Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Tātad jūs domājat…

— Ka leitnants zina daudz vairāk nekā pateica man…

— Un pēc jūsu domām, d'Artanjana kungs…

— Droši vien auļo pakaļ izraidītajām skaistulēm un sagatavo visu ne­pieciešamo karaļa mīlas uzvarām.

Tā sarunādamies, abi sirdsdraugi bija nonākuši līdz kardināla kabi­netam. Kardinālu vairs nemocīja podagra; viņš satraukumā soļoja pa is­tabu un pa brīžam paklausījās pie durvīm vai paskatījās pa logu.

Bermūns ieveda pie viņa vēstnesi, kuram bija pavēlēts nodot vēstuli tikai pašam kardinālam. Mazarīni paņēma vēstuli un, vēl neatvēris to, uzbūra savā sejā neko neizsakošu smaidu, aiz kura ērti var paslēpt jebku­rus pārdzīvojumus. Tāpēc viņā sejā neatspoguļojās jūtas, kuras modināja vēstule.

— Labi! — viņš teica, kad bija divreiz izlasījis vēstuli. — Lieliski! Pasakiet viņa majestātei, ka es pateicos viņam par paklausību karalienei un izpildīšu viņa gribu.

Vēstnesis aizgāja.

Durvis aizvērās, un kardināls, kam Bermūna priekšā nevajadzēja iz­likties, nometa masku un drūmi pavēlēja:

— Pasauciet Brienu!

Sekretārs tūlīt pat ieradās.

— Es tikko izdarīju tik svarīgu pakalpojumu valstij, kādu vēl neviens nav veicis. Lūk, šī vēstule ir tam apliecinājums; jūs aiznesīsiet to ka­ralienei un, kad viņa to izlasīs, ielieciet to mapē ar burtu „B", kur atro­das visi dokumenti par manu kalpošanu Francijai.

Briens izgāja. Viņš nevarēja atturēties un izlasīja pa ceļam šo in­teresanto vēstuli, jo tā nebija aizzīmogota. Protams, arī Bermūns, būdams labās attiecībās ar visiem, piegāja tuvāk sekretāram, lai pār tā plecu va­rētu izlasīt vēstuli. Jaunums ātri aplidoja galmu, un Mazarīni pat baidījās, ka tas nonāks līdz karalienei ātrāk nekā Briens pagūs viņai parādīt dēla vēstuli.

Drīz tika dota pavēle doties ceļā, un princis Kondē, kas ieradās tik­līdz karalis bija pamodies, savā piezīmju grāmatiņā atzīmēja Puatjē — nākošo vietu, kur viņu majestātes nolēma apstāties un atpūsties.

Tā dažu minūšu laikā beidzās intriga, kas nopiietni nodarbināja visus Eiropas diplomātus. Tās visskaidrākais acīmredzamais rezultāts bija tas, ka nabaga musketieru leitnants zaudējis savu vietu un algu. Tiesa gan, abu zaudēto vietā viņš ieguva neatkarību.

Drīz mēs uzzināsim, kā d'Artanjans to iemantoja. Tagad, ja lasītājs atļauj, atgriezīsimies „Mediči viesnīcā", kur atvēra logu tai pašā brīdī, kad pilī tika dota pavēle par karaļa aizbraukšanu.

Logs atvērās Kārļa II istabā. Nelaimīgais karalis visu nakti bija pa­vadījis dziļās pārdomās. Viņš sēdēja, atspiedies pret galdu un nolaidis galvu uz rokām. Vecais un slimais Parī jutās fiziski un garīgi noguris un iesnaudās istabas kaktā. Uzticamajam kalpam dīvainais liktenis bija lēmis noskatīties, kā tās pašas briesmīgākās nelaimes, kas vajāja viņa valdnieku iepriekšējo paaudzi, tagad uzbrūk nākamajai. Pārdomājis savu neveiksmi un sapratis, kādā drausmīgā vientulībā viņš nonācis, karalis zaudēja pē­dējo cerību. Viņam noreiba galva, tā ka bija jāatspiežas pret krēsla at­zveltni.

Liktenis iežēlojās par nelaimīgo un ļāva viņam aizmirsties miegā. Viņš pamodās tikai pusseptiņos, kad istabā jau spīdēja saule. Parī nebija kus­tējies, lai nepamodinātu karali, un tagad ar dziļām skumjām vēroja jaunā monarha bezmiegā iekaisušās acis un ciešanās un trūkumā nobālušos vai­gus.

Smagie rati, kas klabēdami brauca lejup uz Luāru, pamodināja Kārli. Viņš piecēlās un pameta apkārt skatienu kā cilvēks, kurš aizmirsis, kur atrodas, ieraudzīja Parī, paspieda tā roku un pavēlēja samaksāt Kropo- lam.

Kropols saņēma no Parī naudu un godīgi piebilda, ka abi ceļotāji neko nav ēduši.

Pret to viņam bija divi iebildumi: tas bija apvainojums viņa virtuvei un bez tam bija jāņem maksa par pusdienām, kuras bija gan pagatavotas, bet netika apēstas.

Parī samaksāja bez iebildumiem.

— Es ceru, — teica karalis, — ka mūsu zirgi nav gavējuši tāpat kā mēs. Jūsu rēķinā es neredzu, ka viņi būtu baroti, bet tādiem tāliem ceļi­niekiem kā mums neder izsalkuši zirgi.

Šo aizdomu aizvainots, Kropols cēli atbildēja, ka „Mediči viesnīcā" viesmīlīgi izturas gan pret cilvēkiem, gan zirgiem.

Karalis un viņa vecais kalps uzkāpa zirgos un izjāja uz Parīzes ceļa, nesastapuši pa ceļam nevienu cilvēku ne uz ielām, ne priekšpilsētā.

Kārlim II šis pēdējais trieciens bija jo spēcīgāks tāpēc, ka tas no­zīmēja jaunu trimdu.

Kad Ludviķis tik laipni viņu uzņēma, Kārlim uz mirkli pavīdēja ce­rību stariņš. Atplaukušo cerību Mazarīni atteikums pārvērta nepiepildāmā sapnī. Ludviķa XIV dotais solījums, kas tūlīt pat tika paņemts atpakaļ, Kārlim II likās tāds pat izsmiekls kā viņa kronis, zizlis, draugi, viss, kas bija ap viņu bērnībā un kas zuda izsūtījumā. Kārlim II viss likās kā ļauns izsmiekls, no kura glābiņš bija vienīgi saltais un drūmais miers, ko solīja nāve.

Lūk, par ko domāja nelaimīgais karalis, kad viņš, galvu nodūris un pavadu atlaidis, jāja maija saules siltajos un maigajos staros.

Kāds jātnieks, kas auļoja uz Bluā, satika abus ceļiniekus un, kaut arī steidzās, tomēr pacēla cepuri, jādams viņiem garām. Karalis tik tikko pamanīja šo jauno cilvēku, kuram pēc skata varēja dot kādus divdesmit piecus gadus un kurš ik pēc brītiņa atskatījās, lai laipni pamātu večukam, kas stāvēja pie skaista namiņa no baltiem akmeņiem un sarkaniem ķie­ģeļiem.

Garais, sirmais un vājais večuks atbildēja jauneklim tēvišķīgā mai­gumā. Jātnieks jau pazuda aiz skaistiem kokiem apstādītā ceļa pagrie­ziena, kad večuka uzmanību piesaistīja mūsu ceļotāji, kas tuvojās žogam.

Kā jau teikts, karalis jāja, atlaidis pavadu un ļaudams zirgam brīvi izvēlēties ceļu. Parī viņam sekoja. Lai izbaudītu siltos saules starus, viņš noņēma cepuri un sāka skatīties apkārt. Viņa acis sastapās ar stāvošā večuka acīm; tas pēkšņi iekliedzās it kā viņu būtu ķēris zibens un devās pretim ceļotājiem.

Uzmetis skatienu Parī, viņš tūdaļ pievērsa acis karalim un labu brīdi, acis nenolaizdams, to vēroja. Tiklīdz viņš pazina Kārli II (mēs sakām - pazina, jo tikai pilnīga pārliecība varēja radīt tādu iespaidu), viņš bez­galīgā izbrīnā sasita rokas, noņēma cepuri un paklanījās tik zemu, it kā gribētu noslīgt uz ceļiem.

Lai cik karalis bija izklaidīgs vai, pareizāk sakot, iegrimis savās do­mās, viņš tomēr pamanīja vecā kustību. Viņš apturēja zirgu un, pagriezies pret Parī, teica:

— Ak, Dievs, Parī! Kas tas ir, kas man tik zemu klanās? Vai pa­tiešām viņš mani pazīst?

Parī nobāla un ļoti uztraukts pagrieza savu zirgu pret žogu.

Atceries! (angl.)

— Ak, jūsu majestāte! — viņš atteica, apstādamies kādus piecus so­ļus no vecā, kas vēl joprojām stāvēja, zemu noliecies. — Es pats esmu bezgalīgi pārsteigts. Man liekas, es viņu pazīstu. Jā, protams, tas ir viņš! Atļaujiet man parunāt ar viņu.

— Lūdzu.

— Kā? Tas esat jūs, Grimo? — Parī vaicāja.

— Jā, es, — garais večuks atbildēja izsliedamies, bet joprojām sagla­bādams godbijīgo pozu.

— Jūsu majestāte, — Parī teica karalim, — es neesmu kļūdījies: tas ir grāfa de Lafēra kalps, bet grāfs de Lafērs ir tas godājamais augst­manis, par kuru es jūsu majestātei esmu tik bieži stāstījis, ka tam būtu vajadzējis iespiesties ne tikai jūsu atmiņā, bet ari sirdī.