Aleksandrs Dimā (tēvs): VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Vēl no rīta Bluā bija tik mierīgi kā rāmā dīķī, bet ziņa par karaļa ierašanos pilsētu piepildīja ar trokšņiem un rosību.

Visus pils kalpus nama pārziņa uzraudzībā aizsūtīja uz pilsētu pirkt produktus. Desmit kurjeri aizlēkšoja uz Šamboras tirgotavām pēc me­dījumiem, uz Bevronu pēc zivīm, uz Šavernē siltumnīcām pēc ziediem un augļiem.

No glabātuvēm izvilka vērtīgus paklājus un lustras ar apzeltītām ķē­dēm. Nabadzīgo pilsētas iedzīvotāju bari slaucīja pagalmus un mazgāja pils akmens sienas, bet viņu sievas aiz upes lasīja lauku puķes. Tā kā arī pārējā pilsēta negribēja atpalikt no šīs greznības un tīrības, tad visi ķērās pie sukām, slotām un ūdens un centās ieviest kārtību.

Augšējās pilsētas grāvīšos nemitīgi tika izliets ūdens, lejas pilsētā tas jau tecēja straumēm, bet bruģis, kas bieži vien bija diezgan netīrs, tagad mirdzēja no tīrības saules staros.

Muzikanti jau bija gatavībā; pie tirgotājiem visi iegādājās jaunas zo­benu lentas; saimnieces pirka maizi, gaļu un garšvielas. Tie daudzie ie­dzīvotāji, kuru mājas jau bija nodrošinātas ar visu tā, it kā būtu gaidāms ilgstošs aplenkums un kuriem vairs nebija ko darīt, jau uzposās svētku drānās un devās pie pilsētas vārtiem cerībā agrāk par visiem ieraudzīt svītas ierašanos. Viņi zināja, ka karalis ieradīsies vēlu vakarā, bet varbūt tikai no rīta. Bet gaidīšana arī ir sava veida neprāts. Un kas tad ir ne­prāts, ja ne pārmērīgas cerības?

Kādus simt soļus no pils, pilsētas lejas daļā uz skaistas ielas, ko sauca par Veco ielu (tā patiešām bija ļoti sena), pacēlās solīda ēka ar stāvu jumtu, masīva, plaša, ar trim logiem pirmajā stāvā, diviem otrajā un mazu lodziņu trešajā.

Leģenda vēstīja, ka Indriķa III laikā šajā mājā ar stāvo jumtu dzīvoja kāds augstmanis. Pie viņa reiz ieradusies Katrīna Mediči,* pēc vienu do­mām, parastā apciemojumā, pēc otru — lai nožņaugtu augstmani. Kā nu tas arī būtu, karalienei nācās piesardzīgi kāpt pār šī nama slieksni.

Kad augstmanis nomiris — vai nu dabiskā nāvē vai ticis nožņaugts — tas galu galā ir vienalga, — māju pārdeva, jaunais saimnieks tai nepie­vērsa uzmanību, līdz beidzot to atdalīja no visām pārējām ielas mājām. Tikai Ludviķa XIII valdīšanas laika beigu posmā mājā apmetās itālietis Kropolī, kas bija aizbēdzis no maršala d'Ankra** virtuves dienesta. Viņš atvēra viesnīcu, kurā gatavoja tik garšīgus makaronus, ka tos nāca no­garšot un pasūtīja pat cilvēki, kas dzīvoja vairāku Ijē attālumā no Vecās ielas.

Viesnīcas slava pieauga vēl vairāk, kad karaliene Marija Mediči, kura, kā zināms, bija ieslodzīta Bluā pilī, reiz aizsūtīja kalpu pēc makaroniem. Tas notika tieši tai dienā, kad viņa aizbēga no pils pa slaveno logu. Makaronu bļoda palika uz galda: karaliene tik tikko bija pagaršojusi gar­do ēdienu.

Katrīna Mediči (1519 — 1589) — Francijas karaliene no Florences Mediči dzimtas. Viņa bija hugenotu masveida iznīcināšanas — Bērtuļa nakts (1572. gada 24. augustā) — galvenā organizatore un iedvesmotāja.

Maršals d'Ankrs — Končino Končini, Marijas Mediči favorīts, kam karaliene piešķīra marķīza d'Ankra titulu un Francijas maršala pa­kāpi, kaut gan viņš nebija piedalījies nevienā kaujā.

Lai iemūžinātu šo divkāršo slavu, ko trisstūrainā māja bija ieguvusi, pateicoties žņaugšanai un makaroniem, nabaga Kropolī iedomājās dot sa­vai viesnīcai spožu nosaukumu. Viņa itāļu uzvārds tajos laikos viesnīcai nebūtu nekāda labā rekomendācija, bez tam arī nelielais iekrājums, kas tika rūpīgi slēpts no visu acīm, viņam neļāva pārāk atklāti sevi izrādīt.

Juzdams nāves tuvošanos, viņš pasauca dēlu, vēl jaunu pavārēnu, kas tomēr jau deva spožas nākotnes cerības, un ar asarām acīs piekodināja glabāt noslēpumā makaronu gatavošanas recepti, izmainīt savu vārdu, lai tas skanētu kā franču, apprecēt francūzieti, un, visbeidzot, kad no po­litikas horizonta nozudīs mākoņi, pasūtīt pie kaimiņos dzīvojošā kalēja lielu izkārtni, uz kuras slavenam gleznotājam jāuzglezno divi karalieņu portreti un uzraksts: „Mediči viesnīca."

Kropolī dēls iesāka ar to, ka pamazām pieradināja visus apkārtējos izrunāt „ī" savā vārdā tik vāji, ka drīz vien, izmantojot vispārējo pre­timnākšanu, viņa uzvārds pārvērtās vienkārši par Kropolu — īsti fran­cisku vārdu,

Pēc tam viņš apprecējās; viņam jau sen bija padomā francūziete, kurā viņš bija iemīlējies, un viņš prata arī salīgt pienācīgu pūru. Tā izpildījis tēva novēlējuma divus pirmos punktus, viņš sāka meklēt izkārtnes glezno­tāju.

Drīz tāds arī tika atrasts.

Tas bija vecs itālietis, Rafaēla* un Karači** sekotājs, bet visai ne­veiksmīgs. Viņš sevi pieskaitīja Venēcijas skolai, droši vien tāpēc, ka vi­ņam ļoti patika spilgti krāsu toņi. Viņš nebija pārdevis nevienu pašu glez­nu, un viņa darbi tā nepatika pilsētniekiem, ka viņš beidzot pārstāja glez­not.

Rafaēls Santi (1483—1520) — slavens itāļu mākslinieks, viens no Renesanses spožākajiem pārstāvjiem.

Karači — itāļu mākslinieku ģimene: brāļi Agostino (1577 — 1602), Anibale (1560 - 1609) un viņu brālēns Lodoviko (1555 - 1619). Viņi bieži strādāja kopā. Iespējams, ka A.Dimā šeit domā ari Džo- vanni Batistu Karačiolo (1570 — 1637), itāļu mākslinieku, Karači sekotāju.

Kropolī bija iecietīgs pret savu tautieti Pitrino — tā sauca gleznotāju — un ļāva viņam apmesties savā mājā.

Pitrino piepūtās lepnumā, juzdams, ka izdosies atgūt savu bijušo sla­vu.

Pateicīgais Pitrino, ēzdams makaronus, padarīja slavenu šo nacionālo ēdienu, un bez tam viņš ar savu nenogurdināmo pļāpāšanu ļoti palīdzēja Kropolī.

Tādēļ viņš bija ārkārtīgi priecīgs, kad jaunizceptais Kropols uzticēja viņam noslēpumu un uzdeva uzgleznot slaveno izkārtni.

Viņš izdarīja tāpat kā Rafaēls: izmainīja stilu un, atdarinādams Alba- no, uzgleznoja nevis divas karalienes, bet gan dievietes. Abas karaliskās dāmas bija tik satriecoši graciozas, atklādamas izbrīnītajiem skatieniem tādu daudzumu rožu un liliju (Pitrino stila maiņas burvīgais pierādījums), dusēja tik kārdinošās sirēnu pozās, ka policijas priekšnieks, tiklīdz paska­tījās uz šo Kropola mājas monumentālo greznojumu, tūdaļ paziņoja, ka šīs dāmas ir pārāk glītas un viņu daiļumi atstāj pārāk spēcīgu iespaidu, lai izkārtni varētu izlikt visu garāmgājēju apskatei.

— Viņa augstība Orleānas hercogs, — viņš teica Pitrino, — bieži apmeklē mūsu pilsētu, un viņam droši vien nepatiks, ka viņa slavenajai mātei mugurā tik maz apģērba. Viņš var jūs iemest pazemes cietumā, jo mūsu slavenais princis nebūt nav mīkstsirdīgs. Vai nu aizkrāsojiet abas sirēnas, vai ari uzrakstu, citādi es jums neatļaušu izlikt šo izkārtni. Kro- pol, es rūpējos jūsu pašu labā, un arī jūsu, sinjor Pitrino.

Ko tur lai saka?

Nācās pateikties policijas priekšniekam par viņa rūpēm, un Kropols to arī izdarīja.

Sarūgtinātais Pitrino pavisam zaudēja dūšu. Viņš jau juta, ar ko viss beigsies.

Tiklīdz policijas priekšnieks bija aizgājis, Kropols sakrustoja rokas uz krūtīm un noprasīja:

— Ko lai mēs darām?

— Aizkrāsosim uzrakstu, — Pitrino bēdīgi atteica. — Mēs to varam izdarīt kaut tūlīt un „Mediči" nomainīt ar „Nimfām" vai „Sirēnām", kā jums labāk patīk.

— Nē, nē, — Kropols iebilda, — tad mana tēva griba nebūs izpil­dīta. Mans tēvs tik ļoti gribēja…