Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Šoreiz iesmējās nevis karalis, bet pati meitene: viņa pirmo reizi dzir­dēja šādu atsauksmi no hercogienes, kas parasti viņu nelutināja. Tāpēc mūsu vecā paziņa Montalē sevišķi zemu paklanījās viņa majestātei ne tikai aiz cieņas, bet arī nepieciešamības dēļ — vajadzēja apslēpt smaidu, ko karalis varētu nepareizi iztulkot.

Tieši tobrīd karalis arī izdzirdēja vārdu, kas lika viņam sarauties.

— Kā sauc trešo? — Orleānas hercogs jautāja kardinālam.

— Marija, jūsu augstība, — atbildēja Mazarīni.

Šajā vārdā laikam slēpās kāds maģisks spēks, jo, to izdzirdējis, karalis sarāvās un aizveda hercogieni uz zāles vidu it kā vēlētos viņai klusām kaut ko pateikt; īstenībā viņš tikai vēlējās pieiet tuvāk Mazarīni.

— Jūsu augstība, — viņš smaidīdams pusbalsī teica, — mans ģeogrā­fijas skolotājs man netika teicis, ka no Parīzes līdz Bluā ir tik ļoti tālu.

— Kā tā?

— Šķiet, ka mode atnāk līdz šejienei tikai pēc vairākiem gadiem. Paskatieties uz šīm jaunavām. Dažas gan ir tīri glītas…

— Nerunājiet tik skaļi, dārgo radiniek: viņas no prieka vēl zaudēs prātu.

— Pagaidiet mazliet, mīļo krustmāt, — karalis smaidīdams turpināja. — Manas frāzes nobeigums pārlabos sākumu. Dažas šķiet vecas, bet dažas — neglītas, tāpēc ka viņas ģērbjas tā, kā Parīzē pirms'gadiem desmit.

— Bet, jūsu majestāte, no Bluā līdz Parīzei ir tikai piecu dienu brau­ciens.

— Tātad ar katru dienu jūs atpaliekat par diviem gadiem.

— Vai jums patiešām tā liekas? Savādi, es to līdz šim nebiju ievēro­jusi.

— Paskatieties, mīļā tante, — karalis turpināja, aizvien vairāk tuvo­damies Mazarīni un izlikdamies, ka no turienes viņam ērtāk novērot, — paskatieties uz šo vienkāršo balto kleitu blakus novecojušajiem tērpiem un masīvajām frizūrām. Tā > droši vien^ ir kāda no mātes svītas, kaut arī es viņu nepazīstu. Paskatieties, cik atklāti un vienkārši viņa sarunājas, cik graciozi kustas! Lūk, tā ir sieviete, bet visas pārējās tikai manekeni.

— Mīļo radiniek, — hercogiene pasmaidīja, — atļaujiet jums aiz­rādīt, ka šoreiz jūs netrāpījāt mērķī. Tā, kuru jūs tā slavējat, nav vis nekāda parīziete, bet gan vietējā…

— Patiešām? — karalis neticīgi novilka.

— Luīze, atnāciet, lūdzu pie mums, — hercogiene aicināja.

Meitene, kuras vārdu mēs jau zinām, kautrīgi pienāca un nosarka,

neuzdrošinādamās pacelt galvu, jo juta, ka karalis skatās uz viņu.

— Luīze Fransuāza de Laboma Leblāna, marķīza de Lavaljē meita, — hercogiene ceremoniāli viņu stādīja priekšā karalim.

Neskatoties uz samulsumu, meitene paklanījās tik graciozi, ka, ska­tīdamies viņā, karalis pat palaida gar ausīm dažus vārdus no hercoga un kardināla sarunas.

— Tā ir de Sanremī kunga pameita, — hercogiene turpināja. — Viņš ir mans pils pārzinis, tas pats, kura vadībā tika pagatavots cepetis ar trifelēm, kuru jūsu majestātei labpatika atzinīgi novērtēt.

Tādu rekomendāciju nespētu izturēt nekāda grācija, nekāds skaistums un jaunība. Karalis pasmējās. Vai nu hercogienes vārdi bija domāti kā joks vai arī tie liecināja par naivumu, bet katrā ziņā tie nežēlīgi iznīcināja karalī iespaidu, ko kautrīgās meitenes skaistums un poētiskums bija ra­dījuši.

Marķīze de Lavaljēra karaļa acīs pārvērtās par tā cilvēka pameitu, kurš lieliski prot pagatavot tītara cepeti ar trifelēm.

Tādi jau ir tie prinči. Tādi paši bija arī Olimpa dievi. Droši vien Diāna un Venēra gardi smējās par skaisto Alkmēni* un nabaga lo,** kad pie Jupitera galda starp nektāra un ambrozija maltītēm mazliet iz­klaidējās, patenkojot par zemes skaistulēm.

Par laimi, Luīze paklanījās tik zemu, ka hercogienes teiktais pagāja viņai secen, un viņa neredzēja arī karaļa smaidu. Citādi meitene, kura bija parādījusi tik izkoptu gaumi, izvēlēdamās savu balto tērpu, izdzir­dējusi hercogienes nežēlīgos vārdus un ieraudzījusi karaļa ledaino, egois­tisko smaidu, būtu nomirusi aiz kauna.

Un pat asprātīgā Montalē nespētu tad atgriezt viņu dzīvē, jo iz­smiekls nogalina visu, pat skaistumu.

Bet, kā jau mēs teicām, Luīze, par laimi sev, neko ne redzēja, ne dzirdēja, jo viņai no uztraukuma zvanīja ausīs un acu priekšā viss bija tumšs.

Karalis, kas uzmanīgi ieklausījās hercoga un kardināla sarunā, de­vās pie tiem.

Viņš pienāca tai brīdī, kad kardināls Mazarīni teica:

Alkmēne — grieķu mitoloģijā Mikēnu valdnieka Elektriona meita, kas dzemdēja Zevam varoni Hēraklu. lo — grieķu mitoloģijā Zeva iemīļotā, ko nežēlīgi vajāja Zeva sieva — dieviete Hēra.

— Marija kopā ar māsām pašlaik dodas uz Bruāžu. Es viņām liku braukt pa Luāras otru krastu, nevis pa šo, kur braucām mēs. Pēc manām domām, rīt viņas būs nonākušas iepretim Bluā.

Šie vārdi tika izteikti ar parasto taktu, pārliecību un mēra sajūtu, pateicoties kam sinjoru Džūlio Mazarīni uzskatīja par pirmo aktieri.

Tie trāpīja Ludviķi XIV tieši sirdī. Izdzirdis viņa soļus, kardināls at­skatījās un varēja pārliecināties par to iedarbību uz savu audzēkni, kura seja bija viegli pietvīkusi. Vai gan tas varēja paslīdēt garām cilvēkam, kurš jau divdesmit gadus smējās par visu Eiropas diplomātu viltībām!

Kardināla vārdi ievainoja jauno karali kā saindēta bulta. Viņš ne­varēja nostāvēt uz vietas un pārlaida apkārtējiem miglainu, vienaldzīgu skatienu.

Desmitiem reižu viņš meta jautājošus skatienus uz karalieni māti, bet tā bija aizrāvusies sarunā ar hercogieni un, paklausot Mazarīni skatienam, nevēlējās saprast dēla mēmo lūgumu.

No šī brīža viss apkārt notiekošais — mūzika, ziedi, ugunis, skaistules — karaļa acīs zaudēja savu nozīmi un kļuva nepanesams. Viņš kodīja lūpas un mīņājās kā labi audzināts bērns, kurš neuzdrošinās žāvāties, bet ar visu savu izturēšanos cenšas parādīt, ka viņam ir garlaicīgi. Kad skatieni uz mātes un ministra pusi nedeva nekādus rezultātus, viņš beidzot pie­vērsa izmisušās acis durvīm, aiz kurām viņu gaidīja brīvība.

Pie durvīm viņš pamanīja gara auguma, slaidu cilvēku ar ērgļa de­gunu, stingru skatienu, gariem, iesirmiem matiem un melnām ūsām; tas bija īsta kareivīga skaistuma paraugs. Viņa mirdzošajās bruņās kā spogulī atstarojās visas ugunis. Galvā viņam bija pelēka cepure ar sarkanu spalvu, kā pierādījums, ka viņš te atrodas dienestā, nevis sava prieka pēc. Ja viņš te būtu ieradies kā galminieks nevis kā kareivis, tad turētu cepuri rokās: galu galā par katru baudījumu ir jāmaksā.

Virsnieks atradās sardzē un izpildīja savus parastos dienesta pienā­kumus: to pierādīja arī viņa pilnīgā vienaldzība, ar kādu viņš, sakrustojis rokas uz krūtīm, vēroja tiklab svētku jautrību kā garlaicību.

Kā jau filozofs — visi vecie kareivji ir filozofi — viņš, liekas, vairāk garlaikojās nekā izklaidējās šais svētkos. Tomēr viņš samierinājās ar gar­laicību un viegli iztika bez izklaidēšanās.

Viņš stāvēja, atspiedies pret kokgriezumiem rotātajām durvim, kad karaļa skumjo un nogurušo acu skatiens nejauši sastapās ar viņa acīm.

Droši vien tas nenotika pirmoreiz. Virsnieks jau pazina karaļa acu izteiksmi un prata nolasīt vēlēšanos, kas tajās slēpās; tik tikko uzmetis skatienu Ludviķim XIV, viņš tā sejā izlasīja visu, kas notika karaļa dvē­selē, saprata viņa mokošo garlaicību, kautro vēlēšanos aiziet un sajuta, ka jāizdara pakalpojums karalim, kaut arī viņš to nelūdz un varbūt pat pret viņa gribu. Tikpat braši, kā viņš komandētu kavalērijas pulku kaujas laukā, virsnieks skaļi pavēlēja: