Aleksandrs Dimā (tēvs): VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Ludviķa XIV ierašanās Bluā, kā jau varēja redzēt no mūsu stāsta, izdevās ļoti spoža un krāšņa, un jaunais karalis bija ar to pilnīgi ap­mierināts.

Nonācis līdz pils vārtiem, karalis ieraudzīja Orleānas hercogu viņa miesassargu un galminieku ielenkumā. Viņa augstības seja, kas jau no dabas bija cildena, šādos svinīgos gadījumos pauda vēl lielāku diženumu un cieņu.

Orleānas hercogiene parādes tērpā gaidīja savu radinieku uz balkona. Parasti tukšajos un drūmajos vecās pils logos tagad visos bija redzamas dāmas lāpu apgaismojumā.

Bungu rīboņas, tauru skaņu un priecīgu saucienu pavadīts, jaunais karalis ienāca pilī, kur Indriķis* pirms septiņdesmit diviem gadiem bija aicinājis sev palīgā nodevību un slepkavību, lai noturētu galvā kroni, kas jau tiecās nokrist un pāriet uz citu dzimtu.

Pēc tam, kad visi pēc sirds patikas bija apbrīnojuši jauno karali — tik skaistu, pievilcīgu, dižciltīgu, tad visu acis pievērsās otrajam Francijas karalim, pavisam citādam — vecam, bālam, sagurušam, un tomēr vald­niekam, kuru sauca kardināls Mazarīni.

Šajos gados Ludviķim piemita visas priekšzīmīga galminieka īpašības. Viņa gaiši zilās acis laipni mirdzēja, bet pat vispieredzējušākie fiziono- misti, dvēseļu pētnieki, kas mēģinātu iegremdēt savu skatu tajās (protams,

Indriķis III — pēdējais Francijas karalis no Valuā dinastijas (1574 — 1589). 1588. gada decembrī Bluā pilī pēc Indriķa III pavēles nodevīgi nogalināja Anrī Gīzu (1550 — 1588), kas bija katoļu kustī­bas vadītājs un pretendēja uz Francijas troni. Nākamajā gadā pēc Gīza noslepkavoja arī pašu Indriķi III.

ja pavalstniekiem vispār būtu lemts izturēt karaļa skatienu), nevarētu no­teikt, kas slēpjas aiz šīs laipnības. Karaļa acis bija tikpat daiļas kā debesu zilgme vai arī tas milzīgais spogulis, kuru Vidusjūra noklāj kuģu priekšā un kurā debesis spoguļo gan savas vētras, gan zvaigznes.

Karalis bija neliela auguma, ne vairāk par piecām pēdām un divām collām; viņa jaunība tomēr mīkstināja šo trūkumu, bet kustību dižciltī- gums un apbrīnojamais izveicīgums to atsvēra.

Bez tam Ludviķis bija karalis, bet tas nozīmēja daudz šai tradicionā­lās godbijības un padevības laikmetā. Bet līdz šim brīdim viņu tautai rādīja diezgan reti. Viņu vienmēr redzēja blakus mātei, gara auguma sie­vietei, un kardinālam, kurš arī izskatījās ļoti cienīgs. Tāpēc daudzi teica:

— Karalis ir mazāks par kardinālu!

Neskatoties uz tādām piezīmēm, kuras gan skanēja galvenokārt gal­vaspilsētā, Bluā iedzīvotāji sagaidīja jauno monarhu kā pusdievu, bet Or­leānas hercogs un hercogiene, viņa krusttēvs un krustmāte, uzņēma viņu gandrīz kā karali.

Jāatzīmē tomēr, ka brīdī, kad karalis Ludviķis XIV ieraudzīja pie­ņemšanas zālē pilnīgi vienādus krēslus, kas bija domāti viņam, viņa mātei, krusttēvam un krustmātei, viņš pietvīka dusmās un pārlaida skatienu klā­tesošajiem, vēlēdamies to sejās izlasīt, vai šis apvainojums izdarīts apzi­nāti vai ne. Nepamanījis tomēr neko aizdomīgu ne kardināla bezkaislīgajā sejā, ne mātes vai kāda cita sejā, viņš padevās liktenim un pasteidzās vismaz apsēsties ātrāk par citiem.

Muižniekus un dāmas stādīja priekšā viņu majestātēm un kardinālam.

Aicināja pie galda. Karalis pats neuzdrošinājās pateikt, ka ir izsalcis, un tāpēc gaidīja vakariņas ar nepacietību.

Šoreiz tika izrādīta vislielākā godbijība, ja ne nu gluži viņa titulam, tad vismaz viņa vēderam.

Kardināls savas bālās lūpas tik tikko pielika zelta bļodiņā pasnieg­tajam buljonam. Visvarenais ministrs, kurš spēja no karalienes atraitnes iegūt reģenta tiesības, bet no karaļa — viņa karalisko varu, no dabas tomēr nespēja izcīnīt veselu kuņģi.

Austrijas Anna, kuru jau tolaik mocīja vēzis, kas vēlāk, apmēram pēc astoņiem gadiem, noveda viņu kapā, neēda vairāk par Mazarīni.

Orleānas hercogs, ko šis svarīgais notikums viņa provinciālajā dzīvē bija pārmērīgi satraucis, nevarēja ēst.

Tikai Orleānas hercogiene ; kā jau īsta lotringiete^neatpalika no karaļa.

Ja nebūtu viņas, Ludviķim XIV būlu jāēd vienam pašm, tāpēc viņš bija ļoti pateicīgs gan savai krustmātei, gan viņas pils pārzinim de San­remī kungam, kurš šai reizē patiešām izcēlās.

Vakariņu beigās pēc kardināla Mazarīni dotās zīmes karalis piecēlās no galda. Krustmāte uzaicināja viņu noiet gar sapulcēto viesu rindām.

Dāmas ievēroja (ir tādas lietas, ko Bluā dāmas pamana tikpat labi kā Parīzes), ka Ludviķim XIV ir ašs un drosmīgs skatiens, kas skaistulēm solīja lielisku lietpratēju nākotnē. Savukārt vīrieši pamanīja, ka jaunais karalis ir lepns un augstprātīgs un tos, kas pārāk cieši uz viņu skatās, piespiež nolaist acis, bet tas rāda nākamo valdnieku.

Ludviķis XIV jau bija apjājis kādu trešo dalu viesu, kad pēkšņi viņa ausis sasniedza kāds vārds, ko kardināls izteica savā sarunā ar hercogu.

Tas bija sievietes vārds.

Tiklīdz Ludviķis XIV izdzirdēja šo vārdu, viņš, vairs neko neklausī­damies un nepievērsdams uzmanību cilvēkiem, kas gaidīja viņa skatienu, pasteidzās pabeigt savu apgaitu un nokļūt zāles viņā galā.

Kā jau veikls galminieks, hercogs apvaicājās kardinālam par viņa ra­dinieču veselību. Pirms kādiem sešiem gadiem pie kardināla no Itālijas ieradās trīs māsasmeitas — Hortenzija, Olimpija un Marija Mančīni.

Hercogs izteica nožēlu, ka viņam nav tā laime uzņemt viņas kopā ar tēvoci.

Droši vien viņas ir izaugušas par skaistulēm un kļuvušas vēl gracio­zākas kopš tā laika, kad hercogs viņas redzēja pēdējo reizi.

Karali uzreiz pārsteidza atšķirība abu sarunas biedru balsīs. Hercogs runāja dabiskā, mierīgā balsī; turpretī kardināls pretēji paradumam atbil­dēja paceltā balsī un runāja skaļi.

Šķila, ka viņš vēlas, lai viņa balsi sadzird cilvēks, kas atrodas krietni tālu.

— Jūsu augstība, — viņš teica, — manām krustmeitām vēl jāpabeidz izglītība. Viņām ir savi pienākumi un viņām jāpierod pie sava stāvokļa. Dzīve jauneklīgā un spožā galmā tikai atrautu viņas no tā visa.

Izdzirdis šo atsauksmi par savu galmu, Ludviķis tikai skumji pasmai-

dīja.

Galms bija jauneklīgs, tas tiesa, bet būt spožam tam traucēja kar­dināla skopulība.

— Tomēr, — hercogs iebilda, — jūs taču nedomājat viņas sūtīt uz klosteri vai likt viņām dzīvot kā vienkāršām pilsētniecēm?

— Protams, nē, — kardināls atbildēja, cenzdamies piešķirt savai mai­gajai, samtainajai itāļa izrunai pēc iespējas vairāk asuma un skanīguma. — Nepavisam! Es noteikti gribu viņas apprecināt un pēc iespējas labāk.

— Līgavaiņu jau nu netrūks, — vaļsirdīgi teica hercogs kā tirgonis, kas apsveic savu veiksmīgo amata brāli.

— Ceru, jūsu augstība, jo Dievs apveltījis līgavas ar grāciju, prātu un skaistumu.

Šīs sarunas laikā karalis Ludviķis XIV, ko pavadīja Orleānas herco­giene, turpināja apstaigāt sapulcējušos.

— Tā ir Arnū jaunkundze, — hercogiene teica, stādīdama viņa ma­jestātei priekšā resnu, apmēram divdesmit divus gadus vecu gaišmati, ku­ru kādos ciema svētkos varētu noturēt par uzposušos zemnieci. — Arnū jaunkundze ir manas mūzikas skolotājas meita.

Karalis pasmaidīja: hercogiene bez kļūdīšanās nekad nevarēja nospē­lēt ne četras notis.

— Lūk, Ora de Montalē, — hercogiene turpināja, — viņai ir labas manieres, un viņa ir ļoti izdarīga.