Aleksandrs Dimā (tēvs): VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Kungs, noteikumi ir ļoti pieticīgi, es tikai vēlos saņemt godīgu peļņu un gribu nokārtot lietas, nekļūstot nedelikāts un rupjš… Jūs aiz­ņemat ļoti plašas telpas, un jūs te esat pilnīgi viens…

— Tā ir mana darīšana.

— O, protams! Es taču nedzenu jūs ārā!

Nepazīstamā seja kļuva sarkana.

— Jūs gribat, lai es jūs atstāju? Tad pasakiet to skaidri, bet tikai ātrāk!

— Kungs… kungs… Jums nelabpatika mani pareizi saprast. Es izturos delikāti, bet es nepareizi izteicos; vai varbūt jūs kā ārzemnieks, par ko es spriežu pēc jūsu izrunas…

Patiešām, nepazīstamajā viegli varēja atpazīt angli pēc vieglā akcenta, kāds piemīt pat tiem angļiem, kas ļoti labi runā franciski.

— Jūs esat ārzemnieks un varbūt neuztverat visas nianses manā runā. Es gribu teikt, ka jūs varbūt varētu atteikties no vienas vai divām istabām. Tad maksa par telpām būs stipri mazāka, un mana sirdsapziņa būs mie­rīga. Ir jau smagi uzlikt pārmērīgu maksu par istabām, kad jau tā saņem pieklājīgu samaksu.

— Cik maksāja telpas vakar?

— Luidoru, kungs, kopā ar ēdieniem un barību jūsu zirgam.

— Labi, un cik tad maksā šodien?

— Tur jau ir tās grūtības! „Šodien ieradīsies karalis; Ja galms nakšņo šeit, tad būs jāieskaita arī šodiena. Iznāk, ka par trim istabām jāmaksā divi luidori par katru, tātad kopā seši luidori. Divi luidori — tas ir sī­kums, kungs, bet seši luidori — tas jau ir daudz.

Nepazīstamais izņēma no kabatas izšūtu maciņu ar ģerboni un rūpīgi aizsedza to ar roku. Maciņš bija tik plāns un tā saspiests, ka Kropols to nevarēja neievērot.

Nepazīstamais izbēra uz delnas visu naudu no maciņa. Tur izrādījās trīs dubultluidori, tātad seši parastie.

Kropols prasīja septiņus.

Nepazīstamais pameklēja bikšu kabatā un izņēma nelielu kabatas portfeli, zelta atslēdziņu un nedaudz sudraba naudas.

Tur sanāca luidors.

— Padevīgi pateicos, kungs, — Kropols turpināja. — Man atliek vie­nīgi uzzināt, vai jūs paturēsiet istabas arī rītdien. Tādā gadījumā es tās atstāšu jums. Ja jums tās nebūtu vajadzīgas, tad es apsolīšu istabas viņa majestātes svītai, kurai drīz jāierodas.

— Labi, — nepazīstamais atbildēja pēc diezgan ieilguša klusuma brī­ža. Jūs jau pats redzējāt, ka man vairāk naudas nav; tomēr es gribu istabas paturēt. Jums vajadzēs šo briljantu vai nu pārdot kādam pilsētā, vai arī paturēt pašam kā ķīlu…

Kropols tik ilgi pētīja briljantu, ka nepazīstamais pasteidzās piebilst:

— Man labāk patiktu, ja jūs to pārdotu, tāpēc ka tas maksā trīssimt pistoļu. Žīds, Bluā taču atradīsies kāds žīds — dos jums divsimt vai vis­maz pusotra simta. Ņemiet tik, cik jums dos, pat, ja saņemsiet tikai to, kas no manis pienākas par telpām. Ejiet!

— A, kungs, — teica Kropols, apmulsis no nepazīstamā cēlsirdības un nesavtības, arī no viņa nesatricināmās pacietības, saduroties ar tādu neuzticību. — Bluā nemaz tā neplēš naudu, kā jūs domājat, un, ja bril­jants maksā tik daudz, kā jūs sakāt…

Nepazīstamais atkal uzmeta skatienu Kropolam, un viņa zilo acu ska­tiens trāpīja Kropolu kā zibens.

— Es neko nesaprotu no briljantiem! — Kropols iekliedzās. — Ti­ciet man, kungs!

— Toties juvelieri zin dārgakmeņu vērtību. Pajautājiet viņiem, — tei­ca nepazīstamais. — Liekas, ka tagad mūsu rēķini ir kārtībā, vai ne?

— Jā, kungs, un es ļoti nožēloju un baidos, ka esmu jūs aizvainojis…

— Nemaz, — ar noraidošu žestu iebilda nepazīstamais.

— Vai varbūt jums likās, ka te no dižciltīgiem ceļotājiem plēš trīs­kāršu cenu…Ticiet man, kungs, ka tikai nepieciešamība…

— Es jums teicu, beigsim par to runāt… Atstājiet mani vienu!

Kropols zemu paklanījās un izgāja.

Nepazīstamais pats aizvēra durvis un, palicis viens, ieskatījās tukšajā makā, kur bija glabājies smalks zīda maisiņš ar briljantu, viņa pēdējo dārgo mantu.

Viņš parakņājās tukšajās kabatās, ieskatījās kabatas portfelī un pār­liecinājās, ka vairāk viņam nekā nav.

Pēc tam viņš piegāja pie loga, apsēdās kā iepriekš un nekustēdamies, kā pamiris nosēdēja līdz brīdim, kad debesis sāka tumst un uz ielām parādījās pirmās lāpas, vēstīdamas, ka laiks visos logos iedegt gaismu.

Kamēr nepazīstamais ziņkārīgi vēroja uguntiņas un ieklausījās ielas trokšņos, istabā ienāca viesnīcnieks Kropols kopā ar diviem sulaiņiem, kas sāka klāt galdu.

Nepazīstamais nepievērsa viņiem nekādu uzmanību.

Kropols piegāja viņam klāt un visdziļākā godbijībā pačukstēja:

— Kungs, briljants ir novērtēts.

— Nu, un kā?

— Viņa karaliskās augstības juvelieris dod par to divsimt astoņdesmit pistolus.

— Vai jūs saņēmāt naudu?

— Es uzskatīju, ka man tas jādara. Tiesa, es paņēmu naudu ar no­teikumu, ka jūs varat to atdot un saņemt atpakaļ briljantu.

— Tas bija lieki. Es jums uzticēju to pārdot.

— Tādā gadījumā es esmu izpildījis vai gandrīz izpildījis jūsu gribu, un, kaut gan briljantu es vēl galīgi nepārdevu, tomēr naudu par to jau saņēmu.

— Tad paņemiet no tās, cik jums pienākas, — nepazīstamais teica, — un pārējo nolieciet šeit.

Viņš norādīja uz lādi un novērsās.

Kropols nolika diezgan smagu maisiņu un paņēma no tā maksu par numuru.

— Es ceru, kungs, — viņš sacīja, — ka jūs nesarūgtināsiet mani, atteikdamies no vakariņām… Jums jau labpatika aizsūtīt atpakaļ pusdie­nas: tas ir ļoti aizvainojoši „Mediči viesnīcai". Lūdzu, paskatieties, kungs, vakariņas ir galdā, un, ja atļauts piebilst, tās nav no sliktākajām.

Nepazīstamais palūdza glāzīti vīna, nolauza gabaliņu maizes un apstā­jās pie loga.

Drīz atskanēja skaļas tauru skaņas. Tālumā bija dzirdami kliedzieni. No pilsētas lejas daļas nāca neskaidri trokšņi. Vispirms nepazīstamais uztvēra tuvojošos zirgu pakavu klaboņu.

— Karalis! Karalis! — kliedza trokšņainais pūlis.

— Karalis! — Kropols atkārtoja, pamezdams savu īrnieku un pie vie­na arī mēģinājumus izturēties delikāti, lai apmierinātu savu ziņkārību.

Uz trepēm Kropolu sagaidīja un aplenca Kropolas kundze, Pitrino, sulaiņi un pavārzeļļi. Kortežs virzījās uz priekšu, uz ielas un no logiem to apgaismoja tūkstošiem lāpu. Aiz musketieru rotas un galminieku pul­ciņa sekoja kardināla Mazarīni ekipāža, ko gluži kā karieti vilka četri ogļumelni zirgi.

Pēc tam nāca pāži un kardināla kalpotāji.

Aiz tiem brauca karalienes kariete; galmadāmas sēdēja pie karietes durtiņām, bet svīta jāja abās pusēs karietei.

Aiz karietes jāja karalis uz lieliska sakšu zirga ar garām krēpēm. Jaunais valdnieks sveicinādams pacēla savu skaisto seju, ko apspīdēja lā­pu gaisma, un lūkojās uz logiem, no kuriem skanēja visskaļākie apsvei­kuma kliedzieni.

Blakus karalim, tomēr kādus pāris soļus aiz viņa, jāja princis Kondē, Danžo un vēl apmēram divdesmit galminieku; viņu kalpi un bagāža no­slēdza svinīgo procesiju.

Visā šai krāšņumā tomēr bija arī kaut kas kareivīgs.

Tikai daži vecākie galminieki bija ceļojuma tērpos. Visi pārējie bija karavīru formās. Daudziem bija ķiveres un lentes kā Indriķa IV un Ludviķa XIII laikā.

Kad karalis jāja garām, nepazīstamais izliecās pa logu, lai labāk viņu apskatītu, un tad aizsedza seju.

Viņa sirdi pārpildīja rūgta skaudība. Viņu apdullināja tauru skaņas un tautas sajūsmas kliedzieni. Visā šai troksnī, spožumā un greznībā viņš uz mirkli it kā zaudēja prātu.