Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Ludviķis klusēdams klausījās. Viņam likās dīvaini, ka Mazarīni apelē pie godīguma, — Mazarīni, kurš bija pazīstams ar savām viltībām po» litikā, kuras pat bija iesauktas par mazarīniādēm.

— Bet es nedošu atļauju atklāti, — karalis iebilda. — Es nevaru aizliegt saviem pavalstniekiem ceļot uz Angliju, ja viņi to vēlas.

— Jums jāpiespiež viņi atgriezties vai vismaz jāizsaka protests pret to, ka viņi draudzīgā valstī izturas kā ienaidnieki.

— Kardināla kungs, jūs esat tik atjautīgs; atrodiet kādu līdzekli, lai varētu palīdzēt nelaimīgajam karalim, tā, ka arī mums nerastos nekāds ļaunums.

— To es tieši negribu, — Mazarīni atbildēja. — Pat, ja Anglija se­kotu maniem norādījumiem, tā nevarētu rīkoties mums izdevīgāk; ja es no šejienes vadītu Anglijas politiku, es to vestu pa šo pašu ceļu… Ar tādu pārvaldi kā pašlaik, Anglija Eiropai ir mūžīgs ķildu perēklis. Ho­lande atbalsta Kārli II; lai jau atbalsta. Abas valstis sastrīdēsies, sakau- sies. Tās ir vienīgās jūras lielvalstis. Lai iznīcina viena otras floti. Mēs uzbūvēsim savu floti no viņu kuģu atliekām, kad mums būs nauda naglām.

— Ak, cik jūsu aprēķini ir sīki un zemiski! — karalis gluži izmisis izsaucās.

— Tomēr atzīstiet, ka tie ir pareizi! Klausieties tālāk. Pieņemsim, ka varētu lauzt doto vārdu un apiet līgumu: mēs bieži esam redzējuši, kā lauž solījumus un apiet līgumus, taču tas tiek darīts, kad var iegūt kaut ko nozīmīgu vai arī, kad līgums ir pārāk apgrūtinošs. Pieņemsim, ka jūs atļausiet saviem muižniekiem braukt uz Angliju. Francija vai arī tās ka­rogs, kas ir viens un tas pats, šķērsos jūras šaurumu, sāks kauju… un tiks sakauti…

— Kāpēc?

— Kas tad Kārlis II par karavadoni? Vai esat aizmirsis Vorčesteras kauju?

— Bet viņam vairs nebūs jācīnās ar Kromvelu!

— Tā gan, bet būs darīšana ar Monku, kurš ir daudz bīstamāks. Lāga alus pārdevējs bija fanātiķis; viņam uznāca sajūsmības un ekstāzes lēkmes. Tādos brīžos viņš pārsprāga kā pārpilna muca un caur sprau­gām vienmēr izsūcās kāda viņa domu pile, bet pēc tās varēja uzminēt visu domu gājienu. Tā Kromvels kādas desmit reizes ļāva mums ieska­tīties savā dvēselē, kaut arī visi domāja, ka tā aizklāta ar trīskāršu pār­klāju, kā saka Horācijs. Bet Monks… Ak vai, jūsu majestāte, lai Dievs pasargā jūs saskarties ar Monku politikā! Viņa dēļ mani mati nosirmoja viena gada laikā! Par nelaimi, Monks nav fanātiķis, bet politiķis; viņš nevis pārsprāgs, bet vēl ciešāk pievilks stīpas. Jau desmit gadus viņa ska­tiens vērsts uz vienu mērķi, bet līdz šim brīdim neviens nezina, ko viņš grib. Sekodams karaļa Ludviķa XI padomam, viņš katru rītu sadedzina savu naktsmici. Toties tajā dienā, kad viņa vienatnē un lēnā garā ie­domātais plāns nobriedīs, viņam būs izredzes vinnēt, kā tas vienmēr mēdz būt ar negaidītiem pārsteigumiem. Tāds, lūk, ir Monks, jūsu majestāte, tāds ir šis cilvēks, kura vārdu jūs pirmoreiz izdzirdējāt no Kārļa II mutes. Jūsu brālēns zina, kas tas ir par cilvēku, cik apbrīnojami viņā apvienota dziļdomība un neatlaidība, abas šīs īpašības, kuru priekšā jāatkāpjas prā­tam un drosmei. Jūsu majestāte, jaunībā es biju drosmīgs, es vienmēr biju gudrs. Varu ar to lepoties, tāpēc ka man to pārmet. Ar abu šo īpašību palīdzību man izdevās sasniegt savu stāvokli: vienkārša itāļu zvej­nieka dēls kļuva par Francijas karaļa pirmo ministru, un, pateicoties tam, man pat izdevās izdarīt jūsu majestātes tronim šādus tādus pakalpojumus, kā jums pašam labpatika atzīt. Nu, un kas par to? Ja manā ceļā būtu gadījies Monks nevis Bofors,* Recs** un princis Kondē, tad mēs droši vien būtu pazuduši. Pieļaujiet tikai mazāko neuzmanību, jūsu majestāte, un jūs nokļūsiet šī politiķa un kareivja nagos. Monka bruņucepure ir kā dzelzs lāde, kurā viņš ieslēdz savas domas, un atslēgas no šīs lādes nav nevienam. Viņa klātbūtnē, vai, pareizāk sakot, viņa priekšā es noliecos, jo cepures vietā man ir tikai samta berete.

— Kā jūs domājat, ko īsti grib Monks?

— Ak, ja es zinātu, ko viņš grib! Tad es nelūgtu jums piesargāties, jo tad es būtu spēcīgāks par viņu; bet viņa nodomus es baidos minēt… minēt! Vai jūs saprotat šī vārda jēgu? Ja es nolemšu, ka esmu uzminējis viņa domas, tad es apstāšos pie šīs vienas iespējas un, pašam negribot, sākšu sekot tikai tai. No tā laika, kopš šis cilvēks pārvalda Angliju, es esmu kļuvis līdzīgs Dantes elles grēciniekiem, kam sātans apgrieza galvu

Fransuā de Vandoms Bofors (1616 — 1669) — dēls Cēzaram de Vandomam, kas bija Indriķa IV ārlaulības dēls. Aktīvi piedalījās Frondā un bija populārs parīziešu vidū.

Fransuā Pols de Gondī Recs (1613 — 1679) — Parīzes arhibīskaps un kardināls, Frondas laikā kļuva par premjerministru.

otrādi: viņi iet uz priekšu, bet raugās atpakaļ. Es dodos uz Madridi, bet raugos atpakaļ uz Londonu. Minēt — tas nozīmē kļūdīties, bet kļūdīties — tas nozīmē paspēlēt šim nolādētajam cilvēkam. Lai Dievs mani pasargā censties uzminēt, ko viņš grib; es apmierinos tikai ar to — un tas jau ir ļoti daudz — ka sekoju viņa darbībai. Un es domāju — jūs saprotat šo vārdu? — domāju, ka Monks vienkārši grib kļūt par Kromvela varas mantinieku. Jūsu Kārlis II sūtījis pie viņa jau kādus desmit cilvēkus ar dažādiem priekšlikumiem. Monks šos pakalpīgos cilvēkus aiztrieca un at­bildes vietā viņiem pavēlēja: „Vācieties ārā vai arī es likšu jūs pakārt." Šis cilvēks ir kluss kā kaps. Patlaban Monks ir līdzskrējēju parlamenta uzticams kalps; bet mani viņš vis neapmānīs ar savu padevību. Monks nevēlas, lai viņu nogalinātu. Ja viņu nogalinās, viņa darbs paliks nepa­beigts, bet viņam tas jānoved līdz galam. Es domāju, — bet neticiet tam, ko es saku: es lietoju vārdu „domāju" paraduma pēc, — es domāju, ka Monks saudzēs parlamentu līdz tam brīdim, kamēr pats to sagraus. No jums lūdz kareivjus, un kāpēc gan? Lai cīnītos ar Monku. Bet lai Dievs mums žēlīgs, ja mēs cīnīsimies ar Monku, jo Monks mūs sakaus, bet, ja viņš mūs sakaus, tad es sev to nepiedošu visu mūžu! Es būšu pārliecināts, ka Monks paredzēja šo uzvaru jau pirms desmit gadiem. Jūsu majestāte, es jūs lūdzu… lai Kārlis II liek mūs mierā, ja ne aiz draudzības pret jums, tad vismaz aiz cieņas pats pret sevi. Jūsu majestāte var likt iz­maksāt viņam nelielu pensiju, iedot vienu no savām pilīm… Kaut gan, piedodiet! Es atcerējos līgumu, to pašu, par ko mēs tikko runājām: jūsu majestātei nav tiesību dot Kārlim II kādu no savām pilīm.

— Kāpēc tā?

— Jā, jā, jūsu majestāte apņēmās neizrādīt viesmīlību karalim Kārlim II un pat izraidīt viņu no Francijas. Tāpēc mēs viņu arī izraidījām, bet viņš atkal ieradās šeit! Jūsu majestāte, es ceru, ka jūs paskaidrosiet savam brālēnam, ka viņš nevar pie mums palikt. Tas nav iespējams, viņš mūs kompromitē. Vai arī es pats…

— Diezgan, monsenjor! — Ludviķis XIV pieceldamies teica. — Jūs atteicāties dot man miljonu, un jums bija tādas tiesības: jūsu miljoni pie­der jums. Jūs atteicāties man dot pulku, un jūs to drīkstējāt darīt, jo jūs esat premjerministrs un esat atbildīgs par karu un mieru. Bet jūs gribat aizkavēt mani dot pajumti Indriķa IV mazdēlam, manam brālēnam un bērnības rotaļu biedram. Te nu jūsu vara beidzas, un sākas mana griba.

— Jūsu majestāte, — priecādamies, ka tik viegli ticis cauri, Mazarīni atbildēja (patiesībā viņš tik apņēmīgi cīnījās, lai sasniegtu tieši šo mēr­ķi),— jūsu majestāte, es vienmēr paklausu mana karaļa gribai. Jūsu ma­jestāte var nometināt Anglijas karali pie sevis vai kādā no savām pilīm. Par to zinās tikai Mazarīni, bet ne premjerministrs.