Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Labu nakti, monsenjor, — karalis teica. — Es aizeju izmisis.

— Tomēr pārliecināts, bet es neko citu nevēlējos panākt, — atbildēja Mazarīni.

Karalis atstāja šos vārdus bez atbildes un aizgāja, iegrimis pārdomās. Viņš bija pārliecinājies nevis par to, ko viņam skaidroja Mazarīni, bet gan, ka viņam pašam nopietni jāizpēta savas valsts un visas Eiropas lietas, kas viņam šķita visai sarežģītas un samudžinātas.

Anglijas karali Ludviķis atrada tai pašā vietā, kur bija viņu atstājis.

Ieraudījis viņu, Kārlis piecēlās; viņš uzreiz pamanīja, ka brālēns ir noskumis.

Lai atvieglotu Ludviķim smago atzīšanos, Kārlis ierunājās pirmais.

— Lai kas arī notiktu, — viņš teica, — es nekad neaizmirsīšu, cik jūs bijāt laipns pret mani un cik draudzīgi mani uzņēmāt!

— Ak, — Ludviķis skumji atteica. — Mana labā griba ir bezspēcīga, mans brāli.

Kārlis II kļuva bāls kā krīts, pārlaida roku pāri pierei, un pagāja labs brīdis, līdz viņš spēja savaldīties pēc šī pēdējā trieciena.

— Es saprotu, — viņš beidzot teica, — nekādu cerību!

Ludviķis satvēra Kārļa roku.

— Pagaidiet, brālēn, — viņš teica. — Apstākļi var mainīties. Pār­galvīgi lēmumi nes tikai nelaimi. Es jūs lūdzu, pacietieties vēl vienu gadu, kā jūs esat izturējis visus pārbaudījumus jau tik ilgus gadus. Nav taču nekā tāda, kas jūs spiestu rīkoties nekavējoties. Palieciet pie manis, brāli: es jums piedāvāju vienu no savām pilīm, kuru jūs pats varat izvēlēties. Mēs kopā sekosim notikumiem un kopā tos gatavosim. Uzklausiet mani, brāli, un saņemieties! *

Kārlis II atbrīvoja savu roku, atkāpās un pieklājīgi palocījās.

— Es pateicos jūsu majestātei no visas sirds, — viņš sacīja. — es veltīgi lūdzu palīdzību varenākajam no šīs zemes karaļiem; tagad es lūgšu, lai Dievs dara brīnumu.

Nevēlēdamies turpināt sarunu, viņš izgāja ar augstu paceltu galvu, bet trīcošām rokām, izmisumu sejā un drūmu skatienu, kā jau cilvēks, kuram nav ko cerēt uz cilvēkiem un kurš grib meklēt palīdzību citās pasaulēs.

Ieraudzījis viņa bālo seju, musketieru virsnieks palocījās viņam gan­drīz līdz zemei.

Tad viņš paņēma lāpu, pasauca divus musketierus un pavadīja ne­laimīgo karali lejup pa tukšajām kāpnēm, turēdams rokā cepuri, kuras spalva vilkās pa pakāpieniem.

Nonācis līdz durvīm, virsnieks apjautājās karalim, kurp viņš vēlētos doties, lai varētu norīkot musketierus viņu pavadīt.

— Virsnieka kungs, — Kārlis II paklusi atteica, — jūs sacījāt, ka esat pazinis manu tēvu; varbūt jūs pat lūdzāt par viņu? Ja tā, tad neaiz­mirstiet savās lūgšanās pieminēt arī mani. Tālāk es iešu viens. Lūdzu mani nepavadīt un nesūtīt sardzi.

Virsnieks paklanījās un aizsūtīja musketierus uz apartamentiem.

Pats viņš vēl dažas minūtas uzkavējās pie vārtiem. Viņš vēlējās redzēt, kā Kārļa II stāvs attālinās un izgaist miglā, kas klāja līkumaino ieliņu.

— Ak vai, — viņš nočukstēja, — ja Atoss būtu šeit, tad viņš tam varētu pateikt to pašu, ko reiz sacīja tā tēvam: „Sveicu kritušo majestāti!"

Tad viņš devās augšup pa trepēm un kāpdams pie katra soļa at­kārtoja:

— Cik draņķīgs dienests!.. Kāds nožēlojams valdnieks… Tāda dzīve nav izturama! Laiks beidzot kaut ko izlemt!.. Ne augstsirdības, ne ener­ģijas! Jā, skolotājs ir sasniedzis savu mērķi, skolnieks ir pagalam uz vi­siem laikiem! Velns parāvis! Es to neizturēšu!.. Ko jums vajag? — viņš noprasīja musketieriem, ienākdams priekštelpā. — Ko jūs tā skatāties uz mani? Nodzēsiet lāpas un atgriezieties savās vietās! Ā, jūs gaidījāt mani?.. Jā, jūs esat labi biedri, jūs mani apsargājāt!.. Bet es neesmu hercogs Gīzs, un varat būt pārliecināti, ka mani nenogalinās šaurā koridorā, jo, — virsnieks caur zobiem piemetināja, — tāda rīcība paustu apņēmību, bet

apņēmības mums nav kopš tiem laikiem, kad nomira kardināls Rišeljē. Tas tikai bija cilvēks!.. Izlemts, jau rīt pat nometu šo mundieri! Mazliet vēlāk viņš attapies piebilda:

— Nē, vēl par agru! Vēl palicis viens — pēdējais pārbaudījums! Es to izdarīšu, bet, zvēru pie sava goda, tas būs pēdējais, velns parāvis!

Viņš vēl nebija beidzis, kad no karaļa istabas atskanēja balss:

— Leitnanta kungs! Karalis vēlas runāt ar jums.

— Labi, — leitnants pusbalsī noteica, — varbūt tieši par to, par ko es domāju.

Viņš iegāja pie karaļa.

Ieraudzījis virsnieku, karalis atlaida kalpu un galminieku.

— Kas rīt ir sardzē? — viņš apvaicājās.

— Es, jūsu majestāte.

— Kā! Atkal jūs!

— Atkal es.

— Kāpēc tā?

— Jūsu majestātes ceļojuma laikā musketieri apsargā visus posteņus jūsu majestātes namā, tas ir, jūsu apartamentos, karalienes istabās un kardināla telpās, kura rīcībā ir sardzes lielākā daļa.

— Un tie, kas nav aizņemti?

— No simt divdesmit cilvēkiem nav aizņemti tikai kādi divdesmit vai trīsdesmit cilvēki. Citādi tas ir tad, kad mēs atrodamies Luvrā; tur es varētu atpūsties un paļauties uz seržantu, bet ceļojumā, jūsu majestāte, var notikt daudz kas, un es labāk pats uzņemos visas rūpes.

— Tad jūs katru dienu esat sardzē?

— Jā, jūsu majestāte, un katru nakti arī.

— Es to nevaru pieļaut; es gribu, lai jūs atpūstos.

— Lieliski, jūsu majestāte, bet es to nevēlos.

— Kāpēc? — karalis jautāja, jo pirmajā bridī nesaprata atbildes jēgu.

— Valdniek, es saku, ka negribu būt slikts kareivis. Ja velns gribētu mani izjokot, tad droši vien izvēlētos tieši to bridi, kad manis šeit nebūs. Bet man vissvarīgākais ir dienests un mierīga sirdsapziņa.

— Tā jūs sevi nomocīsiet.

— Ak, jūsu majestāte! Es kalpoju jau trīsdesmit piecus gadus, un tomēr visā Francijā un Navarrā nav veselāka cilvēka kā es. Tāpēc lūdzu jūsu majestāti neraizēties par mani. Tas būtu pārāk neparasti: es neesmu pie tā pieradis.

Karaļa jautājums pārtrauca viņa runu:

— Tātad jūs būsiet šeit rīt no rīta?

— Jā, jūsu majestāte, tāpat kā šodien.

Karalis vairākas reizes pārstaigāja istabu; bija redzams, ka viņš ļoti vēlas kaut ko teikt, bet nevar iesākt.

Leitnants nekustīgi stāvēja ar cepuri rokā un skatījās, kā karalis stai­gā. īgni kodīdams ūsas, viņš domāja:

„Velns parāvis! Viņā nav ne kripatas apņēmības… Zvēru pie sava goda, ka viņš tā arī nesāks runāt!"

Karalis turpināja staigāt, pa brīžam pašķielēdams uz leitnantu.

„Viņš ir pilnīgi atsities tēvā, — virsnieks turpināja savu iekšējo mo­nologu, — lepns, skops un nenoteikts. Tas viss kopā. Nav ko teikt, ir nu gan labs karalis!"

Ludviķis pēkšņi apstājās.

— Leitnanti — viņš teica.

— Šeit, jūsu majestāte.

— Kāpēc šovakar tur zālē jūs iesaucāties: „Konvoju viņa majestā­tei!"?

— Jūs pats to pavēlējāt, jūsu majestāte.

— Ko jūs! Es neteicu ne vārda.

— Jūsu majestāte, pavēlēt var arī ar zīmēm, žestu, skatienu, un tas ir tikpat skaidri kā vārdos izteikts. Kalps, kam ir tikai ausis, ir tikai tāds puskalps.

— Jūsu acis ir pārāk vērīgas.

— Kāpēc, valdniek?

— Tās redz to, kā nav.

— Manas acis vēl redz tīri labi, kaut arī jau sen kalpo savam pa­vēlniekam; kad tās var kaut ko pamanīt, tad tās šo iespēju garām nelaiž. Šovakar tās ievēroja, ka jūsu majestāte pat nosarka, pūlēdamis apspiest žāvas; ka jūsu majestāte vispirms lūdzoši paskatījās uz karali, pēc tam uz karalieni un visbeidzot uz durvīm, pa kurām varētu iziet. Manas acis to visu pamanīja, tāpat kā to, ka jūsu majestātes lūpas čukst: „Kas man palīdzēs tikt ārā no šejienes?"