Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Tad palieciet sveiks, — viņa teica. — Ardievu dzīve, ardievu mī­lestība, ardievu debesis!

Viņa atkāpās soli.

Karalis apturēja viņu, saķēra viņas roku un piespieda pie lūpām. Iz­misums pārmāca viņa sākotnējo apņēmību: uz daiļās rociņas nokrita karsta asara.

Marija stipri nodrebēja, it kā šī asara patiešām būtu viņu apdedzi­nājusi.

Viņa ieraudzīja asaras karaļa acīs, viņa bālo seju' un sakniebtās lūpas. Viņai izlauzās vārdos neattēlojams kliedziens:

— Jūsu majestāte, jūs esat karalis un jūs raudat, bet es no jums aizbraucu!

Atbildes vietā karalis aizsedza seju ar lakatiņu.

Virsnieks izdvesa tik skaļu vaidu, ka satraucās abi zirgi.

Sadusmotā Marija Mančīni novērsās no karaļa, metās pie karietes un uzsauca kučierim:

— Brauc ātrāk! Ātrāk!

Kučieris paklausīja, uzšāva zirgam, un smagā kariete, asīm čīkstot un šūpojoties, sāka kustēties.

Francijas karalis palika viens, izmisis un pārdomās nogrimis, neuz­drošinādamies skatīties ne uz priekšu, ne atpakaļ.

Dīdona — antīkajā mitoloģijā Kartāgas pilsētas dibinātāja, trojieša Eneja iemīļotā, kas padarīja sev galu, kad Enejs viņu atstāja. Dīdonas ēnu Enejs ieraudzīja Elisijā — vietā, kur mita varoņu un cēlu cilvēku ēnas.

Kā visi iemīlējušies, karalis vēl ilgi un vērīgi skatījās uz to pusi, kur bija pazudusi kariete, kas aizveda viņa iemīļoto; vai simt reižu viņš grie­zās atpakaļ, līdz beidzot, mazliet nomierinājis satraukumu sirdī un domās, atcerējās, ka viņš nav viens.

Virsnieks vēl joprojām turēja zirgus aiz iemauktiem, cerēdams, ka karalis mainīs savu lēmumu.

Vēl bija iespējams karieti apturēt: vajadzēja tikai uzlēkt zirgā un to panākt.

Taču musketieru leitnantam bija pārāk bagāta un drosmīga iztēle; tā pārsniedza karaļa iztēli, kas nespēja aizlidot tik tālu.

Viņš tikai piegāja pie virsnieka un skumjā balsī noteica:

— Viss beidzies… Braucam!

Atdarinādams viņa lēnās un skumju pilnās kustības, arī virsnieks tik­pat lēni un drūmi sēdās zirgā.

Karalis jāja prom. Virsnieks viņam sekoja.

Uz tilta Ludviķis paskatījās atpakaļ pēdējo reizi. Virsnieks, pacietīgs kā Dievs, kam priekšā vēl ir mūžība, joprojām gaidīja, ka karalim at­griezīsies enerģija. Veltīgi. Ludviķis iegriezās ielā, kas veda uz pili un septiņos atgriezās pilī.

Kad karalis iegāja savās istabās, virsnieks pamanīja (viņš visu ievē­roja), ka kardināla logā paceļas aizkars. Leitnants smagi nopūtās kā cil­vēks, kam noņemtas smagas važas, un pusbalsī sacīja:

— Nu, brāl, tagad viss ir cauri!

Karalis pasauca galminieku.

— Es nevienu nepieņemu līdz diviem, dzirdat?

— Jūsu majestāte, — galminieks ziņoja, — jūs grib satikt…

— Kas?

— Jūsu musketieru leitnants.

— Labi! Ielaidiet viņu!

Virsnieks ienāca.

Pēc karaļa dotā mājiena galminieks un sulainis atstāja istabu.

Ludviķis noskatījās viņiem pakaļ; kad durvis aiz viņiem aizvērās un portjera bija nolaista, viņš teica:

— Jūsu ierašanās man atgādina, ka es aizmirsu pateikt, lai jūs klu­sējat par to, ko esat redzējis.

— Ak, jūsu majestāte, jūs veltīgi apgrūtināt sevi ar tādu pavēli. Var redzēt, ka jūs mani nepazīstat!

— Jā, leitnanta kungs, jums ir taisnība. Es zinu, ka jūs protat klusēt; bet es taču jūs par lo nebrīdināju.

Virsnieks palocījās.

— Vai būs vēl kādas pavēles, jūsu majestāte? — viņš vaicāja.

— Nē, varat iet.

— Vai jūs neatļautu man palikt un pateikt dažus vārdus jūsu majes­tātei?

— Ko jūs gribat teikt? Runājiet!

— Es gribu runāt par lietu, kas ir gluži nenozīmīga jūsu majestātei, bet ārkārtīgi svarīga man. Piedodiet, ka uzdrošinos jūs traucēt. Ja nebūtu galējas nepieciešamības, es nekad to nedarītu; es vienkārši pazustu, kā jau mazs un neievērojams cilvēks, kāds es vienmēr esmu bijis.

— Jūs pazustu? Ko tas nozīmē? Es jūs nesaprotu.

— Vārdu sakot, — virsnieks turpināja, — esmu nācis lūgt jūsu ma­jestāti atbrīvot mani no dienesta.

Karalis izbrīnā sakustējās. Virsnieks stāvēja nekustīgi, sastindzis kā statuja.

— Atbrīvot jūs, leitnanta kungs? Vai atļauts zināt, uz cik ilgu laiku?

— Uz visiem laikiem, jūsu majestāte.

— Kā! Jūs gribat atstāt dienestu? — Ludviķa balsī skanēja ne tikai ~ izbrīns.

— Jā, jūsu majestāte, man ļoti žēl.

— Nevar būt!

— Jūsu majestāte, es kļūstu vecs. Jau gandrīz trīsdesmit piecus gadus es nēsāju bruņas. Mani nabaga pleci ir noguruši. Es jūtu, ka jādod vieta jaunajiem. Es nepiederu jaunajai paaudzei. Ar vienu kāju es vēl stāvu

vecajos laikos. Tāpēc man daudz kas. liekas dīvains un pārsteidzošs, kas rada manī izbrīnu. īsi sakot, es lūdzu jūsu majestāti atbrīvot mani.

— Leitnanta kungs, — iebilda karalis, paskatījies uz virsnieku, kurš valkāja mundieri ar jaunekļa iznesīgumu, — jūs esat veselāks un stiprāks par mani.

— O, — virsnieks atbildēja liekuļotā pieticībā, — to jūsu majestāte saka tāpēc, ka man ir droša roka, un es stingri stāvu uz kājām, tīri labi sēžu zirgā, un manas ūsas vēl ir tumšas. Bet tie visi ir tikai sīkumi, jūsu majestāte; tā ir tikai šķietamība, kas izgaisīs kā sapnis un izkūpēs kā dūmi! Es liekos vēl jauns, bet patiesībā esmu vecs. Es esmu pārliecināts, ka jau pēc pusgada mani mocīs podagra, Cs būšu slims… tāpēc, jūsu majestāte, atļaujiet…

— Leitnanta kungs, — karalis viņu pārtrauca, — atcerieties, ko jūs teicāt vakar. Šai pašā vietā jūs man apgalvojāt, ka jūs esat pats veselākais cilvēks Francijā, nepazīstat nogurumu un ka jums neko nenozīmē pavadīt savā postenī divas dienas un naktis. Vai jūs man teicāt to visu? Jā vai nē? Padomājiet labi.

Virsnieks nopūtās.

— Jūsu majestāte, — viņš iebilda, — vecums mīl palielīties. Vajag piedot vecīšiem, ja viņi paši sevi paslavē, jo neviens cits to nedarīs. Var­būt es to visu vakar arī teicu, bet galvenais, ka es esmu ļoti noguris, jūsu majestāte, un lūdzu mani atbrīvot.

— Leitnanta kungs, jūs man nesakāt īsto iemeslu, — karalis teica, cēli pamādams ar roku. — Jūs vairs negribat būt manā dienestā, un tikai slēpjat savas domas.

— Valdniek, ticiet man..,

— Es ticu tam, ko redzu, un es redzu enerģisku, spēcīgu, ļoti atjau­tīgu cilvēku, Francijas labāko karavīru; un jūs nespēsiet pārliecināt mani, ka jums vajadzīga atpūta.

— Cik daudz uzslavu, jūsu majestāte! — leitnants ar rūgtumu balsī iebilda. — Jūsu majestāte mani samulsināja. «Enerģisks, stiprs, gudrs, drosmīgs cilvēks, franču armijas labākais karavīrs!" Jūsu majestāte tik stipri pārspīlē, ka, lai cik augstu es arī sevi vērtētu, tomēr šai rakstu­rojumā sevi nepazīstu. Ja es būtu tik godkārīgs, ka noticētu kaut vai tikai

pusei no tā, tad uzskatītu sevi par vērtīgu un nepieciešamu cilvēku; es apgalvotu, ka tas, kam ir tik daudz lielisku īpašību, ir nenovērtējams. Man, turpretim, jāatzīstas jūsu majestātei, ka mani visu dzīvi, izņemot šodienu, ir vērtējuši daudz zemāk, nekā es, pēc manām domām, esmu vērts. Es vēlreiz atkārtoju, ka jūsu majestāte pārspīlē.

Karalis sarauca uzacis, jo sadzirdēja virsnieka vārdos rūgtu izsmieklu.

— Leitnanta kungs, — viņš teica, — runāsim atklāti. Jums nepatīk man kalpot? Runājiet droši! Atbildiet atklāti un bez aplinkiem… es to gribu.