Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Ludviķis nosarka vēl vairāk un, nervozi satvēris Anglijas karaļa roku, teica:

— Mans brāli, man kauns atzīties, bet kardināls manā klātbūtnē reti runā par politiku. Vēl vairāk: agrāk mans kalpotājs Laports lasīja man priekšā vēsturiskus darbus, bet kardināls to aizliedza un atlaida Laportu. Man jums jālūdz, lai jūs pastāstītu par savām nelaimēm tā, kā jūs runātu ar cilvēku, kurš neko par tām nezina.

— O, jūsu majestāte, ja es izstāstīšu visu no paša sākuma, tad ceru noteikti iegūt jūsu līdzjūtību.

— Runājiet, runājiet!

— Valdniek, jums ir zināms, ka mani aicināja kronēties Edinburgā tūkstoš sešsimt piecdesmitajā gadā, kad notika Kromvela* ekspedīcija uz Īriju. Mani kronēja Stonā. Pēc gada Kromvels, kas bija ievainots vienā no viņa sagrābtajām provincēm, atkal mums uzbruka. Satikties ar viņu bija mans mērķis, tāpat kā mana vēlme — aiziet no Skotijas.

— Un tomēr Skotija ir tikpat kā jūsu dzimtene.

— Jā, taču skoti bija man cietsirdīgi tautas brāļi! Viņi piespieda mani atteikties no manu tēvu ticības. Viņi pakāra uzticamāko no maniem seko­tājiem, lordu Montro/.u,** jo viņš nepiedalījās Savienībā. Viņam pirms nāves piedāvāja izteikt pēdējo vēlēšanos. Viņš lūdza, lai viņa ķermeni sacērt tik daudz gabalos, cik Skotijā ir pilsētu, lai katrā no tām būtu viņa uzticības apliecinājums.

Ceļodams no pilsētas uz pilsētu, es visur atradu šī cēlā cilvēka mirs­tīgās atliekas, cilvēka, kurš darbojās un cīnījās manā labā un kurš bija uzticīgs līdz pēdējam elpas vilcienam…

Ar drosmīgu manevru es apgāju Kromvela armiju un ienācu Anglijā. Protektors dzinās man pa pēdām. Tā bija dīvaina bēgšana, kuras mērķis bija troņa iegūšana. Ja man izdotos sasniegt Londonu ātrāk par Krom- velu, tad šīs skriešanās balva būtu mana. Taču viņš panāca mani pie Vorčesteras.***

Pēc Kārļa I sodīšanas ar nāvi Kārli II 1650. gadā pasludināja par Skotijas karali. Ar Kromvela ekspedīciju uz Īriju domāta Īrijas sa­celšanās apspiešana, ko izdarīja Kromvels.

Džeimss Greiems Montrozs (1612 — 1650) — Skotijas grāfs un hercogs. Angļu revolūcijas laikā bija karaļa pusē, bet pēc Kārļa I nāves atbalstīja viņa dēlu. 1650. gada pavasarī viņš cieta sakāvi, tika saņemts gūstā un sodīts ar nāvi.

Pēc tam, kad skoti pasludināja Kārli II par savu karali, Kromvels ielauzās Skotijā, 1650. gada 3. septembrī sakāva skotus pie Dcm- baras un ieņēma Edinburgu; pēc gada, 1651. gada 3. septembrī, viņš pie Vorčesteras iznīcināja Kārļa II armiju un piespieda viņu bēgt uz Franciju.

Anglijas laime vairs nebija kopā ar mums, bet gan ar viņu. Tūkstoš sešsimt piecdesmit pirmā gada 3. septembri, skotiem liktenīgās Dembaras kaujas gadadienā, es tiku sakauts.

Man bija krituši jau divtūkstoš cilvēki, un tikai tad es atkāpos. Galu galā tomēr nācās bēgt.

No šīs vietas par maniem piedzīvojumiem varētu uzrakstīt romānu. Es nogriezu matus un pārģērbos par malkas cirtēju. Veselu dienu es pavadīju ozola zaros; tagad tas iesaukts par karalisko. Mani piedzīvojumi Strafordas grāfistē, kuru es atstāju jāšus, vezdams līdzi sava saimnieka meitu, līdz šim laikam tiek stāstīti no mutes mutē, un no tiem izveidosies vesela balāde. Kādreiz, jūsu majestāte, es to visu pierakstīšu, lai atstātu par pamācību saviem brāļiem, citiem karaļiem.

Es aprakstīšu, kā, ieradies Nortonā, es sastapu galma kapelānu, kurš vēroja ķegļu spēli, un savu veco kalpu, kurš apraudājās, mani ieraudzījis. Ja pirmais mani varēja pazudināt nododams, tad otrais ar savu pade­vību… Es pastāstīšu par briesmīgiem brīžiem… jā, jūsu majestāte, par šausmīgiem mirkļiem, ko es piedzīvoju… kā, piemēram, tad, kad pulkveža Vindhema kalējs, kas apskatīja mūsu zirgus, paziņoja, ka tie apkalti zie­meļu provincēs…

— Apbrīnojami, — Ludviķis XIV nočukstēja, — un es neko par to nezināju… Es zināju tikai, ka jūs iekāpāt kuģī Braihelmstcdā un izkāpāt Normandijā.

— O, — Kārlis klusi teica, — ja jau karaļi neko nezina viens par otru, tad kā gan viņi var palīdzēt viens otram!

— Bet sakiet man, brāli, — Ludviķis vaicāja, — ja jau jūs Anglijā tik slikti uzņēma, kā tad jūs vēl uzdrošināties cerēt uz šo nelaimīgo zemi un dumpīgo tautu?

— Ā, jūsu majestāte! Anglijā viss ir mainījies kopš Vorčesteras kau­jas laikiem. Kromvels nomira, paguvis parakstīt ar Franciju līgumu, kurā_ viņa vārds stāvēja pirms jūsu. Viņš mira tūkstoš sešsimt piecdesmit as­totā gada 3. septembrī, tieši Vorčesteras un Dembaras kauju gadadienā.

— Viņa dēls manto varu.

— Jūsu majestāte, dažiem cilvēkiem gan ir bērni, bet nav pēcteču. Olivera Kromvela mantojums bija pārāk smaga nasta viņa dēlam Ričar­dam. Ričards nebija ne republikānis, ne rojālists. Viņš ļāva savai sardzei notiesāt savas pusdienas, bet saviem ģenerāļiem — pārvaldīt republiku. Ričards atteicās no varas tūkstoš sešsimt piecdesmit devītā gada 22. ap­rīlī; kopš tā brīža pagājis jau vairāk nekā gads, jūsu majestāte.

No tās dienas Anglija kļuvusi par spēļu namu, kurā likme ir mana tēva kronis. Visdedzīgākie spēlmaņi ir Lamberts [1] un Monks. Es gribu iejaukties šai spēlē, kur tiek spēlēts uz manu karaļa mantiju. Jūsu augstī­ba… vajadzīgs miljons, lai uzpirktu vienu no šiem spēlmaņiem un pār­vērstu viņu par manu sabiedroto, — vai arī divsimt jūsu cilvēku, lai iz­dzītu viņus no manas Vaitholas pils tāpat kā Kristus izdzina no tempļa tirgoņus.

— Ā! —Ludviķis XIV teica. — Jūs man lūdzat…

— Palīdzību, tātad tikai to, kas ir ne tikai karaļu, bet pat vienkāršu kristīgo pienākums vienam pret otru, — jūsu palīdzību, majestāte, vai nu naudas veidā, vai arī ar cilvēkiem. Ja jūs man palīdzēsiet, pēc mēneša es sanaidošu Lambertu ar Monku vai Monku ar Lambertu un atgūšu tēva mantojumu, pie tam tas nemaksās manai dzimtenei ne gineju un maniem pavalstniekiem — ne asins lāsi. Viņi jau ir nobaudījuši gan re­volūciju, gan republiku un tagad vēlas tikai vienu — iegūt mieru karaļa varas paspārnē. Palīdziet man, un es būšu jūsu majestātei parādā vairāk pateicības nekā savam tēvam. Nabaga tēvs! Viņš dārgi samaksāja par mūsu nama izputināšanu! Redziet nu, valdniek, cik es esmu nelaimīgs un kādā izmisumā nonācis — es pat apvainoju savu tēvu!

Kārļa II bālā seja pietvīka. Viņš nolieca galvu uz rokām. Šķita, ka pat viņa asinis saceļas pret šo nosodījumu, ko dēls izteica tēvam.

Jaunais karalis izskatījās tikpat nelaimīgs kā Kārlis. Viņš nemierīgi dīdījās krēslā, nezinādams, ko lai atbild.

Beidzot ierunājās Kārlis II, kurš bija desmit gadus vecāks un labāk prata apvaldīt savas jūtas.

— Jūsu majestāte, — viņš teica, — dodiet man atbildi! Es gaidu to kā apsūdzētais gaida spriedumu. Vai man būs ļauts dzīvot? Vai arī man jāmirst?

— Brāli! — Ludviķis atbildēja. — Jūs man lūdzat miljonu, — man! Man nekad nav bijis pat ceturtās daļas no šis summas! Man vispār nav nekā… Es esmu tāds pats Francijas karalis, kā jūs — Anglijas. Es esmu tikai vārds, simbols, kas ietērpts ar lilijām rotātā samtā, un ne vairāk! Vienīgā mana priekšrocība salīdzinājumā ar jums ir tā, ka es sēžu uz sajūtama troņa. Man nekā nav, un es neko nevaru izdarīt.

— Nevar būt! — iesaucās Kārlis II.

— Mans brāli, — klusinādams balsi, Ludviķis 'turpināja, — es esmu pārcietis tādu trūkumu, kādu diez vai ir izjutuši mani nabadzīgākie muiž­nieki. Ja mans nabaga Laports vēl kalpotu pie manis, viņš varētu jums pastāstīt, kā es gulēju tik cauros palagos, kur pa caurumiem varēju izbāzt kāju. Viņš varētu atklāt, ka tad, kad es lūdzu ekipāžu, man no šķūņa piebrauca žurku sagrauztu karieti; viņš varētu arī pateikt, ka tad, kad es lūdzu pusdienas, sulaiņi devās uz kardināla virtuvi un apvaicājās, vai ne­atradīsies kaut kas ēdams arī karalim. Pat vēl tagad, saprotiet, tagad, kad man ir divdesmit divi gadi un es esmu kļuvis pilngadīgs, kad pie manis vajadzētu būt valsts kases atslēgām, kad man vajadzētu nodarboties ar politiku, pieteikt karus un slēgt mieru, paskatieties apkārt, un jūs ie­raudzīsiet, kas ir manā rīcībā!.. Es esmu pamests novārtā! Mani neviens neievēro! Ap mani ir trūkums! Bet tur… paskatieties, kāds spožums ir tur! Cik daudz cilvēku!.. Tieši tur, ticiet man, tur ir īstais Francijas ka­ralis!