Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Mans kungs!

— Vai arī vismaz: „Mani musketieri, šurp!" Es vairs nešaubījos. Šis skatiens un vārdi man bija pavēle, un es tūlīt iesaucos: „Viņa majestātes konvoju!" Un es nebiju kļūdījies: to pierāda tas, ka jūsu majestāte nevis izrāja mani, bet gan atstāja zāli.

Karalis aizgriezās, slēpdams smaidu. Pēc brīža viņš atkal paskatījās uz virsnieka gudro, drosmīgo un apņēmīgo seju, kurš izturējās tik drosmī­gi un stingri kā ērglis saules priekšā.

— Labi, — karalis teica pēc neilga klusuma brīža, kura laikā viņš veltīgi pūlējās piespiest leitnantu nolaist acis.

Redzēdams, ka karalis klusē, leitnants apgriezās uz papēžiem un paspē­ra dažus soļus uz durvju pusi, pie sevis murminādams:

— Viņš neko neteiks, velns parāvis!.. Neko neteiks!

— Es jums pateicos, — karalis sacīja.

„Trūka tikai vēl, — virsnieks nodomāja, — lai mani norātu par to, ka es neesmu tik dumjš kā pārējie."

Viņš devās uz durvim, enerģiski žvadzinādams piešus.

Nonācis līdz slieksnim, viņš sajuta karaļa vērīgo skatienu un apgriezās.

— Jūsu majestāte man vairs neko nevēlas teikt? — viņš apjautājās grūti izprotamā tonī — tajā nebija uzmācības, bet skanēja tik pārliecinoša atklātība, ka karalis tūdaļ atbildēja:

— Pagaidiet…

— Nu taču beidzot sāk! — virsnieks nočukstēja.

— Klausieties. Rīt ap četriem no. rīta esiet gatavs izjādei un sagata­vojiet zirgu ari man.

— No jūsu majestātes staļļiem?

— Nē, no musketieru.

— Tiks izpildīts.

— Jūs jāsiet kopā ar mani.

— Viens pats?

— Jā, viens.

— Vai pavēlēsiet ierasties pie jums vai gaidīt jūs ārā?

— Gaidiet mani pie parka vārtiņiem.

Leitnants paklanījās, sapratis, ka karalis pateicis viņam visu, ko gri­bēja.

Patiešām, Ludviķis viņu atlaida ar laipnu rokas mājienu.

Virsnieks izgāja no karaļa guļamistabas un tikpat mierīgi kā iepriekš apsēdās savā krēslā. Tomēr viņš neaizmiga, kā pienāktos tik vēlā stundā, bet gan iegrima tik dziļās pārdomās kā vēl nekad savā dzīvē.

Šķita, ka šo pārdomu rezultāts nebija tik bēdīgs kā iepriekš.

„Labi, viņš jau kaut ko iesāk, — virsnieks domāja. — Viņu virza mīlestība, un viņš lai seko! Kā karalis viņš nekam neder, bet varbūt kā cilvēks izrādīsies labāks… bet gan jau redzēsim rīt no rīta…"

— O! — viņš pēkšņi iesaucās un izslējās. — Tā tik ir grandioza doma, velns lai parauj! Varbūt, ka šī ideja man beidzot atnesīs laimi!

Pēc šī izsauciena virsnieks pielēca kājās un, iebāzis rokas kamzoļa kabatās, sāka ātriem soļiem mērot milzigo priekšistabu, kas viņam kalpoja par štābu.

Sveces liesmiņa raustījās spirgtajā vējiņā, kas pūta caur durvju un logu šķirbām. Tās gaisma likās sarkanīga un nevienmērīga: te spilgti uz­liesmoja, te apdzisa, un uz sienas kustējās milzīga virsnieka ēna, kas viņu rādīja kā Kailo* gravīrās — profilā ar zobenu un cepuri ar spalvu.

Žaks Kailo (apmēram 1592 — 1635) — franču mākslinieks, kas nodarbojies arī ar gravīrām.

— Velns parāvis! — viņš čukstēja. — Vai nu es nekā nesaprotu, vai ari Mazarīni izliek slazdus karalim, kas ir iemīlējies. Šovakar Mazarīni noteica satikšanos un tik labprāt iedeva adresi, kā to varētu darīt tikai Danžo. Es visu lieliski dzirdēju un sapratu. „Rīt no rīta, — teica kar­dināls, — viņas būs iepretim Bluā tiltam." Velns parāvis! Tas ir skaidri pateikts, sevišķi jau mīlētājam! Lūk, kāpēc karalis ir apmulsis un ne- apņēmīgs, lūk, kāpēc pavēle: «Musketieru leitnanta kungs, rīt četros no rīta sēdieties zirgā." Tas ir tikpat skaidri, kā, kad viņš man teiktu: „Mus- ketieru leitnanta kungs, esiet rit pie Bluā tilta, vai dzirdat?" Tātad te slēpjas valsts noslēpums, kuru es, niecīgais cilvēciņš, esmu atminējis. Bet kāpēc es atklāju šo noslēpumu? Tāpēc, ka man ir labas acis, kā jau es teicu karalim. Stāsta, ka viņš neprātīgi iemīlējies tai itāļu lellītē! Viņš uz ceļiem lūdzis mātei atļauju precēt to skuķi! Runā pat, ka karaliene mē­ģinājusi noskaidrot Romā, vai tādas laulības bez viņas atļaujas tiks atzītas. O, ja man būtu divdesmit pieci gadi! Ja kopā ar mani būtu viņi, kuru vairs šeit nav! Ja mans nicinājums pret pasauli nebūtu tik dziļš, es sa­naidotu Mazarīni ar karalieni, Franciju ar Spāniju un pats izvēlētos kara­lieni… Bet velns parāvis!

Virsnieks nicīgi uzsita knipi.

— Šis draņķa itālietis, šis skopulis, nožēlojamais sīkstulis, kas nupat atteicās dot Anglijas karalim miljonu, man nedos ne tūkstoš pistoļu, ja es viņam atklāšu šos jaunumus. Velns lai parauj!.. Es jau esmu nonācis bērna prātā… It kā Mazarīni būtu kādam kaut ko devis!

Leitnants skaļi iesmējās.

— Tūlīt apgulšos un aizmigšu, — viņš nolēma. Mans prāts jau pa­guris no šī vakara iespaidiem. Rīt tas būs skaidrāks.

Devis pats sev šo padomu, viņš ietinās apmetnī.

Pēc piecām minūtēm viņš jau saldi gulēja.

Viņa rokas bija sažņaugtas dūrēs, mute pavērta, un no tās plūda nevis noslēpumi, bet skanīgi krācieni, kas atbalsojās milzīgās priekšistabas varenajās velvēs.

Pirmie saules stari tikko sāka apspīdēt koku galotnes parkā un pils jumtus, bet jaunais karalis, ko mocīja iemīlējušos bezmiegs, un kas bija pamodies jau pirms pāris stundām, pats atvēra slēģus un pameta vērīgu skatienu uz apklusušās pils pagalmu.

Viņš ieraudzīja, ka norunātais laiks ir pienācis: lielā torņa pulksteņa rādītājs vēstīja, ka ir jau ceturksnis pāri četriem.

Viņš apģērbās pats, nemodinādams kambarsulaini, kas, dziļi aizmi­dzis, gulēja turpat, dažus soļus no viņa. Izbīlī kambarsulainis piesteidzās viņam palīdzēt, jo domāja, ka bijis paviršs savu pienākumu izpildē. Lud­viķis viņu atlaida un pavēlēja nevienam neko neteikt.

Pēc tam viņš nokāpa pa mazajām trepītēm, izgāja pa sānu durvīm un pie parka mūra ieraudzīja jātnieku, kas turēja aiz iemauktiem zirgu.

Jātnieks bija ietinies platā apmetnī, seju apēnoja dziļi uz acīm uz­mauktā cepure, un viņu nevarēja pazīt.

Zirgs bija apseglots ļoti vienkārši, tā ka pat visvērīgākā acs tur ne­pamanītu neko neparastu.

Ludviķis paņēma rokā pavadu; virsnieks, nenokāpjot no zirga, pie­turēja viņam kāpsli un klusi apvaicājās, kādi būs viņa majestātes rīkojumi.

— Sekojiet man!

Virsnieks palaida savu zirgu rikšos aiz Ludviķa XIV. Tā viņi aizjāja līdz tiltam.

Kad viņi šķērsoja Luāru, karalis teica savam pavadonim:

— Jājiet uz priekšu, nekur nenogriežoties, kamēr neieraudzīsiet ka­rieti. Tad, kad to sastapsiet, atgriezieties paziņot man. Es jūs šeit gaidīšu.

— Vai jūsu majestāte nebūtu tik laipns paziņot man šīs ekipāžas pa­zīmes?

— Tajā jūs redzēsiet divas dāmas. Varbūt kopā ar viņām būs ista­benes.

— Jūsu majestāte, es negribētu kļūdīties. Vai nekādu citu pazīmju

nav?

— Iespējams, ka uz karietes būs kardināla ģerbonis.

— Ar to man pietiek, — virsnieks teica, jo tagad viņš skaidri zināja, kas viņam jāmeklē.

Viņš palaida zirgu slaidos rikšos un aizjāja norādītajā virzienā. Viņš vēl nebija nojājis ne piecsimt soļu, kad aiz paugura pamanīja četru mūļu vilktu karieti.

Pirmajai karietei sekoja otra.

Virsniekam pietika tikai paskatīties uz tām, lai justos pārliecināts, ka tās ir tās pašas ekipāžas, kuras viņam bija jāmeklē.