Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Izdzirdis šos vārdus, virsnieks, kas jau labu laiku samulsis mīcīja ce­puri rokās, pacēla galvu.

— O, jūsu majestāte, tagad es varu runāt brīvāk, — viņš sacīja. — Uz tik atklātu jautājumu es atbildēšu tikpat atklāti. Teikt patiesību ir laba lieta: tā atvieglo sirdi, un bez tam to saka ārkārtīgi reti. Tāpēc es karalim pateikšu patiesību, bet jau iepriekš lūdzu atvainot veca karavīra vaļsirdību.

Ludviķa skatienā pavīdēja nemiers, un to pauda arī satrauktais žests.

— Tad runājiet, — viņš teica, — es ar nepacietību gaidu jūsu pa­tiesību.

Virsnieks nometa cepuri uz galda, un viņa parasti vīrišķīgā un gudrā seja pēkšņi ieguva dīvaini svinīgu un pašcieņas pilnu izteiksmi.

— Jūsu majestāte, es aizeju no karaļa dienesta, jo esmu neapmie­rināts. Mūsu dienās kalps var godbijīgi pieiet pie sava kunga, kā es to tagad daru, atskaitīties par savu darbu un uzticēto naudu, atdot atpakaļ darba rīkus un pateikt: „Kungs, mana darba diena ir beigusies, lūdzu, samaksājiet man, un šķirsimies."

— Ko tas nozīmē, mans kungs? — niknumā sasarcis, iekliedzās ka­ralis.

— Jūsu majestāte, — virsnieks atbildēja, nomezdamies uz viena ceļ- ~ gala, — neviens kalps nav tā cienījis savu kungu kā es jūs. Jūs man pavēlējāt runāt patiesību, un tagad, kad esmu iesācis, es to pateikšu, pat ja jūs pavēlētu man apklust.

Virsnieka seja pauda tādu apņēmību, ka Ludviķim XIV nevajadzēja pavēlēt viņam turpināt. Virsnieks runāja tālāk, un karalis vērās viņā pa daļai ar ziņkāri, pa daļai ar sajūsmu.

— Jūsu majestāte, drīz paies trīsdesmit pieci gadi, kopš es kalpoju Francijas karaļnamam; neviens nebūs nodeldējis tik daudz zobenu šai dienestā kā es, bet zobeni, par kuriem es runāju, bija izturīgi. Es biju vēl jauneklis, kam nebija nekā, izņemot drosmi, kad nelaiķa karalis, jūsu tēvs, saskatīja manī cilvēku. Es jau biju pieaudzis, kad cilvēku pazinējs kardināls Rišeljē saskatīja manī ienaidnieku. Jūsu majestāte savā ģimenes slepenajā arhīvā var izlasīt no pirmās līdz pēdējai lappusei par šo skudras cīņu ar lauvu. Ja jūsu majestāte vēlas, tad izlasiet to; varu jums teikt, ka tā ir uzmanības vērta. Tur jūs uzzināsiet, ka nomocītais, nogurušais un vajātais lauva galu galā lūdz žēlastību un, par godu viņam jāsaka, arī pats saudzēja pretinieku. Jūsu majestāte! Tas bija dižens un cīņām pār­pilns laikmets kā Taso vai Ariosto* epopejās! Mūsdienās vairs pat netic tā laika brīnumdarbiem, bet mums tā šķita visparastākā dzīve. Piecus gadus es katru dienu veicu varoņdarbus, ja var paļauties uz dažu cie­nījamu cilvēku vārdiem, un varat man ticēt, jūsu majestāte, ka būt va­ronim piecus gadus — tas ir ļoti daudz! Tomēr es ticu šo cilvēku vār­diem, jo viņi bija lieliski cilvēku pazinēji. Viņus sauca Rišeljē, Bekingems, Bofors, Recs — lielais ielu kauju ģēnijs! To pašu man apgalvoja arī ka­ralis Ludviķis XIII, un pat karaliene, jūsu māte, man reiz teica: «Pa­teicos." Es vairs neatceros, ar ko man bija tā laime pakalpot. Piedodiet, valdniek, ka es tā runāju, bet, kā jau man bija tas gods jums teikt, viss manis stāstītais jau pieder vēsturei.

Kodīdams lūpas, karalis strauji apsēdās.

— Es esmu apnicis jūsu majestātei, — leitnants teica. — Lūk, ko nozīmē patiesība! Tā ir cietsirdīga draudzene — vienos dzelzs asumos, kas ievaino katru, kam tā pieskaras, bet reizēm arī to, kas saka patiesību.

— Nē, — atteica karalis. — Es pats jums atļāvu runāt. Turpiniet!

Torkvato Taso (1544 — 1595) — slavens itāļu dzejnieks, poēmas «Atbrīvotā Jeruzaleme" autors. Poēma vēstī par krusta karu laika notikumiem. Ludoviko Ariosto (1474 — 1533) — lielākais itāļu vēlīnās Renesanses dzejnieks. Kļuvis slavens ar savu poēmu «Saniknotais Orlando."

— Pēc karaļa un kardināla dienesta pienāca kārta kalpot reģentam. Frondas laikā ari es braši cīnījos, bet ne tik labi kā iepriekš. Cilvēki sāka kļūt seklāki. Tomēr ari tad es vadīju karaļa musketierus bīstamās cīņās, kas atzīmētas rotas pavēlēs. Tolaik mani varēja apskaust! Es skaitījos kardināla Mazarīni favorīts: „Leitnant, šurp! Leitnat, turp! Pa labi, leit­nanti Pa kreisi, leitnant!" Visā Francijā nevarētu atrast tādu uzbrukumu, kurā es nebūtu piedalījies. Taču drīz vien kardinālam bija par maz ar vienu pašu Franciju: viņš aizsūtīja mani uz Angliju Kromvela kunga rī­cībā. Tas arī nebija nekāds maigais, lai man atļauts teikt jūsu majestātei. Man bija tas gods viņu pazīt, un varēju viņu novērtēt pēc nopelniem. Man piesolīja zelta kalnus par uzdevuma izpildi. Anghjā es izdarīju kaut ko pavisam pretēju tam, kādēļ mani sūtīja, un par to mani devīgi ap­balvoja, piešķīra musketieru kapteiņa pakāpi, tātad piešķīra nosaukumu, ko galmā visi apskauž un kas dod tiesības iet pa priekšu Francijas mar­šaliem!.. Tas ir pareizi, jo musketieru kapteinis ir visu lielāko drosmi­nieku, izlases karavīru komandieris.

— Jums piešķīra kapteiņa pakāpi? — karalis pārjautāja. — Jūs droši vien kļūdījāties? Jūs gribējāt teikt, leitnanta pakāpi?

— Nē, jūsu majestāte, es nekad nekļūdos. Jūsu majestāte var man ticēt: kardināls Mazarīni man iedeva patentu.

— Un kas notika tālāk?

— Mazarīni — jūsu majestāte to zina labāk par jebkuru citu — ne­dod bieži, bet toties reizēm atņem jau iedoto. Viņš atņēma man patentu pēc miera līguma noslēgšanas, kad es viņam vairs nebiju vajadzīgs. Bez šaubām, es neuzskatīju, ka esmu cienīgs kļūt par slavenā de Trevila kun­ga pēcteci, bet man tomēr solīja šo pakāpi, man iedeva patentu, un tā tam visam arī vajadzēja beigties…

— A, tad, lūk, kāpēc jūs esat neapmierināts, leitnanta kungs! Labi, es to noskaidrošu. Es mīlu taisnīgumu, un jūsu prasība man patīk, kaut gan jūs to izteicāt nedaudz nekautrīgi.

— Jūsu majestāte, — leitnants atteica, — jūs mani esat pārpratis. Tagad es jau vairs neko neprasu.

— Jūs esat bijis pārāk delikāts, leitnanta kungs. Es par jums pēc kāda laika parūpēšos…

— Lūk, te nu ir tie vārdi, jūsu majestāte! Pēc kāda laika! Es no šiem solījumiem dzīvoju jau trīsdesmit gadus. Man tos teica visdižākie cilvēki. Tagad to pašu saka arī jūsu majestāte. Pēc kāda laika! Pateicoties šiem vārdiem, es esmu guvis divdesmit ievainojumus un nodzīvojis līdz piecdesmit četru gadu vecumam bez luidora kabatā un bez kādas pro­tekcijas, kaut gan pats esmu aizstāvējis daudzus! Es izmainīju šos vārdus un, kad man saka „pēc kāda laika!", es atbildu „tūlīt pat!" Tagad es lūdzu tikai atpūtu, jūsu majestāte. To jūs man varat dot, jo tā nevienam neko nemaksā.

— Leitnanta kungs, es negaidīju tādus vārdus, sevišķi vēl no cilvēka, kas visu laiku dzīvojis augstākajās aprindās. Jūs aizmirstat, ka runājat ar karali un muižnieku. Es domāju, ka mans tituls nav sliktāks par jūsu. Kad es saku „pēc kāda laika", tad maniem vārdiem var ticēt.

— Jūsu majestāte, es par to nešaubos. Tomēr uzklausiet līdz galam baigo patiesību, kura man jums jāpasaka. Pat, ja es redzētu uz šī galda maršala zizli vai Polijas kroni, tad tomēr, zvēru jums, es teiktu to pašu: nevis pēc kāda laika, bet tūlīt pat. Piedodiet man, jūsu majestāte, bet es esmu no tās pašas provinces, kur dzimis jūsu priekštecis Indriķis IV: es nerunāju bieži, bet, ja jau reiz iesāku, tad pasaku līdz galam.

— Šķiet, ka mana valdīšana neliekas jums pievilcīga? — Ludviķis augstprātīgi atteica.

— Aizmirstība, visur aizmirstība! — virsnieks cieņas pilns iesaucās. — Kungs aizmirsis kalpu, un kalps spiests aizmirst savu kungu. Es dzīvoju nelaimīgā laikā, jūsu majestāte! Es redzu, ka jaunieši ir skumju un baiļu nomākti; viņi ir kautrīgi un bez līdzekļiem, kaut gan viņiem vajadzētu būt bagātiem un vareniem. Tā, vakar es atvēru Anglijas karalim Francijas karaļa durvis. Lai cik es esmu niecīgs, es būtu izglābis viņa tēvu, ja pats Dievs nebūtu nostājies pret mani un aizstāvējis Kromvelu. Es atvēru šīs durvis, tas ir, viena brāļa pili otram brālim, un ko es ieraudzīju, jūsu majestāte?.. O! Tas salauza manu sirdi! Es redzēju, ka karaļa ministrs padzen trimdinieku un pazemo savu karali, nolemjot nabadzībai tādu pa­šu karali. Es redzēju, ka mans jaunais, skaistais, drosmīgais valdnieks, kura sirdī verd drosme, bet acis met zibeņus, trīc priestera priekšā, kurš, sēdēdams aiz savas gultas aizkariem, smejas par viņu, skaitīdams Fran­cijas zeltu un slēpdams to slepenās lādēs. Es saprotu jūsu majestātes skatienu. Jā, es patlaban esmu pārdrošs, to teikdams, bet ko citu lai daru? Es jau esmu vecs un saku jums, savam valdniekam, to, par ko es būtu nogriezis mēli jebkuram citam, kas iedrošinātos kaut ko tādu teikt. Un, galu galā, jūsu majestāte pats man pavēlēja izteikt visu, kas man ir uz sirds, un tā nu es ļauju izplūst visai žultij, kas manī krājusies trīs­desmit gadus; tieši tāpat es būtu gatavs ziedot visas savas asinis, ja man to pavēlētu.