Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Figūras, — iestarpināja Pitrino.

— Uzrakstu, — pabeidza Kropols.

— Viņš vēlējās, lai figūras būtu līdzīgas, un viņas ir līdzīgas. Tātad viņš vēlējās figūras, — Pitrino aizstāvējās.

— Jā, bet kas viņas pazītu bez uzraksta, ja nebūtu līdzības? Un ta­gad, kad Bluā iedzīvotāju atmiņā šo slaveno dāmu izskats jau mazliet pagaisis, kas pazīs Katrīnu un Mariju, ja nebūs uzraksta „Mediči"?

— Kas tad notiks ar manām figūrām?.. — Pitrino izmisīgi izdvesa, juzdams, ka Kropolam taisnība. — Es negribu iznīcināt sava darba re­zultātu.

— Bet es negribu, lai jūs ietupinātu cietumā, bet mani — pazemē.

— Aizkrāsosim vārdu „Mediči", — lūdzās Pitrino.

— Nē, — Kropols stingri atbildēja. — Man iešāvās prātā doma… vērtīga doma… Paliks gan jūsu figūras, gan mans uzraksts… Šķiet, ka itāliski „Medici" nozīmē dakteris?

— Jā, tikai daudzskaitlī.

— Tad pasūtiet kalējam citu izkārtni. Uz tās jūs uzgleznosiet sešus dakterus un uzrakstu „Mediči"… tā būs ļoti jauka vārdu spēle!

— Sešus dakterus! Neiespējami! Kā tad ar kompozīciju?.. — Pitrino iesaucās.

— Tā ir jūsu darīšana. Dariet to, ko es gribu… Tā vajag… Man nav laika: makaroni piedegs.

Ar to visi iebildumi bija izsmelti. Pitrino padevās. Viņš uzpindzelēja uz izkārtnes dakterus un uzrakstu. Policijas priekšnieks to uzslavēja un atļāva izlikt.

Pilsētniekiem izkārtne ļoti patika: tas bija vēl viens pierādījums, ka poēzija sīkpilsoņiem ir sveša, kā mīlēja atkārtot Pitrino.

Lai iepriecinātu gleznotāju, Kropols pirmo izkārtni ar visām nimfām piekāra savā guļamistabā, un Kropola kundze katrreiz nosarka, ja izģērb­joties viņas skatiens nejauši tām pievērsās.

Tādā veidā dibināta un izrotāta ar krāšņo izkārtni, Kropola viesnīca zēla un plauka.

Kropols necerēja kļūt sevišķi bagāts: viņš apmierinātos, ja tēva atstā­tos tūkstoš luidorus izdotos divkāršot.

Tad viņš pārdotu namu un uzņēmumu un sāktu dzīvot kā brīvs Bluā pilsonis.

Kropola vājība bija ātra peļņa, tāpēc viņš bija stāvā sajūsmā, uzzinājis par Ludviķa XIV ierašanos.

Viņš pats, viņa sieva, Pitrino un divi pavārēni tūlīt sāka apkaut balo­žus, visāda veida mājputnus un trušus; viesnīcas pagalmu pieskanēja šausmu kliedzieni un gārdzieni.

Šajā laikā Kropola viesnīcā bija tikai viens iemītnieks.

Tas bija skaists, gara auguma, apmēram trīsdesmit gadus vecs vīrietis, bet diezgan drūms vai, pareizāk sakot, domīgs.

Viņš bija tērpies ar stikla pērlītēm izšūtā melna samta apģērbā. Vien­kārša balta apkaklīte kā visstingrākajam puritānim apkļāva skaisti veidotu kaklu. Mazas, gaišas ūsiņas izcēla nicīgi saviebtas lūpas.

Runādams viņš skatījās savam sarunu biedram tieši acīs. Skatiens ne­bija izaicinošs, bet stingrs; viņa zilo acu mirdzumu ne katrs varēja izturēt, un daudzi pirmie nodūra acis, tāpat kā vājākā zobens divkaujā nolaižas stiprākā acu priekšā.

Tais laikos, kad cilvēki, ko Dievs bija radījis vienlīdzīgus, pateicoties aizspriedumiem, tika dalīti divās kastās — muižniekos un vienkāršajā tautā, tāpat kā stingri nodalīta baltā un melnā rase, tātad tais laikos, kā mēs jau teicām, šo nepazīstamo noteikti uzskatītu par muižnieku un pie tam vislielāko augstmani.

Lai par to pārliecinātos, pietika tikai paskatīties uz viņa slaikajām un baltajām rokām; pie mazākās to kustības zem ādas varēja redzēt mus- kuļus un asinsvadus.

Nepazīstamais ieradās pie Kropola viens pats. Nešaubīdamies un ne mirkli nepārdomādams, viņš apmetās labākajās istabās, ko viesnīcnieks piedāvāja.

Šīs istabas aizņēma vecajā trīsstūrveida mājā visu fasādes pusi: pir­majā stāvā atradās viesistaba ar diviem logiem, tai blakus otra istaba, bet augšstāvā guļamistaba.

Kopš atbraukšanas brīža muižnieks tik tikko pieskārās ēdieniem, ku­rus pasniedza viņa istabā.

Saimniekam viņš pateica tikai pāris vārdus, pavēlēdams ielaist pie viņa kādu Parī, kuram drīz bija jāierodas.

Pēc tam viņš iegrima tik drūmā klusēšanā, ka Kropols, kas mīlēja labu sabiedrību, gandrīz apvainojās.

Rītā, kurā sākās mūsu stāsts, šis muižnieks piecēlās ļoti agri, apsēdās pie viesistabas loga un sāka skumjā vērīgumā skatīties uz abiem ielas galiem, acīmredzot gaidīdams ceļotāju, par kuru tika brīdinājis viesnīc­nieku.

Pēkšņi sākās vispārējs sajukums: nabagi, kas drāzās uz pļavām, auļo­joši kurjeri, ielu slaucītāji, hercoga preču piegādātāji, satrauktie un pļāpī­gie tirgotāji, ekipāžu riteņu klaboņa, frizieru un pāžu skraidelēšana — viss šis troksnis un kņada viņu pārsteidza, bet viņš tomēr palika tikpat bezkaislīgs un cēls.

Tomēr ceļotāju mazliet pārsteidza un satrauca putnu pagalmā skano­šie upuru kliedzieni, Kropolas kundzes skraidelēšana augšā un lejā pa šaurajām un čīkstošajām koka kāpnēm, Pitrino mētāšanās, kaut gan vēl no rīta viņš smēķēja pie kāpnēm tik aukstasinīgi kā holandietis.

Ceļotāji jau piecēlās, lai uzzinātu, kas noticis, kad atvērās durvis. Ne­pazīstamais nodomāja, ka pie viņa ved tik nepacietīgi gaidīto viesi.

Tāpēc viņš paspēra dažus ātrus soļus uz durvju pusi. Taču tā cilvēka vietā, ko viņš gaidīja, parādījās Kropols. Uz trepēm aiz traktiernieka pa­zibēja Kropolas kundzes glītā sejiņa. Viņa slepus uzmeta skatienu jau­najam cilvēkam un tūdaļ pat pazuda.

Kropols ienāca smaidīdams, turēdams rokās cepuri un tik zemu kla­nīdamies, ka tā vairs nebija vienkārša palocīšanās sveicienam.

Nepazīstamais klusēdams jautājoši viņu uzlūkoja.

— Kungs, es ierados jums pajautāt, — Kropols iesāka. — Bet kā pavēlēsiet jūs uzrunāt: jūsu gaišība, marķīzs vai…

— Sauciet mani vienkārši par kungu un runājiet ātrāk, — nepa­zīstamais augstprātīgi atteica balsī, kas nepieļāva ne strīdus, ne iebildu­mus.

— Kungs, es ierados apvaicāties, kā jūs gulējāt un vai jums labpatiks paturēt šīs telpas?

— Jā.

— Bet, kungs, radušies jauni apstākļi, kurus mēs nebijām paredzē­juši.

— Kādi?

— Viņa majestāte Ludviķis XIV šodien ieradīsies mūsu pilsētā un pavadīs te veselu dienu, bet varbūt arī divas.

Nepazīstamā seja pauda vislielāko pārsteigumu.

— Francijas karalis ieradīsies Bluā?

— Viņš jau ir ceļā.

— Tad jo vairāk man jāpaliek šeit, — nepazīstamais teica.

— Kā jums tīk. Bet vai jūs, kungs, vēlaties paturēt sev visas telpas?

— Es jūs nesaprotu. Kāpēc lai es šodien aizņemtu mazāk telpu nekā vakar?

— Lūk, kāpēc, kungs. Vakar, kad jūsu gaišībai labpatika izvēlēties telpas, es noteicu cenu, nedomājot par jūsu līdzekļiem… Bet tagad…

Nepazīstamais pietvīka. Viņš domāja, ka viņu uzskata par nabagu un apvaino.

— Tātad šodien jūs sākāt domāt par maniem līdzekļiem? — viņš vēsi iejautājās.

— Paldies Dievam, es esmu godīgs cilvēks. Kaut gan es esmu viesnīc­nieks, tomēr manās dzīslās tek muižnieku asinis.

— Es nedomāju ar jums strīdēties par to; es tikai gribu pēc iespējās ātrāk uzzināt, kas slēpjas aiz jūsu jautājumiem.

— Kā jau gudrs cilvēks, jūs, kungs, sapratīsiet, ka mūsu pilsētiņa ir ļoti maza, galms to pārplūdinās, tāpēc istabu cenas strauji celsies.

Nepazīstamais atkal pietvīka.

— Tad pasakiet jūsu noteikumus.