Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Tad atcerieties savu solījumu un pacietīgi uzklausiet mani.

Kārlis piekrītoši pamāja. Atoss piegāja pie durvīm un, pārliecinājies,

ka neviens nenoklausās, aizbultēja durvis un apsēdās iepriekšējā vietā.

— Jūsu majestātei, — viņš teica, — labpatika atcerēties, ka es biju pie cēlsirdīgā un nelaimīgā karaļa Kārļa I, kad bendes viņu pārveda no Sentdžeimsas uz Vaitholu.

— Jā, atceros un atcerēšos uz mūžiem.

— Dēlam ir smagi klausīties tik drūmu stāstu, kuru viņš jau ne reizi vien ir dzirdējis. Tomēr man tas jāatkārto visos sīkumos.

— Runājiet.

— Kad jūsu tēvs karalis gatavojās kāpt uz ešafota, kas bija uzcelts turpat pie viņa loga, viss jau bija gatavs bēgšanai. Bende bija dabūts prom. Zem karaļa ieslodzījuma vietas grīdas bija izrakta pazemes eja. Es pats stāvēju zem liktenīgā paaugstinājuma, kad izdzirdu uz tā jūsu tēva soļus.

Parī man izstāstīja visus šos drausmīgos sīkumus, grāf.

Atoss palocījās un turpināja:

— Bet, lūk, ko viņš jums nevarēja izstāstīt, jo tas notika tikai starp jūsu tēvu, Dievu un mani, un es nekad par to neesmu stāstījis pat saviem tuvākajiem draugiem. „Paej nost, — jūsu tēvs teica maskotajam bendem, — aizej uz mirkli. Es zinu, ka es esmu tavs, bet atceries, ka drīksti dot liktenīgo triecienu tikai tad, kad es došu zīmi. Es gribu mierīgi lūgt Die­vu".

— Atvainojiet, ka es jūs pārtraucu, — Kārlis II nobālis teica, — bet jūs, grāfa kungs, zināt tādus sākumus, kas nevienam citam nav zināmi. Vai jūs nezināt šī elles sūtņa — bendes vārdu, kas bija tik gļēvs, ka uzlika masku, lai nesodīts atņemtu dzīvību karalim?

Atoss kļuva mazliet bālāks.

— Viņa vārdu? — viņš pārjautāja. — Es zinu, bet nevaru teikt.

— Bet kas ar viņu notika?… Anglijā joprojām neviens neko par viņu nezina. Es gan gribētu zināt. Kur viņš ir tagad?

— Viņš ir miris.

— Miris, bet kā viņš nomira? Vai patiešām mierīgi un klusi savā gultā kā godīgi cilvēki?

— Viņu nogalināja kādā briesmīgā naktī. Debesis un cilvēku naids sūtīja atriebību. Duncis caururba viņa ķermeni, un tas iegāzās okeāna dzelmē. Lai Dievs piedod viņa slepkavam.

— Stāstiet tālāk, — Kārlis II teica, manīdams, ka Atoss par to vairs negrib runāt.

— Pateicis šos vārdus bendem, karalis piebilda: „Tu dosi nāvējošu triecienu, kad es pacelšu roku un teikšu: „Rcmembcr!""

— Jā, patiesi, — Kārlis II nočukstēja, — es zinu, ka tas bija mana nelaimīgā tēva pēdējais vārds. Bet kāpēc viņš to teica? Un kam?

— Franču muižniekam, kas slēpās zem ešafota.

— Tātad jums, grāf?

— Jā, jūsu majestāte, un manās ausīs vēl tagad skan katrs karaļa vārds, kas izspiedās cauri melnu audeklu pārsegtajiem ešafota dēļiem. Karalis nometās uz ceļim. „Grāf de Lafēr, vai jūs esat šeit"? — viņš jautāja. „Šeit, jūsu majestāte", — es atbildēju. Tad karalis noliecās ze­māk.

Kārlis II dziļā satraukumā arī pieliecās tuvāk Atosam, tverdams katru viņa vārdu. Viņa galva gandrīz saskārās ar Atosa galvu.

Grāfs turpināja:

— „Grāf de Lafēr, — viņš teica, — jums neizdevās mani izglābt. Mani nevarēja izglābt. Lai arī tā ir svētuma zaimošana, bet mani pēdējie vārdi būs domāti jums. Lai atbalstītu lietu, ko es uzskatīju par taisnīgu, es pazaudēju savu senču troni un savu bērnu mantojumu".

Kārlis II aizsedza seju, un caur viņa bālajiem, vājajiem pirkstiem iz­spiedās karsta asara.

— „Man ir palicis miljons zeltā, — karalis turpināja. — Es to ieraku Ņūkāslas pils pazemē, kad atstāju šo pilsētu".

Kārlis pacēla galvu tādā skumjā priekā, ka tas izraisītu asaras katram, kas zinātu par viņa neskaitāmajām nelaimēm.

— Miljons! — viņš čukstēja.

— „Tikai jūs zināt par šo naudu. Izmantojiet to mana vecākā dēla labā, kad tas būs vajadzīgs. Bet tagad, grāf de Lafēr, atvadieties no ma­nis!" — „Ardievu! Ardievu!" — es iesaucos.

Kārlis II piecēlās un piegāja pie loga atvēsināt kaistošo galvu.

Atoss turpināja:

— Tad karalis sacīja: „Remember!" Šis vārds bija domāts man. Kā jūs redzat, jūsu majestāte, es neesmu aizmirsis.

Karalis nespēja apslēpt uztraukumu. Atoss redzēja viņa plecu kramp­jaino raustīšanos, dzirdēja šņukstus un apklusa, jo ari viņu pašu bija sa­traukušas atmiņas, ko viņš stāstija jaunajam karalim.

Ar lielām pūlēm Kārlis II apspieda raudas, atgāja no loga un apsēdās blakus Atosam.

— Jūsu majestāte, — Atoss teica, — līdz šim brīdim es domāju, ka vēl nav pienācis īstais laiks izmantot šo naudu. Sekodams notikumu at­tīstībai Anglijā, es jutu, ka tas tuvojas. Es gribēju uzzināt, kur jūs slēp­jaties, un doties pie jūsu majestātes. Jūs pats ieradāties pie manis. Tā ir zīme, ka ar mums ir Dievs.

— Grāfa kungs, — Kārļa balss spēcīgajā uztraukumā trīcēja, — jūs esat mans sargeņģelis, ko atsūtījis pats Dievs. Jūs esat mans glābējs, ko tēvs no sava kapa man sūta. Tomēr manu zemi jau desmit gadus plosa brāļu karš. Tas iznīcināja daudzus cilvēkus un izārdījis zemi. Droši vien šī zelta tur vairs nav, tāpat kā manu pavalstnieku sirdīs mīlestības.

— Jūsu majestāte, es labi zinu vietu, kur karalis apraka naudu. Es esmu pārliecināts, ka neviens to nevarēja atrast. Vai tad Ņūkāslas pils ir pilnīgi izpostīta? Vai tā noārdīta pa akmenim līdz pašiem pamatiem?

— Nē, tā vēl ir vesela, bet patlaban to ieņēmis ģenerālis Monks, un tur atrodas viņa karaspēka nometne. Kā jūs redzat, vienīgo vietu, kur mani gaida palīdzība un līdzekļi, ieņēmuši mani ienaidnieki.

— Ģenerālis Monks nevarēja atrast dārgumus, par kuriem es stāstu jūsu majestātei.

— Pieņemsim, ka tā. Bet vai patiešām man jānodod sevi Monka rokās, lai iegūtu dārgumus? Kā jūs redzat, grāf, jāatsakās no cīņas ar likteni. Tiklīdz es paceļu galvu, tas mani atkal notriec zemē. Ko mēs abi ar Parī varam izdarīt? Monks jau vienreiz padzina Parī. Nē, grāf, pa­dosimies šim pēdējam likteņa triecienam.!

— Bet vai es nevaru pamēģināt izdarīt to, kur jūs ar Parī esat bez­spēcīgi?

— Jūs, grāfa kungs!

— Es došos jums līdz, — Atoss paklanīdamies teica, — ja jūsu ma­jestāte to vēlas.

— Jūs taču šeit jūtaties tik laimīgs!

— Es nevaru justies laimīgs, kamēr mani nomāc neizpildīts pienā­kums, jo karalis, jūsu tēvs, man lika parūpēties par jūsu likteni un iz­mantot naudu atbilstoši viņa gribai. Es esmu gatavs doties ceļā pēc pirmā jūsu majestātes mājiena.

— Ak, grāf! — karalis iesaucās un, aizmirsis etiķeti, apkampa Atosu. — Jūs esat dzīvs pierādījums, ka Dievs vēl ir debesīs un sūta savus vēstnešus nelaimīgajiem cietējiem uz zemes.

Atoss, ko bija satraucis šis jaunā karaļa jūtu uzplūdums, pateicās viņam, piegāja pie loga un uzsauca:

— Grimo, zirgus!

— Kā, vai jūs gribat jāt tūlīt pat? — karalis apvaicājās. — Ak, grāf, jūs esat apbrīnojams cilvēks.

— Jūsu majestāte, — Atoss atbildēja, — man vissvarīgākais ir pa­kalpot jums. Bez tam, — viņš pasmaidīja, — šis paradums man ir vēl no tiem laikiem, kad es kalpoju jūsu tantei karalienei un jūsu tēvam karalim. Kā tad es varu to neatcerēties tad, kad jākalpo jūsu majestātei?

— Kāds lielisks cilvēks! — karalis čukstēja.

Pēc neilgām pārdomām viņš ieteicās:

— Bet, grāfa kungs, es taču nevaru pakļaut jūs tādām briesmām, ja nekā nevaru jūsu pūles atalgot.