Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Viņš sagatavoja kardinālam dzeramo naktij un uzbužināja spilvenus.

— Ak, — Mazarīni pie sevis noteica, kad kalps bija aizgājis, — vēl joprojām nav četrdesmit miljonu… Man jāsasniedz šī manis paša nos­praustā summa — četrdesmit miljonu… Kas zina, varbūt es nenodzīvošu līdz tam laikam, nepagūšu… Es kļūstu vecs un vārgs. Varbūt man izdosies atrast divus vai trīs miljonus mūsu labo draugu spāniešu kabatās? Vai tad veltīgi viņi atklāja Peru; droši vien viņiem kaut kas ir aizķēries no šī atklājuma!

Aizrāvies ar aprēķiniem, viņš aizmirsa par podagru: kardināla mant­kārība pārmāca slimību.

Pēkšņi istabā aizelsies ieskrēja Bermūns.

— Kas noticis? — kardināls apjautājās.

— Karalis! Karalis!

— Ko! Karalis nāk šurp? — Mazarīni izsaucās, steidzīgi noslēpdams lapiņu. — Karalis ir šeit tik vēlā stundā? Es domāju, ka viņš jau sen apgūlies. Kas ir? Kas nolicis?

Ludviķis XIV izdzirdēja pēdējos vārdus un ieraudzīja kardināla iz­biedēto seju. Kardināls, viņam parādoties, uzslējās gultā sēdus.

— Nekas sevišķs, kardināla kungs, — viņš teica, — vai vismaz nekas tāds, kas varētu satraukt jūs, man tikai nepieciešams vēl šovakar parunāt ar jums par kādu visai svarīgu lietu.

Mazarīni tūlīt atcerējās, cik uzmanīgi karalis ieklausījās viņa teiktajā par Mariju Mančīni, un iedomājās, ka svarīgā lieta attiecas uz viņa mā­sasmeitu. Šī iemesla dēļ viņa seja noskaidrojās, un tajā parādījās vis­lielākās labvēlības izteiksme.

Šāda pārmaiņa karali ļoti iepriecināja.

Viņš apsēdās.

— Jūsu majestāte, — Mazarīni viņu uzrunāja, — mans pienākums būtu uzklausīt jūs, kājās stāvot, bet mokošā podagra…

— Kas tās par ceremonijām starp mums, godājamais kardināla kungs, - Ludviķis XIV ļoti laipni atbildēja, — jums es esmu skolnieks un nevis karalis, kā jūs to ļoti labi zināt, it īpaši jau šovakar, kad es esmu ieradies pie jums kā lūdzējs, pie tam kā vispadevīgākais lūdzējs, kurš alkst, lai viņa lūgumu uzņemtu labvēlīgi.

Pamanījis, ka karalis nosarkst, Mazarīni šķita ieguvis apliecinājumu savai domai, ka aiz šiem maigi teiktajiem vārdiem slēpjas mīlētāja no­domi. Neskatoties uz savu apķērību, šoreiz viltīgais politiķis maldījās: ka­ralis sarka nevis jaunekļa kaisles uzplūdā, bet gan tādēļ, ka bija ievainots viņa karaļa lepnums.

Kā labs tēvocis Mazarīni nolēma atvieglot karalim atzīšanos.

— Runājiet, lūdzu, un, ja jūsu majestātei labpatīk uz mirkli aizmirst, ka es esmu jūsu pavalstnieks, ja jūs mani pagodināt, nosaukdams par savu audzinātāju un skolotāju, tad atļaujiet man izteikt jums visu savu padevību un maigo mīlestību.

— Es pateicos jums, kardināla kungs, — karalis atbildēja. — Starp citu, tas, ko es jums gribēju lūgt, ir tīrais sīkums.

— Jo sliktāk, — kardināls iebilda, — jo sliktāk, jūsu majestāte. Es vēlētos, lai jūs man lūgtu kaut ko svarīgu, kādu upuri… Bet, lai ko jūs arī man lūgtu, es esmu gatavs piekrist visam, lai tikai jūs būtu apmie­rināts.

— Ja jau tā, tad gribu jums pastāstīt, — iesāka karalis, kura sirds dauzījās tikpat stipri kā kardināla sirds, — ka pie manis ieradies mans brālis, Anglijas karalis…

Mazarīni tā palēcās gultā, it kā viņš būtu pieskāries Volta stabam. Vai nu no izbrīna, vai, kas ir ticamāk, no vilšanās kardināla seja pietvīka tādā niknumā, ka, par spīti savai niecīgajai pieredzei diplomātijā, Lud­viķis tūlīt ieraudzīja, ka ministrs bija cerējis izdzirdēt pavisam kaut ko citu.

— Kārlis II! —Mazarīni iekliedzās spiedzīgā balsī un nicīgi pasmī­nēja. — Ko! Pie mums viesojas Kārlis II!

— Jā, karalis Kārlis II, — Ludviķis atbildēja, uzsvērdams Indriķa IV mazdēla karaļa titulu, ko Mazarīni nebija minējis. — Jā, kardināla kungs, šī nelaimīgā karaļa stāsts par viņa nelaimēm mani aizkustināja. Viņš šaus­mīgi cieš, kardināla kungs. Manas tiesības uz troni arī tika apstrīdētas, un nemieru laikā es biju spiests bēgt no galvaspilsētas. Arī es pazīstu nelaimi, un tāpēc man grūti atstāt bez palīdzības brāli, kas visu zaudējis un spiests bēguļot.

— Ak, — kardināls īgni noteica, — kāpēc gan viņa tuvumā nebija - tāda Mazarīni kā jums? Tad viņa kronis būtu vesels un neskarts.

— Kardināla kungs, es atceros visu, par ko mūsu dzimtai jāpateicas jums, — jaunais karalis lepni atbildēja, — un ticiet, ka es to nekad neaiz­mirsīšu. Tieši tāpēc, ka manam brālim, Anglijas karalim, nekalpo tik va­rens ģēnijs, kā tas, kas izglāba mani, tieši tāpēc es arī gribu nodrošināt viņam šī ģēnija palīdzību, jo esmu pārliecināts, ka, tikko jūsu roka pie­skarsies viņam, tā atdos viņam kroni, ko viņš pazaudēja dienā, kad tas nokrita no viņa tēva galvas.

— Pateicos jums, jūsu majestāte, par augsto novērtējumu, — Ma­zarīni atteica, — bet mums nav ko darīt tādās vietās, kur ļaudis trako, noliedz Dievu un cērt nost galvas saviem karaļiem. Tādi ir bīstami, jā, ļoti bīstami, un ar viņiem pretīgi saskarties kopš tā brīža, kad viņi ap­traipīja sevi ar karaļa asinīm un netīrām ķildām. Tāda politika man ne­kad nav patikusi, un es no tās novēršos.

— Bet jūs varat mums palīdzēt, radot tās vietā citu.

— Kādu?

— Piemēram, ceļot atkal tronī Kārli II.

— Ak, Dievs! — Mazarīni izsaucās. — Vai patiešām šie murgi vēl nodarbina nelaimīgo karali?

— Protams, — Ludviķis iebilda, kaut gan viņu bija sabiedējuši šķēršļi, kurus ministra pieredzējusī acs saskatīja šai pasākumā. — Viņš lūdz… ne vairāk… kā miljonu.

— Un tikai! Vienu miljonu, ne vairāk! — Mazarīni izsmejoši atkār­toja ar itāļu akcentu. — Tikai vienu miljoniņu. Ek! Ir nu gan ubagu ģimene!

— Monsenjor, — Ludviķis XIV teica ar lepni paceltu galvu, — šī ubagu ģimene ir mūsu dzimtas atzars.

— Vai tad jūsu majestāte ir tik bagāts, lai varētu izdāļāt miljonus? Vai jums ir miljoni?

— Jā, — jaunais karalis atbildēja, savas skumjas cildeni apslēpdams, — jā, kardināla kungs, es zinu, ka esmu nabags, bet Francijas kronis tomēr ir miljona vērts: bet taisnīgas lietas labā es esmu gatavs ieķīlāt savu kroni. Es atradīšu ebrejus, kas man par to labprāt iedos miljonu.

— Tātad jūsu majestāte apgalvo, ka jums vajadzīgs miljons? — jau­tāja Mazarīni.

— Jā, miljons.

— Jūsu majestāte pieļauj lielu kļūdu, jums vajag daudz vairāk. Ber­mūn!.. Tūlīt jūs uzzināsiet, cik jums vajag patiesībā… Bermūn!

— Bet kardināla kungs! Jūs gribat apspriest ar sulaini manas prob­lēmas?

— Bermūn! — kardināls atkārtoja, izlikdamies, ka nemaz nemana karaļa neviltoto sašutumu. — Atnāc šurp un pasaki, kādu summu es tik­ko vēlējos.

— Monsenjor! Monsenjor! — bāls no sašutuma, Ludviķis noskaldīja. — Vai jūs nedzirdējāt, ko es teicu?

— Nedusmojieties, jūsu majestāte! Es jūsu lietas kārtoju atklāti. Francijā visi zina, ka manas grāmatas nav aiz septiņām atslēgām. Bermūn, ko tu šeit tikko darīji?

— Skaitīju summas.

— Un vai saskaitīji?

— Tieši tā.

— Un tas viss notika tādēļ, lai uzzinātu, cik viņa majestātei vajadzīgs pašlaik? Vai es tev to neteicu? Runā atklāti, mans draugs.

— Jā, tā jūs teicāt.

— Labi. Un cik bija vajadzīgs?

— Liekas, četrdesmit pieci miljoni.

— Un kādu summu mēs dabūjām, kad bijām saskaitījuši visus mūsu līdzekļus, neko neizlaižot?