Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Pie kardināla?

— Jā, pie kardināla.

— Tad es esmu pazudis! -

Ludviķis neatbildēja.

— Jā, pazudis, jo es nelūgšu neko tam, kurš būtu atstājis manu māti un māsu — Indriķa IV meitu un mazmeitu — mirt aukstumā un badā, ja de Recs un parlaments neatsūtītu viņām malku un maizi.

— Mirt! — Ludviķis XIV nočukstēja.

— Nu ko! Anglijas karalis, nelaimīgais Kārlis II, tāds pats Indriķa IV mazdēls kā jūsu majestāte, nomirs badā, kā jau gandrīz nenomira viņa māte un māsa.

Saraucis uzacis, Ludviķis klusēdams plūkāja savu aproču mežģīnes.

Karaļa neapņēmīgums un bezdarbība, kas slēpa acīmredzamo sa­traukumu, pārsteidza Kārli II. Viņš saņēma jaunā karaļa roku.

— Es jums pateicos, mans brāli, — viņš sacīja. — Jūs jutāt man līdz, un jūsu tagadējā stāvoklī es no jums vairāk nevaru prasīt.

— Jūsu majestāte, — pacēlis galvu, Ludviķis XIV pēkšņi iejautājās, — jūs teicāt, ka jums vajadzīgs miljons vai divsimt cilvēku, vai ne?

— Ar miljonu pietiktu.

— Tas ir tik maz.

— Tas ir daudz, ja to piedāvā vienam cilvēkam. Bieži cilvēku pār­liecība tikusi pirkta arī lētāk; bet man būs darīšana ar pērkamām dvē­selēm.

— Tikai divsimt cilvēku! Padomājiet! Tas taču ir nedaudz vairāk par vienu rotu?

— Jūsu majestāte, mūsu ģimene glabā kādu leģendu: četri uzticīgi franču muižnieki gandrīz vai izglāba manu tēvu, ko tiesāja prlaments, apsargāja vesela armija un ielenca visa tauta.

— Tātad, ja es jums sagādāšu miljonu vai divsimt cilvēku, jūs būsiet apmierināts un uzskatīsiet mani par labu brālēnu?

— Es uzskatīšu jūs par savu glābēju. Ja man izdosies kāpt mana tēva troni, tad visu manu valdīšanas laiku Anglija būs kā māsa Francijai, tāpat kā jūs būsiet mans brālis.

— Labi! —Ludviķis pieceldamies teica. — To, ko jūs, brāli, neuz­drošināties lūgt, palūgšu es, es pats! Es nekad neko neesmu lūdzis sev, bet tagad darīšu to jūsu dēļ! Došos pie Francijas karaļa — tā bagātā, visvarenā — un lūgšu miljonu vai arī divsimt muižnieku… tad jau redzēs!

— O! —Kārlis iesaucās. - Jūs esat augstsirdīgs, mans draugs, jums ir cēla sirds. Jūs mani glābjat. Ja jums kādreiz būs vajadzīga mana dzī­vība, ko jūs man tagad atdodat, tad ņemiet to!

— Klusāk, mans brāli, klusāk! —Ludviķis pusbalsī atbildēja. — Uz­manieties, lai mūs neizdzird. Mēs vēl neesam sasnieguši mērķi. Lūgt Ma- zariņi naudu! Tas ir grūtāk, nekā staigāt pa apburtu mežu, kur katrā kokā slēpjas dēmons; tas ir vairāk nekā iekarot visu pasauli…

— Bet ja lūgsiet jūs…

— Es jau jums teicu, ka nekad neesmu lūdzis, — Ludviķis atteica tik lepni, ka Anglijas karalis nobāla.

Ludviķis ievēroja, ka Kārlis jūtas apvainots un turpināja:

— Piedodiet man. Mans tronis gan ir ciets un kails, bet es uz tā sēžu stingri. Piedodiet man, brāli, nepārmetiet man manus vārdus: tos iedvesa patmīlība. Bet es tos izpirkšu ar upuri. Es dodos pie kardināla. Lūdzu, pagaidiet mani! Es drīz būšu atpakaļ.

Kamēr karalis, paņēmis līdz tikai vienu kalpotāju, steidzīgi devās uz to pils spārnu, kur bija apmeties kardināls Mazarīni, musketieru virsnieks iznāca no mazās istabiņas, kuru karalis uzskatīja par tukšu. Virsnieks nopūtās kā cilvēks, kas ilgi aizturējis elpu. Mazo istabiņu no karaļa gu­ļamistabas atdalīja tikai plāna starpsiena; agrāk tās bija vienotas. Caur starpsienu bija dzirdams viss, kas notika karaļa guļamistabā.

Bez šaubām, musketieru leitnants bija dzirdējis visu Ludviķa sarunu ar Kārli II.

Kad karalis izgāja, viņš pakratīja galvu tikai sev raksturīgajā veidā un noteica ar gaskoņu akcentu, ko nebija pazaudējis visos četrdesmit ārpus dzimtenes pavadītajos gados:

— Nožēlojams dienests! Nožēlojams pavēlnieks!

Pēc tam viņš, kā iepriekš, apsēdās krēslā, izstiepa kājas un pievēra acis kā cilvēks, kas guļ vai iegrimis pārdomās.

Pa šī īsā monologa laiku, kamēr karalis pa vecās pils koridoriem devās pie kardināla, Mazarīni apartamentos bija vērojami pavisam citādi skati.

Mazarīni atlaidās gūtā, jo viņu sāka mocīt podagra. Kā jau lietišķs cilvēks, viņš guva zināmu labumu pat no slimības, strādādams bezmiega laikā. Viņš pavēlēja savam kalpam Bermūnam atnest ceļojumu pulti, lai varētu rakstīt gultā.

Podagra tomēr bija grūti pieveicams pretinieks. Ar katru kustību kar­dināla sāpes pastiprinājās, un beidzot viņš jautāja Bermūnam:

— Vai Briens ir šeit?

— Nē, aizgāja, — kalps atbildēja. — Jūs viņu atlaidāt, un viņš aiz­gāja gulēt. Ja vēlaties, viņu var pamodināt.

— Nē, nevajag! Tomēr jāstrādā! Nolādētie cipari!

Skaitīdams uz pirkstiem, kardināls kļuva domīgs.

— Ak, šie cipari! — Bermūns ieteicās. — Ja jau jūs sākat nodar­boties ar rēķiniem, tad rīt jums noteikti sāpēs galva… Pie tam šeit nav arī Geno kunga!

— Tev taisnība, Bermūn! Tu man aizvietosi Brienu. Man vajadzēja ņemt līdz Kolbēru. Viņš strādā ļoti labi, Bermūn, ļoti labi. Viņš ir da­rījumu cilvēks!

— Nezinu gan, — kalps atbildēja, — man nepatīk šī darījumu cilvēka ģīmis.

— Labi jau, labi, Bermūn! Es nejautāju, kādas ir tavas domas. Ap­sēdies šeit, paņem spalvu un raksti.

— Es esmu gatavs. Ko pavēlēsiet rakstīt?

— Raksti: septiņsimt sešdesmit tūkstoši livru.

— Uzrakstīts.

— Uz Lionu… — kardināls apklusa.

— Uz Lionu, — Bermūns atkārtoja.

— Trīs miljoni deviņsimt tūkstoši.

— Uzrakstīju.

— Uz Bordo septiņus miljonus.

— Septiņus, — Bermūns atkārtoja.

— Jā, septiņus, — kardināls īgni noteica. — Saproti, Bermūn? Visas šīs summas jāraksta izdevumos…

— Izdevumos vai ieņēmumos, man tas vienalga. Tik un tā visi šie miljoni nav mani.

— Šie miljoni pieder karalim; es skaitu karaļa naudu… Tu mani visu laiku pārtrauc!

— Septiņus miljonus uz Bordo.

— Jā, tā gan. Uz Madridi četrus miljonus. Es tev, Bermūn, pateicu, kam pieder šī nauda, tāpēc ka visi aiz muļķības uzskata mani par miljo­nāru. Es cenšos šos maldus atspēkot. Ministram nevar būt nekā sava… Nodevas — septiņi miljoni. Zemes — deviņi miljoni. Uzrakstīji?

— Uzrakstīju.

— Skaidrā nauda — sešsimt tūkstoši livru; dažādas vērtslietas — divi miljoni… Ā, es vēl aizmirsu — kustamais īpašums dažādās pilīs…

— Vai nepierakstīt — dažādās karaļa pilīs? — Bermūns apvaicājās. — Nē, nevajag — tas jau ir skaidrs tāpat. Nu, Bermūn, vai uzrakstīji?

— Jā, uzrakstīju.

— Tagad saskaiti visu kopā!

Trīsdesmit deviņi miljoni divsimt sešdesmit tūkstoši livru.

— Ak, — kardināls ar nepatiku noteica, — nav pilnu četrdesmit mil­jonu!

Bermūns pārskaitīja vēlreiz.

— Jā, trūkst septiņsimt četrdesmit tūkstošu.

Mazarīni paņēma rēķinu un to uzmanīgi pārskatīja.

— Tomēr, — Bermūns teica, — trīsdesmit deviņi miljoni un divsimt sešdesmit tūkstoši livru ir krietna summa.

— Ak, Bermūn, man gribētos redzēt šo naudu karaļa kasē!

— Jums labpatika man teikt, ka visa šī nauda pieder viņa majestātei.

— Protams, bet tas ir tikai īsu mirkli. Šie trīsdesmit deviņi miljoni jau iepriekš ir sadalīti, droši vien, ar tiem vēl nepietiks.

Bermūns pie sevis nosmaidīja kā cilvēks, kurš tic tikai tam, kam grib ticēt.