Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— O, — Atoss smaidīdams teica, — jūsu majestāte smejas par mani. Jums ir vesels miljons. Ja man būtu kaut vai tikai puse no šīs naudas, es jau sen būtu rezervējis veselu pulku. Par laimi, man vēl ir daži stienīši zelta un daži ģimenes briljanti. Ceru, ka jūsu majestāte dalīsies tajos ar savu padevīgo kalpu?

— Nevis ar kalpu, bet ar draugu. Piekrītu, grāf, bet tikai ar norunu, ka pēc tam mans draugs dalīsies ar mani manā īpašumā.

— Jūsu majestāte, — Atoss teica, atslēgdams lādīti un ņemdams ārā no tās naudu un dārglietas, — tagad mēs esam bagāti. Par laimi, mēs būsim četri, ja uzbruks laupītāji.

Kārļa II bālie vaigi sārtojās priecīgā satraukumā. Viņš ieraudzīja, ka jau ceļojuma drānās tērptais Grimo pie mājas lieveņa pieved divus zirgus.

— Blezuā, nodod šo vēstuli vikontam de Braželonam. Saki visiem, ka es devos uz Parizi. Es tev uzticu uzraudzīt māju.

Blezuā palocījās, atvadījās no Grimo un aizslēdza vārtus viņiem aiz muguras.

Pēc Atosa aizbraukšanas, kurš bija devies prom pa Parīzes ceļu tā, lai Blezuā to redzētu, vēl nebija pagājušas ne divas stundas, kad kāds jātnieks uz lieliska zirga apstājās pie vārtiem un skaļi uzsauca zirgu- puišiem, kas kopā ar dārznieku drūzmējās ap Blezuā, kurš parasti zināja visus jaunumus. Izdzirdis labi pazīstamu balsi, Blezuā pagrieza galvu un iesaucās:

— D'Artanjana kungs!.. Skrieniet ātrāk un atveriet viņam vārtus!

Kādi astoņi cilvēki metās pie režģotajiem vārtiem un atrāva tos vaļā

tik viegli kā pūciņu. Visi zemu klanījās d'Artanjana priekšā, jo zināja, ka grāfs šo draugu uzņem sevišķi laipni, bet to kalpi vienmēr pamana.

— Nu, — d'Artanjans ar laipnu smaidu teica, stāvēdams kāpšļos, lai varētu nolēkt no zirga, — kur tad ir mans dārgais grāfs?

— Ak, kungs, kāda neveiksme, — Blezuā sūkstījās, — kā grāfs no­žēlos, kad uzzinās, ka jūs bijāt šeit! Tā sagadījies, ka grāfs aizjāja prom pirms divām stundām.

D'Artanjanu šī ziņa nepārsteidza.

— Labi, — viņš atteica, — es redzu, ka tu joprojām runā visskaid­rākajā franču valodā; tu man pasniegsi gramatikas un daiļrunības stun­das, kamēr es gaidīšu tava kunga atgriešanos.

— Kungs, tur nekas nevar iznākt, — Blezuā iebilda. — Jums va­jadzēs gaidīt pārāk ilgi. «•

— Vai tad viņš šodien neatgriezīsies?

— Ne rit, ne parit: grāfs devās tālā ceļojumā.

— Ceļojumā! — d'Artanjans izbrinits atkārtoja. — Kādas blēņas tu tur mels?

— Kungs, tā ir skaidra patiesiba. Grāfs man uzticēja uzraudzīt māju un piebilda: „Saki visiem, ka es devos uz Parīzi".

— A, viņš aizjājis uz Parīzi! — d'Artanjans iesaucās. — Vairāk man neko nevajag zināt… Ar to arī vajadzēja sākt, pļāpa!.. Viņš aizjāja pirms divām stundām?..

— Tieši tā.

— Es viņu ātri panākšu. Vai viņš ir viens?

— Nē, kungs.

— Kas tad ir kopā ar viņu?

— Kāds augstmanis, kuru es nepazīstu, bez tam vēl kāds vecis un mūsu Grimo.

— Viņš nevar auļot kā es… Ardievu, es steidzos.

— Vai jūs, kungs, mani neuzklausītu? — Blezuā teica, pieturēdams zirgu aiz pavadas.

— Tikai tādā gadījumā, ja tu aizmirsīsi savu daiļrunību un runāsi ātrāk.

— Lūdzu, kungs. Man liekas, ka grāfs Parīzes vārdu minēja tīšām.

— Oho, — d'Artanjans domīgi novilka.

— Jā, kungs. Es esmu pārliecināts, grāfs nedevās uz Parīzi. Es pat esmu gatavs to apzvērēt.

— Klausies, Blezuā, tu zini, ka es neesmu ziņkārīgs… Man noteikti jāsatiek tavs kungs. Vai tu nevari… dot mājienu… vienu vienīgu vārdiņu, tu tik labi runā. Pasaki tikai vienu vārdu… Pārējo es sapratīšu.

— Zvēru pie sava goda, kungs, es nevaru… Es no tiesas nezinu, kurp grāfs devās. Es neesmu paradis klausīties pie durvīm, tas mums ir stingri aizliegts.

— Ak, mans draugs, — d'Artanjans atbildēja, — cik slikts iznākums! Vai tu vismaz zini, kad grāfs atgriezīsies?

— Arī to nezinu.

— Atceries, Blezuā, sasprindzini savu atmiņu!

— Jūs neticat manam godīgumam?… Jūs mani ievainojat pašā sirdī!

— Velns parāvis viņa puķaino valodu! — d'Artanjans noburkšķēja. — Labāk būtu saticis vienkāršu zemnieku, tas man pateiktu visu, kas va­jadzīgs… Paliec sveiks!

— Man ir tas gods, kungs, veltīt jums vispazemīgāko sveicienu.

„Ka tevi piķis! — d'Artanjans nodomāja. — Neciešamais pļāpa!"

Viņš pēdējo reizi paskatījās uz sarkano māju, apgrieza zirgu un aiz­jāja ar bezrūpīgu izteiksmi sejā.

Aizjājis līdz mūra galam, kas viņu aizsedza visiem nevēlamajiem ska­tieniem, viņš svarīgi nopūtās un noteica:

— Apspriedīsim situāciju. Vai Atoss bija mājās? Nē. Visi tie sliņķi, kas stāvēja pagalma vidū, rokas plātīdami, skraidītu ķā apsviluši, ja viņus redzētu saimnieks. Atoss ceļo?.. Neaptverami. Viņam pārāk patīk noslē­pumainība. Galu galā tāds cilvēks man nemaz nav vajadzīgs. Man vajag viltīgu un iecietīgu prātu. Mans varonis dzīvo Melīnā, pazīstamajā baz­nīcas namā. Četrdesmit pieci ljē! Četrarpus dienas! Lai, es esmu brīvs un laiks ir lielisks. Pieveiksim šo ceļu.

Viņš palaida zirgu rikšos pa Parīzes ceļu. Pēc četrām dienām viņš ieradās Melīnā.

D'Artanjans nemēdza nevienam jautāt ceļu. Viņš vienmēr paļāvās uz savu vērīgumu, kas viņu nekad nepievīla, uz savu trīsdesmit gadus ilgo pieredzi un seno paradumu pēc ārējā izskata raksturot namus un cil­vēkus.

Melīnā d'Artanjans uzreiz atrada baznīcas māju, skaistu, apmestu ķie­ģeļu celtni. Vīnogulāji vijās gar notekcaurulēm, bet uz jumta stāvēja ak­menī kalts krusts. No nama apakšējā stāva zāles skanēja saruna vai, pa­reizāk sakot, balsu dūkoņa, kas līdzinājās putnēnu čiepstieniem, kad tie tup ligzdā zem mātes spārniem. Viena balss skaļi sauca alfabēta burtus. Otra — sulīga un dziedoša, balss rāja draiskuļus un laboja skolēnu kļūdas.

D'Artanjans šo balsi pazina. Logs bija vaļā, viņš pieliecās, starp vī­nogu stīgām ieskatījās mājā un uzsauca:

— Bazēn! Sveicināts, mīļo Bazēn!

Mazs resnītis ar plakanu seju un tā izcirptiem matiem, ka izveidojās kaut kas līdzīgs tonzūrai, ar mazu, melnu samta micīti galvā, piecēlās, izdzirdis d'Artanjana balsi, jāsaka gan, nevis piecēlās, bet pielēca kājās, apgāzdams tabureti. Skolnieki metās to pacelt, un sākās kauja, kas ne­atpalika no tās, ko izcīnīja grieķi, lai atņemtu trojiešiem Patrokla ķer­meni. No Bazēna rokām izkrita arī ābece un lineāls.

— Jūs šeit! — viņš iesaucās. — Jūs, d'Artanjana kungs!

— Jā, tas esmu es. Kur ir Aramiss… es gribēju teikt ševaljē d'Erblē?… Ek, atkal kļūdījos! Kur ir galvenā vikāra kungs?

— Kungs,— Bazēns cienīgi pavēstīja, — viņa svētība ir savā bīska­pijā.

— Ko tas nozīmē? — d'Artanjans brīnījās. — Tātad viņš ir bīskaps?

— No kurienes jūs esat ieradies, ja to nezināt? — Bazēns bez se­višķas godbijības teica.

— Dārgo Bazēn, mēs, karavīri, esam ķeceri un zinām tikai to, kad kādu paaugstina par pulkvedi, ģenerāli vai feldmaršalu; bet par bīskapiem un pāvestu, velns lai parauj, ziņas līdz mums nonāk tikai tad, kad trīs ceturtdaļas pasaules to jau zina.

— Kuš! Kuš! — Bazēns bažīgi sacīja. — Nesabojājiet man bērnus, kuriem es gribu iepotēt labas manieres.

Zēni patiešām pētīja d'Artanjanu, jūsmoja par viņa zirgu, garo zo­benu un kareivīgo izskatu. Sevišķi viņus sajūsmināja skaļā balss un, kad viņš izmeta savu iemīļoto izteicienu, visa skola iebļāvās: „Velns parāvis!", pavadīdama to ar baismīgiem spiedzieniem, smiekliem un kāju dauzīšanu. Musketieris pasmīnēja, bet vecais skolotājs galīgi pazaudēja galvu.