Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Trīsdesmit deviņus miljonus divsimt sešdesmit tūkstošus franku.

— Labi, Bermūn, vairāk man no tevis nekas nav vajadzīgs. Tagad atstāj mūs vienus, — kardināls piemetināja, vērīgi raudzīdamies uz jauno karali, kurš izbrīnā nevarēja izteikt ne vārda un spēja vienīgi nočukstēt:

— Bet… Un tomēr…

— Ā, tātad jūs vēl šaubāties? —kardināls teica. — Tad, lūk, te jums būs pierādījums tam, ko es teicu.

Pie šiem vārdiem viņš izvilka zem spilvena paslēpto, ar cipariem ap­rakstīto lapiņu un pastiepa to karalim, kurš pat novērsās, tik dziļi viņš bija sarūgtināts.

— Jūs vēlaties saņemt miljonu, bet, tā kā šī summa aprēķinos nav iekļauta, tas nozīmē, ka jums vajadzīgi četrdesmit seši miljoni. Ticiet man, ka pasaulē nav tāda ebreja, kurš uzdrošinātos aizdot šo summu, pat ja ķīla būtu Francijas kronis.

Karaļa rokas zem mežģīņu manšetēm sažņaudzās .dūrēs, un viņš at­grūda savu krēslu.

— Tad, — viņš teica, — mans brālis, Anglijas karalis, nomirs badā.

— Jūsu majestāte, — Mazarīni turpināja tajā pašā tonī, — neaiz­mirstiet parunu, kas pauž vissaprātīgāko politiku: „Esi apmierināts ar sa­vu nabadzību, jo tavs kaimiņš arī ir nabags."

Ludviķis neilgu brīdi kaut ko apsvēra, ziņkārīgi skatīdamies uz pa­pīru, kura stūrītis rēgojās no spilvena apakšas.

— Tātad, — viņš atsāka, — manu lūgumu pēc naudas nekā nav ie­spējams izpildīt?

— Neiespējami.

— Padomājiet: viņš būs mans ienaidnieks, ja iegūs troni bez manas palīdzības.

— Ja jūsu majestāte baidās tikai no tā, tad varat būt mierīgs! — kardināls strauji teica.

— Labi, es vairs neuzstāšu.

— Vai es vismaz pārliecināju jūsu majestāti? — Mazarīni jautāja, saņemdams karaļa roku.

— Pilnīgi.

— Lūdziet vienalga ko citu, un es uzskatīšu par laimi izpildīt jūsu vēlēšanos.

— Jebkuru manu vēlēšanos?

— Visas, visas! Vai tad es nekalpoju jūsu majestātei ar miesu un dvēseli? Bermūn! Lāpas un pavadoņus viņa majestātei! Viņa majestāte atgriežas savos apartamentos.

— Vēl ne, kardināli Ja jau jūs esat gatavs izpildīt jebkuru manu lūgumu, tad es izmantošu gadījumu…

— Kaut ko jūsu majestātei? — kardināls apvaicājās, cerēdams, ka nu beidzot karalis sāks runāt par viņa māsasmeitu.

— Nē, man ne, bet atkal manam brālim Kārlim.

Mazarīni seja no jauna apmācās, un viņš kaut ko nomurmināja, ko karalis nesadzirdēja.

Ja vēl pirms ceturtdaļstunadas jaunā karaļa attieksmē pret Mazarīni vidēja nedrošība, tad tagad viņa acis pauda stingru gribu. Ar to varēja cīnīties, varbūt pat uzvarēt, bet atmiņas par zaudējumu dedzinātu karaļa sirdi kā vaļēja brūce.

— Kardināla kungs, — Ludviķis teica, — šoreiz mans lūgums jums nebūs apgrūtinošs. To izpildīt ir vieglāk nekā atrast miljonu.

— Vai jūsu majestātei tā šķiet? — kardināls apvaicājās, vērdamies jaunajā karalī ar tik viltīgu skatienu, it kā lasītu viņa visdziļāk apslēptās domas.

— Jā, es tā domāju, un, kad jūs uzzināsiet, ko es gribu lūgt…

— Vai jūs domājat, ka es to nezinu?

— Kā? Jūs zināt, ko es gribu lūgt?

— Jūsu majestāte, uzklausiet mani… Varu jaums atkārtot karaļa Kār­ļa vārdus…

— Redzēsim!

— Tad klausieties: „Ja tas sīkstulis, nelietīgais itālis…"

— Kardināla kungs!

— Ja viņa vārdi arī nebija tieši tādi, tad jēga — noteikti. Ticiet man, es uz viņu nepavisam nedusmojos. Katrs no mums redz citus caur savu vēlmju prizmu. Karalis Kārlis jums teica: „Ja tas nelietīgais itālis at­teiksies dot miljonu, ko mēs viņam lūdzam; ja naudas trūkuma dēļ mēs būsim spiesti atteikties no diplomātijas, tad vismaz dabūsim no viņa piec­simt muižnieku."

Karalis sarāvās — kardināls bija kļūdījies tikai, nosaucot skaitli.

— Jūsu majestāte, vai tad tā nebija? Vai viņš to nelūdza? — Kar­dināls triumfējoši iesaucās. — Pēc tam Kārlis II vēl piebilda: „Man ir draugi aiz jūras; viņiem trūkst vienīgi vadoņa un karoga. Kad viņi ie­raudzīs mani un franču karogu, tad noteikti sekos man: viņi sapratīs, ka jūs mani atbalstāt. Franču mundieri manā karaspēkā aizstās miljonu, ko kardināls man nedos (viņš ļoti labi zināja, ka es viņam atteikšu). Es uz­varēšu ar šo piecsimt muižnieku palīdzību, un viss uzvarētāja gods pie­derēs jūsu majestātei." Lūk, to viņš jums teica vai gandrīz to, vai ne? Un droši vien izpušķoja savu runu ar spožām metaforām un diženām ainām; šajā ģimenē visiem patīk turēt runas. Viņa tēvs to darīja pat uz ešafota.

Ludviķa XIV seja no kauna pietvīka. Viņš juta, ka nedrīkst pieļaut, lai viņa klātbūtnē tā apvainotu viņa radinieku.

Tomēr viņš vēl neprata izrādīt savu gribu, sevišķi jau cilvēkam, kam klausīja visi, pat karaliene.

Beidzot viņš sevi pārvarēja.

— Kardināla kungs, mums vajag nevis piecsimt cilvēkus, bet tikai div­simt.

— Nu redziet, jūsu majestāte, es uzminēju, ko viņš lūdz.

— Par jūsu prāta asumu es nekad neesmu šubījies un tāpēc domāju, ka jūs neatteiksieties izpildīt tik vienkāršu un viegli izpildāmu mana brāļa Kārļa lūgumu, ko es izsaku jums viņa vārdā vai, pareizāk sakot, savā vārdā.

— Jūsu majestāte, — Mazarīni atbildēja, — jau trīsdesmit gadus es nosaku mūsu politiku. Sākumā es to darīju kopā ar kardinālu Rišeljē, vēlāk viens pats. Jāatzīst, ka ne vienmēr šī politika bija godīga, bet tā nekad nebija nesaprātīga. Politika, ko piedāvā jūsu majestātei, nav ne godīga, ne arī saprātīga.

— Nav godīga!

— Vai jūs parakstījāt līgumu ar Kromvelu?

— Jā, un šai līgumā Kromvels pat parakstījās virs manis.

— Tad kāpēc jūs parakstījāties tik zemu? Kromvels pamanīja labu vietu un to ieņēma; tāda nu reiz ir viņa paraža. Bet atgriezīsimies pie lietas. Jūs noslēdzāt līgumu ar Kromvelu, tas ir, ar Angliju, jo tai laikā, kad tika parakstīts līgums, Kromvels pārstāvēja visu Angliju.

— Bet Kromvels ir miris.

— Jūs tā domājat?

— Protams. Viņa mantinieks ir dēls Ričards, kurš jau paguvis at­teikties no varas.

— Tur jau ir tā lieta. Ričards bija mantinieks pēc Kromvela nāves, bet Anglija manto pēc Ričarda atteikšanās. Līgums ir mantojuma daļa, kur tas arī neatrastos: Ričarda vai Anglijas rokās. Līgums vēl joprojām ir spēkā un darbojas. Kāpēc tad jūs gribat to lauzt? Vai tad kaut kas ir mainījies? Kārlis II tagad grib to, ko mēs negribējām pirms desmit gadiem; bet šāda iespēja jau tika paredzēta. Jūsu majestāte, jūs esat Anglijas, nevis Kārļa II sabiedrotais. Protams, ja vērtē no ģimenes at­tiecību viedokļa, nav godīgi slēgt līgumu ar cilvēku, kas nocirtis galvu jūsu radiniekam, un sākt pārrunas ar parlamentu, ko saukā par līdz- skrējēju baru; es piekrītu, ka tas nav godīgi, bet tas ir saprātīgi no po­litiskā viedokļa; ar šī līguma palīdzību es jūsu majestāti, kas toreiz vēl bijāt nepilngadīgs, izglābu no kara briesmām. Šo karu Fronda… vai jūs vēl atcerieties Frondu, jūsu majestāte?., (karalis nodūra galvu), — tātad Fronda to noteikti izmantotu savā labā. Lūk, tādēļ es mēģinu pierādīt jūsu majestātei, ka pašreiz mainīt politiku, nebrīdinot mūsu sabiedrotos, nozīmētu rīkoties gan negodīgi, gan nesaprātīgi. Mums būs jākaro, un ieganstu karam būsim devuši mēs paši, un, paši karu izraisījuši, mēs iz­skatīsimies tā, it kā no tā baidītos: vienalga, vai mēs turp aizsūtīsim piec­simt, divsimt vai tikai desmit cilvēkus, atļauja paliek atļauja. Viens fran­cūzis — tā jau ir tauta; viens mundieris — armija. Iedomājieties, pie­mēram, ka jūsu majestātei jāsāk karot ar Holandi, kas droši vien agri vai vēlu notiks, vai arī ar Spāniju, kas var notikt, ja jūsu kāzas izjuks (pie šiem vārdiem Mazarīni vērīgi paskatījās uz karali): jūsu kāzas taču var izjaukt tūkstošiem ieganstu. Ko jūs tad teiksiet, ja Anglija nosūtīs palīgā Holandei vai infantei angļu muižnieku pulku, rotu vai kaut tikai vadu? Vai jūs uzskatīsiet, ka viņi pareizi izpilda sadarbības līgumu?