Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Sardzi viņa majestātei!

Viņa vārdi noskanēja kā pērkona grāviens un noslāpēja orķestri, ko­rus, sarunas un soļu troksni; kardināls un karaliene izbrīnā paskatījās uz karali.

Ludviķis XIV nobālēja, bet, redzēdams, ka musketieru virsnieks ir uzminējis viņa domas un izteicis tās pavēlē, viņš apņēmīgi devās uz dur­vīm.

— Mans dēls, vai jūs jau aizejat? — vaicāja karaliene, un šis pats jautājums slēpās Mazarīni skatienā, kurš varētu likties laipns, ja nebūtu tik caururbjošs.

— Jā, jūsu majestāte, — Ludviķis XIV atbildēja, — es jūtos noguris un bez tam domāju šovakar vēl kaut ko uzrakstīt.

Ministra lūpās pavīdēja smaids; ar galvas mājienu viņš atvadījās no karaļa.

Hercogs un hercogiene pasteidzās nodot pavēles kalpiem, kas bija acumirklī ieradušies.

Karalis paklanījās un cauri zālei devās uz durvīm. Pie durvīm viņa majestāti gaidīja divdesmit musketieri, nostājušies divās rindās. Rindas galā stāvēja virsnieks ar bezkaislīgu sejas izteiksmi un kailu zobenu rokār

Karalis gāja garām viesiem, un tālākie cēlās uz pirkstgaliem, lai vēl­reiz viņu redzētu.

Desmit musketieri atbrīvoja karalim ceļu, atspiezdami atpakaļ pūli, kas drūzmējās priekšistabā un uz kāpnēm. Pārējie desmit aplenca viņa majestāti un hercogu, kurš bija izteicis vēlēšanos pavadīt karali. Viņiem sekoja kalpi. Šī nelielā svīta pavadīja karali līdz viņa apartamentiem.

Šos pašus apartamentus bija aizņēmis karalis Indriķis III, kad dzīvoja Bluā pilī.

Hercogs kaut ko pavēlēja.

Musketieri sava virsnieka vadībā iesoļoja šaurā koridorā, kas veda no viena pils spārna uz otru.

Koridorā varēja ieiet no mazas, kvadrātveidīgas priekštelpas, kas slīga tumsā pat vissaulainākajās dienās.

Hercogs apturēja Ludviķi XIV.

— Jūsu majestāte, viņš teica, — pašlaik atrodas tajā vietā, kur her­cogs Gīzs* saņēma pirmo dunča dūrienu.

Karalis, kurš pārāk labi vēsturi nezināja, bija dzirdējis par šo no­tikumu, bet nezināja nekādus sīkumus.

— Ā! — viņš notrīsēja un apstājās. Visi, kas gāja viņam pa priekšu un aiz muguras, arī palika stāvam.

— Hercogs Gīzs, — Orleānas hercogs turpināja, — atradās apmēram tai pašā vietā, kur pašlaik stāvu es; viņš devās tai pašā virzienā, kur jūs; de Luņa kungs stāvēja tur, kur jūsu musketieru letnants. De Senmalina kungs un jūsu majestātes svīta bija viņam aiz muguras un visapkārt. Te tad arī viņu ievainoja.

Karalis pagriezās pret savu virsnieku un ieraudzīja ēnu, kas pārslīdēja pār viņa vīrišķīgo un drosmīgo seju.

— Jā, mugurā, — leitnants izteica ar vislielāko nicinājumu.

Viņš grasījās doties tālāk, it kā justos neērti starp šīm sienām, kuras bijušas liecinieces šādai nodevībai.

Turpretim karalis, kurš, acīmredzot, vēlējās uzzināt visu, gribēja apskatīt vēlreiz šo drūmo vietu.

Hercogs nojauta sava brāļadēla vēlēšanos.

Hercogs Anrī Gīzs tika nogalināts pie Indriķa III guļamistabas durvīm; astoņi karaļa sūtītie muižnieki ar zobeniem un nažiem sa­dūra Gīzu. Viņam tomēr izdevās atvērt durvis uz karaļa guļam­istabu, un viņš nomira pie Indriķa III gultas.

— Paskatieties, jūsu augstība, — viņš teica, paņemdams lāpu no San­remī, — te viņš nokrita. Tur stāvēja gulta. Krizdams viņš norāva aizkarus, pie kuriem bija pieķēries.

— Kāpēc šajā vietā tik nelīdzens parkets? — Ludviķis XIV jautāja.

— Tāpēc ka šeit plūda viņa asinis, — hercogs atbildēja. Tās iesūcās ozola parketā un to izdevās notīrīt tikai, nokasot parketa virskārtu, — hercogs piemetināja, pielikdams lāpu tuvu parketam, — tomēr, neskatoties uz visām pūlēm, palika sārts plankums.

Ludviķis XIV pacēla galvu. Varbūt viņš atcerējās tās asiņainās pēdas, kuras viņam reiz rādījās Luvrā: tās bija no Končini* asinīm, kuras viņa tēvs bija izlējis līdzīgos apstākļos.

— Iesim, — viņš teica.

Pavadoņi tūlīt pat devās uz priekšu: satraukums jaunā monarha balsij piešķīra neierastu valdonīgumu.

Kad viņi aizgāja līdz karaļa apartamentiem, kur varēja nokļūt gan pa šauro koridoru, gan arī pa parādes kāpnēm no pagalma, Orleānas her­cogs teica:

— Jūsu majestāte, iekārtojieties šais istabās, kaut arī tās nav jūsu cienīgas.

— Tēvoc, — karalis atbildēja, — es jums pateicos par draudzīgo uzņemšanu.

Aiziedams hercogs paklanījās brāļadēlam. Karalis viņu apskāva.

No tiem divdesmit musketieriem, kas pavadīja karali, desmit devās kopā ar hercogu uz parādes zālēm, kas, neskatoties uz karaļa aiziešanu, joprojām bija cilvēku pilnas.

Atlikušos desmit musketierus virsnieks nostādīja katru savā postenī. Viņš pats minūtes piecas nopētīja visu ar savu vēso un ciešo skatu, ko ne vienmēr iegūst līdz ar pieredzi: ciešs un stingrs skatiens liecina par īpašu talantu.

Končini (maršals d'Ankrs) tika nogalināts pēc Ludviķa XIII pa­vēles Luvras pils pagalmā uz tiltiņa brīdī, kad viņš gatavojās ieiet Luvrā.

Izvietojis posteņus, viņš par savu štābu izvēlējās priekštelpu, kurā at­rada milzīgu krēslu, gaismekli, vīnu, ūdeni un gabalu sakaltušas maizes.

Viņš sakārtoja gaismekli, izdzēra pusglāzi vīna, pasmīnēja, izteiksmīgi saviebis lūpas, apsēdās ērtajā krēslā un gatavojās nosnausties.

Kaut arī virsnieks gatavojās gulēt, par spīti savai šķietamai bezrūpībai viņš tomēr izjuta lielo atbildību, kas gūlās uz viņa pleciem.

Būdams karaļa musketieru leitnants, viņš komandēja visu Parīzes ro­tu, kurā bija simt divdesmit cilvēku, neskaitot tos divdesmit, kurus mēs jau pieminējām; pārējie simt apsargāja karalieni un it īpaši kardinālu.

Džūlio Mazarīni skopi apmaksāja savu apsardzi, tāpSc viņš labprāt izmantoja karaļa apsardzi un darīja to ar plašu vērienu, aizņemdamies veselus piecdesmit. Tas liktos ļoti nepiedienīgi katram, kas nebūtu pa­zīstams ar tā laika galma paražām. Vēl vairāk nepiedienīgi un pat dīvaini liktos tas, ka Mazarīni domātās istabas bija spoži apgaismotas un dzīvības pilnas. Pie katrām durvīm sardzē stāvēja musketieri un nelaida nevienu, izņemot kurjerus, kuri pat ceļojumu laikā bija vajadzīgi kardināla plašajai sarakstei.

Divdesmit musketieri apsargāja atraitnēs palikušo karalieni; pārējie trīsdesmit atpūtās, lai nākošajā rītā nomainītu sardzi.

Turpretim tajā pusē, kura bija ierādīta karalim, valdīja tumsa, klu­sums un tukšums. Kad durvis tika aizvērtas, nekas tur vairs neliecināja par karaļa klātbūtni. Visi kalpi palēnām izklīda.

Hercogs atsūtīja apjautāties, vai viņa majestātei nav kaut kas vaja­dzīgs; pēc īsa „nē", ko pateica pie tādiem jautājumiem un atbildēm pie- radušais leitnants, karaļa apartamentos viss iegrima klusumā un miegā, it kā tā būtu parasta pilsētnieka māja.

Svētku mūzika tomēr klusināti atskanēja līdz karaļa logiem, un pa tiem varēja redzēt lielās zāles spoži apgaismotos logus.

Kad Ludviķis XIV jau bija uzturējies savā istabā minūtes desmit, viņš ievēroja, ka kardināls arī dodas pie miera, jo zālē varēja vērot saviļ­ņošanos, kas bija daudz spēcīgāka nekā, viņam pašam aizejot; kardinālu pavadīja blīvs kavalieru un dāmu pūlis.

Kardināls šķērsoja pagalmu hercoga pavadībā, kurš pats viņam ap­gaismoja ceļu. Pēc tam gāja karaliene; hercogiene veda viņu zem rokas, un viņas abas kā senas draudzenes pusbalsī sarunājās.