

Dzirdot šos vārdus, melnacainā dāma no prieka iekliedzās, paskatījās pa karietes durtiņām un, ieraudzījusi, ka pie viņām jāj karalis, pastiepa viņam pretī rokas, izsaukdamās:

— Ak, dārgo valdniek!

Viņas acīs ieriesās asaras.

Kučieris apturēja zirgus, istabenes samulsušas piecēlās, bet otra dāma viegli palocījās un izsmējīgi pasmaidīja, kā sievietes dara, kad ir greiz­sirdīgas.

— Marija, mīļā Marija! — karalis izsaucās un satvēra melnacainās dāmas rokas.

Viņš pats atrāva vaļā karietes smagās durvis un tik dedzīgi palīdzēja dāmai izkāpt, ka tā nonāca viņa apkampienos, pirms vēl spēra kāju uz zemes.

Leitnants stāvēja otrpus karietei, tā ka visu redzēja un dzirdēja, pats palikdams neviena nepamanīts.

Karalis paņēma Mariju Mančīni zem rokas un deva zīmi kučieriem un sulaiņiem braukt tālāk.

Bija ap sešiem no rīta. Ceļš bija burvīgs. Rīta rasa kā briljanti mir­dzēja augsto koku spirgtajā, tikko izplaukušajā zaļumā. Bezdelīgas, kas tikai nesen bija atlidojušas no dienvidiem, graciozi meta lokus virs ūdens: smaržīgs vējiņš vēdīja ap ceļu un saviļņoja upes gludo līmeni. Viss šis skaistums, ziedu smaržas, zemes nopūtas skurbināja mīlētājus. Viņi soļoja cieši blakus, piespiedušies viens pie cita, vērdamies viens otra acīs, saķē­rušies rokās; viņi kustējās lēni, pat nesarunādamies: pārāk daudz katram no viņiem bija sakāms otram. Virsnieks ievēroja, ka karaļa zirgs nestāv uz vietas un traucē Marijai Mančīni. Izmantodams šo ieganstu, viņš pie­gāja tuvāk mīlētājiem un saņēma zirgu pie iemauktiem; tagad viņš stāvēja starp abiem zirgiem un turēja viņus aiz pavadām, neatstājot nepamanītu nevienu mīlētāju teikto vārdu vai kustību.

Marija ierunājās pirmā.

— Ak, jūsu majestāte, — viņa sacīja, — jūs mani neesat pametis!

— O nē… — karalis atbildēja. — Jūs jau redzat, Marija!

— Man bieži teica, ka, tikko mūs izšķirs, jūs tūlīt mani aizmirsīsiet.

— Mīļā Marija, vai patiešām jūs tikai šodien pamanījāt, ka ap mums ir cilvēki, kam ir izdevīgi mūs krāpt?

— Un tomēr… jūsu majestāte… Šis ceļojums un savienība ar Spā­niju!.. Jūs apprecinās!

Ludviķis nodūra galvu.

Virsnieks pamanīja, ka Marijas Mančīni acis iezibas.

— Un jūs neko nedarījāt, lai aizstāvētu mūsu mīlestību? — pēc mirkļa klusuma viņa jautāja.

— Marij! Kā jūs varat tā domāt! Es uz ceļiem lūdzu savu māti. Es viņai teicu, ka jūs esat manas dzīves laime! Es pat draudēju…

— Nu, un kas iznāca? — viņa dzīvi apvaicājās.

— Karaliene aizrakstīja uz Romu, un viņai atbildēja, ka mūsu laulība netiks atzīta, un pāvests to šķirs. Galu galā, redzēdams, ka nav nekādu cerību, es lūdzu vismaz atlikt manas kāzas ar infanti.

— Par spīti tam, jūs jau esat ceļā un steidzaties pie līgavas.

— Ko tad lai daru? Manus dedzīgos lūgumus un asaras atvairīja ar valsts apsvērumiem.

— Kas tagad būs?

— Kas?.. Ko lai daru, kad pret mani apvienojušies tik daudzi ienaid­nieki!

Tagad Marija savukārt nolaida galvu.

— Tātad man jāšķiras no jums uz mūžīgiem laikiem! — viņa izdvesa. — Jūs zināt, ka mani sūta prom… izsūta. Ar to vēl viņiem šķiet par maz, mani grib apprecināt!

Ludviķis nobālis piespieda roku pie sirds.

— Ja tas attiektos tikai uz manu dzīvi — mani ir tā nomocījuši, ka es droši vien piekāptos; bet es domāju, ka tas skar ari jūsu dzīvi, un tāpēc pretojos, cerēdama saglabāt sevi jums, jo es piederu jums…

— Jā, jūs piederat man, jūs esat mans dārgums! — karaļa balss gan skanēja vairāk laipni, nekā kaislīgi.

— Kardināls piekāptos, — teica Marija, — ja jūs grieztos pie viņa un neatlaidīgi prasītu viņa piekrišanu. Kardināls varētu saukt karali par savu radinieku, vai saprotat? Tā dēļ viņš būtu gatavs uz visu, pat uz karu! Kardināls justos pārliecināts, ka varēs valdīt, jo ir karaļa audzi­nātājs, un tā sieva ir viņa krustmeita. Viņš uzvarētu visus pretiniekus un pārvarētu visus šķēršļus. Jūsu majestāte, es zinu, ko saku! Es taču esmu sieviete un ļoti vērīga visā, kas attiecas uz mīlestību.

Viņas vārdi atstāja uz karali dīvainu iespaidu. Tie nevis iekvēlināja viņa kaisli, bet gan to atvēsināja. Viņš palēnināja soļus un steidzīgi no­teica:

— Ko lai dara? Viss ir pret mums!

— Izņemot jūsu gribu, vai ne, majestāte?

— Ak, Dievs! — karalis nosarcis teica. — Vai tad man ir paša gri­ba?

— O! — Marijas Mančīni balsī izskanēja rūgtums un aizvainojums par viņa atbildi.

— Karaļa griba ir tikai tā, ko viņam uzspiež politika un valsts inte­reses.

— O, tad jūs nemīlat mani! — Marija Mančīni iesaucās. — Ja jūs mīlētu, jums būtu sava griba. — To teikdama, Marija pacēla acis uz savu iemīļoto un ieraudzīja, ka viņš ir bāls un tik nomākts kā trimdinieks, kas uz mūžu šķiras no savas dzimtenes.

— Pārmetiet man, — karalis nočukstēja, — bet tikai nesakiet, ka es jūs nemīlu.

Pēc šiem vārdiem, kurus jaunais karalis izteica ar dziļām un patiesām jūtām, abi ilgi klusēja.

— Es nevaru iedomāties, — Marija turpināja, mēģinādama vēl pē­dējoreiz, — ka rīt vai parīt es neredzēšu jūsu majestāti. Nevaru iedo­māties, ka man būs skumji jānīkuļo tālu no Parīzes, ka kāda sveša veča lūpas pieskarsies rokai, ko pašlaik turat jūs. Nē, nē, es nevaru par to domāt; mana sirds vai lūst žēlabās…

Marija patiešām sāka raudāt.

Aizkustinātais karalis piespieda pie lūpām mutautiņu un aizturēja el­sas.

— Skatieties, — viņa teica, — karietes ir apstājušās, un māsa mani gaida. Izšķirošais brīdis ir klāt. Tas, ko jūs tūlīt pateiksiet, izlems visu mūsu dzīvi… Ak, jūsu majestāte! Vai jūs vēlaties, lai es jūs zaudēju! Lud- viķi, vai jūs gribat, lai tā, kurai jūs teicāt: „Es tevi mīlu", piederētu kā­dam citam, nevis savam karalim, savam pavēlniekam, savam mīļotajam? Ak, Ludviķi, esiet vīrišķīgs, sakiet tikai vienu vārdu, vienu vienīgu… Sa­kiet: „ Es gribu!" — un mana dzīve saplūdīs ar jūsu, mana sirds pie­derēs jums…

Karalis neatbildēja.

Marija veltīja viņam niknu un nicinošu skatienu, kā varētu skatīties Dīdona uz Eneju Elisija laukos.*