Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Aiz viņām pa pāriem sekoja galma dāmas, pāži, kalpi; liesmu atspī- dumi apgaismoja pagalmu kā ugunsgrēkā. Pēc tam soļu troksnis un balsis noslāpa pils augšējos stāvos.

Neviens nedomāja par karali, kurš, atspiedies pret palodzi, skumji vēroja, kā noklust visi šie trokšņi, — neviens, izņemot tikai nepazīstamo no „Mediči" viesnīcas, kas, ietinies melnā apmetnī, iznāca uz ielas.

Viņš devās tieši uz pili un sāka gar to domīgi pastaigāties, iejucis ziņkārīgo pūlī; redzēdams, ka galvenos vārtus neviens neapsargā, jo her­coga kareivji brāļojās ar karaļa kareivjiem, un visi kopā dzēra līdz pa­gurumam, vai, pareizāk sakot, dzēra bez paguruma, nepazīstamais izsprau­cās cauri pūlim, šķērsoja pagalmu un nonāca līdz trepēm, kas veda pie kardināla.

Droši vien viņš devās uz šo pusi tāpēc, ka redzēja ugunis un pāžu un kalpu rosīšanos.

Tūlīt pat viņu apturēja musketes klakšķis un sarga uzsauciens.

— Kurp dodies, draugs? — sargzaldāts noprasīja.

— Pie karaļa, — nepazīstamais mierīgi un ar cieņu atbildēja.

Sargzaldāts paaicināja vienu no kardināla pavadoņiem, kas paskai­droja tādā balsī it kā viņš būtu kancelejas ierēdnis, kurš sūta prom ap­meklētāju:

— Ejiet pa tām kāpnēm.

Vairs nelikdamies zinis par nepazīstamo, virsnieks atgriezās pie pār­trauktās sarunas.

Neko neatbildējis, nepazīstamais devās uz norādīto pusi.

Šeit nebija ne trokšņu, ne gaismas, tikai tumsa, kurā pa reizei pa­vīdēja sarga vientuļā ēna. Valdīja tāds klusums, ka nepazīstamais dzirdēja savu soļu troksni un piešu šķindoņu pret akmens kāpnēm.

Sargs te bija viens no tiem divdesmit musketieriem, kas bija nozīmēti karaļa apsargāšanai. Viņš godīgi pildīja savu pienākumu un izskatījās visai nepieejams.

— Kas nāk? — sargs uzsauca.

— Draugs, — nepazīstamais atbildēja.

— Ko jūs vēlaties?

— Runāt ar karali.

— Oho! Tas nav iespējams!

— Kāpēc?

— Viņa majestāte atpūšas.

— Vienalga, man ar viņu jārunā.

— Es jums saku, ka tas nav iespējams.

Sargzaldāts draudoši sakustējās, bet nepazīstamais nekustējās ne no vietas, it kā viņa kājas būtu pieaugušas pie grīdas.

— Musketiera kungs, — viņš ierunājās, — vai drīkstu zināt, vai jūs esat muižnieks?

— Jā.

— Labi. Es arī esmu muižnieks, bet muižniekiem vienam otram jā­palīdz.

Sargs nolaida šauteni; viņu atbruņoja pašcieņa, ar kādu tika pateikti šie vārdi.

— Runājiet, kungs, — viņš atbildēja, — un, ja jūsu lūgumu būs ie­spējams izpildīt…

— Pateicos. Vai jums ir virsnieks?

— Ir, mūsu leitnants.

— Labi. Es gribu parunāt ar jūsu leitnantu. Kur viņš ir?

— Ā! Tā ir cita lieta! Ienāciet.

Nepazīstamais pamāja sargam un devās augšup pa kāpnēm. Saucieni „leitnantam apmeklētājs" tika nodoti no viena posteņa uz otru un pamo­dināja virsnieku no pirmā nomidža.

Pogādams ciet apmetni, leitnants devās pretim nepazīstamajam, pa ceļam izstaipīdamies un berzēdams acis.

— Ko jūs vēlaties, kungs? — viņš jautāja.

— Vai jūs esat sardzes virsnieks un musketieru letnants?

— Jā.

— Kungs, man neatliekami jārunā ar karali.

Leitnants vērīgi paskatījās uz nepazīstamo un vienā acu uzmetienā pamanīja visu, kas viņam bija vajadzīgs, — zem vienkāršā apģērba slēpās augstmanis.

— Neizskatās, ka jūs būtu princis, — leitnants teica, — kaut gan citādi jūs zinātu, ka pie karaļa bez viņa paša atļaujas ieiet aizliegts.

— Viņš atļaus.

— Mans kungs, atļaujiet par to šaubīties. Pirms stundas ceturkšņa karalis iegāja savā guļamistabā un droši vien patlaban izģērbjas. Nevienu nav atļauts ielaist.

— Kad viņš uzzinās, kas es esmu, viņš atcels aizliegumu, — lepni sasliedamies, iebilda nepazīstamais.

Virsnieka izbrīns pieauga, un viņš sāka svārstīties:

— Ja es būtu ar mieru jūs pieteikt, vai jūs vismaz nepateiktu savu vārdu?

— Varat pateikt, ka ar viņu vēlas runāt Kārlis II,* Anglijas, Skotijas un Īrijas karalis.

Virsniekam izlauzās pārsteigts izsauciens, un viņš pat atkāpās soli at­pakaļ; viņa bālā seja pauda ārkārtīgu uztraukumu, ko bezbailīgais karotājs veltīgi pūlējās apslēpt.

— Ak, jūsu majestāte, — viņš satraukti teica, man jūs vajadzēja uz­reiz pazīt.

— Vai jūs esat redzējis manu portretu?

Kārlis II (1630 - 1685) - Anglijas karaļa Kārļa I dēls. Kārli 1 sodīja ar nāvi 1649. gada 30. janvārī. Revolūcijas laikā Kārlis II atradās emigrācijā Francijā un Nīderlandē. Anglijā atgriezās 1660. gadā.

— Nē, jūsu majestāte.

— Vai jūs mani varbūt esat agrāk redzējis galmā, vēl pirms mani izraidīja no Francijas?

— Nē.

— Kā tad jūs būtu varējis mani pazīt, ja nekad neesat redzējis ne mani pašu, ne manu portretu?

— Jūsu majestāte, es tiku redzējis karali, jūsu tēvu, tajā baigajā brī­dī…

— Tajā dienā, kad…

— Jā.

Pār karaļa seju pārslīdēja skumja ēna; ar rokas mājienu viņš to aiz- trauca un vaicāja:

— Vai jūs varat mani pieteikt?

— Piedodiet, jūsu majestāte, — virsnieks atteica. — Jūs esat tā ģēr­bies, ka es nespēju pazīt karali, kaut gan, kā es jums jau minēju, man bija gods redzēt karali Kārli I… Vēlreiz piedodiet… Es steidzos jūs pie­teikt.

Viņš jau paspēra dažus soļus, bet tad atgriezās.

— Jūsu majestāte droši vien vēlas, lai šī tikšanās paliktu pilnīgā noslē­pumā?

— Es to nepieprasu, bet, ja varētu ievērot slepenību…

— Tas ir iespējams, jūsu majestāte. Es varu neko neteikt sargam, kas dežūrē pie karaļa. Bet tad jums jāatdod man zobens.

— Jā, patiešām… Es pavisam aizmirsu, ka pie Francijas karaļa ne­viens nedrīkst ienākt ar ieroci.

— Jūsu majestāte varētu būt izņēmums; bet tādā gadījumā man jābrī­dina sargi, jo viens es nevaru uzņemties tādu atbildību.

— Te būs mans zobens. Piesakiet mani karalim.

— Tūlīt, jūsu majestāte.

Virsnieks piegāja pie durvīm un pieklauvēja. Durvis tūdaļ tika at­vērtas.

— Viņa majestāte Anglijas karalis! — virsnieks ziņoja.

— Viņa majestāte Anglijas karalis! — kalps atkārtoja.

— Teikdams šos vārdus, kambarsulainis atvēra abas durvju puses, un aiz tām stāvošie ieraudzīja, ka ārkārtīgi pārsteigtais Ludviķis XIV tuvojas durvīm atpogātiem svārkiem, bez cepures un zobena.

— Vai tas esat jūs, mans brāli, vai patiešām jūs esat šeit Bluā! — Ludviķis XIV iesaucās, pamādams galminiekam un sulainim, lai tie izietu blakus istabā.

— Jūsu majestāte, — Kārlis II atbildēja, — es devos uz Parīzi cerībā tur sastapt jūs. No baumām es uzzināju, ka jūs drīz ieradīsieties šeit. Tāpēc arī es te uzkavējos: man jums jāsaka kaut kas svarīgs.

— Vai jūs runāsiet šeit?

— Liekas, ka šajā kabinetā varam justies puslīdz droši, ka neviens mūs nenoklausīsies?

— Es atlaidu dežūrējošo sulaini un arī savu pavadoni; viņi ir blakus istabā. Aiz šīs starpsienas ir tukša istaba, kas iziet uz priekštelpu, kurā sēž tikai tas virsnieks, ko jūs redzējāt. Tā ir, vai ne?

— Jā.

— Tad runājiet, mans brāli, es jūs klausos.

— Jūsu majestāte, es sākšu, cerēdams rast jūsu līdzjūtību mūsu dzim­tas ciešanām.

Ludviķis pietvīka un pastūma savu krēslu tuvāk Anglijas karaļa krēs­lam.

— Jūsu majestāte, — Kārlis turpināja, — man nav nemaz jājautā, vai jūs zināt manas nelaimes visos sīkumos.