Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Saņēmāt atvaļinājumu?

— Uz visiem laikiem!

— Kā! Jūs aizgājāt no dienesta? — Planšē izbrīnījies vaicāja.

— Jā, aizgāju atpūtā.

— Bet karalis? — iesaucās Planšē, kurš bija pārliecināts, ka karalis nevar iztikt bez tāda cilvēka kā d'Artanjans.

— Karalis sameklēs kādu citu… Tagad mēs esam labi paēduši, un tu mani mudini, lai es tev visu izstāstu… Nu tad saspicē ausis!

— Jau saspicēju.

Planšē smiekli skanēja drīzāk labsirdīgi nekā viltīgi, un viņš attaisīja nākamo baltvīna pudeli.

— Pasaudzē manu galvu.

— O, kamēr jūs, kungs, pazaudēsiet galvu…

— Tagad man ir skaidra galva, un es vairāk kā jebkad esmu no­skaņots to tādu saglabāt. Vispirms parunāsim par finansēm… Kā klājas mūsu naudai?

— Lieliski. Divdesmit tūkstošus liru, ko es saņēmu no jums, es laidu apgrozībā; tie man ienes deviņus procentus. Jums es atdodu septiņus procentus, tā kā es vēl nopelnu.

— Un vai tu esi apmierināts?

— Pilnīgi. Vai jūs atvedāt vēl naudu?

— Nē, bet kaut ko labāku… Vai tad tev vēl vajadzīga nauda?

— O, nē! Tagad katrs gatavs man aizdot. Par ko tad jūs gribējāt runāt?

— Tas, Planšē, ir garš un grūts stāsts.

— Tomēr pastāstiet.

D'Artanjans sāka plūkāt ūsas kā cilvēks, kurš nav īsti izlēmis, vai uzticēties sarunu biedram vai nē.

— Kas tas ir? Kāds tirdzniecības pasākums? — Planšē jautāja.

— Jā.

— Izdevīgs?

— Jā, četrsimt procentu.

Planšē tik stipri iezvēla ar dūri pa galda virsmu, ka pudeles salēcās kā izbīlī.

— Patiešām?

— Domāju, ka var iegūt arī vairāk, — d'Artanjans aukstasinīgi teica. — Labāk solīt mazāk…

— Velns parāvis! — Planšē piebīdīja savu krēslu tuvāk. — Tā ir vienreizēja lieta!… Vai tajā var ieguldīt daudz naudas?

— Katrs dod divdesmit tūkstošus liru.

— Tas ir viss jūsu kapitāls. Un uz cik ilgu laiku?

— Uz vienu mēnesi.

— Un mēs saņemsim…

— Katrs pa piecdesmit tūkstošiem skaidrā naudā.

— Apbrīnojami!… Un vai par tādiem procentiem man daudz būs jācīnās?

— Jā, protams, būs mazliet jāpacīnās, — d'Artanjans teica tikpat mierīgi kā iepriekš. — Bet tagad mēs esam divi, Planšē, un es uzņemos visus triecienus.

— Nē, es tam nevaru piekrist…

— Planšē, tu tajā nedrīksti nepiedalīties. Tev vajadzētu pamest tir­gotavu…

— Tātad šī lieta nav saistīta ar Parīzi?

— Nē, ar Angliju.

— Ar šo spekulantu zemi? — Planšē sacija. — Es to ļoti labi pa­zīstu… Atļaujiet tomēr painteresēties: kas tā ir par lietu, kungs?

— Restaurācija…

— Pieminekļu?

— Jā, mēs restaurēsim Vaitholu.

— OhoL Un jūs cerat to paveikt mēneša laikā?

— Es uzņemos visu atbildību.

— Ja jūs, kungs, atbildat par visu, tad, protams…

— Tev taisnība… man šī lieta ir zināma… Tomēr man nav nekas pretī apspriesties ar tevi…

— Pārāk liels gods. Bez tam es galīgi neko nesaprotu no arhitek­tūras.

— Planšē, tu maldies: tu esi lielisks arhitekts tāda veida celtniecībai, nē sliktāks par mani.

— Pateicos…

— Atzīstos, ka vispirms es mēģināju piedāvāt šo lietu saviem drau­giem, bet izrādījās, ka neviens no viņiem nav mājās. Žēl, ka nav vairs drosmīgu un veiklu cilvēku.

— Ak, tā! Tātad būs konkurence, un pasākums būs jāaizstāv?

— Jā…

— Es degu nepacietībā uzzināt sīkāk.

— Labi. Tikai aizslēdz durvis un piesēdies tuvāk.

Planšē trīsreiz apgrieza atslēgu.

— Atver logu. Soļu un pajūgu trokšņi traucēs mūs sadzirdēt, ja kāds gribētu noklausīties.

Planšē atvēra logu, un istabā ielauzās ielas trokšņi. Ratu rībēšana, kliedzieni, soļu klaudzoņa, suņu riešana apdullināja pašu d'Artanjanu. Viņš izdzēra glāzi baltvīna un iesāka:

— Planšē, man radās kāda doma…

— Ā, kungs, tādu es jūs atkal pazīstu, — atteica no uztraukuma trīcošais bodnieks.

Pēc īsa klusuma brīža, kurā d'Artanjans paguva apcerēt ne vienu domu vien, bet sakoncentrēt visas, viņš apvaicājās:

— Mīļais Planšē, tu droši vien esi dzirdējis par Anglijas karali Kārli I?

— Protams, kungs. Jūs taču atstājāt Franciju, lai viņam palīdzētu. Viņš tomēr gāja bojā, un sev līdz gandrīz aizrāva nāvē arī jūs.

— Tieši tā. Es redzu, ka tev ir laba atmiņa, dārgais Planšē.

— Kaut ko tādu nevar aizmirst arī ar sliktu atmiņu. Man Grimo kungs stāstīja — un viņu nevar pieskaitīt pļāpām, — kā noripoja Kārļa I galva, kā jūs gandrīz veselu nakti pavadījāt uz kuģa, kas bija pilns ar pulveri, un kā uzpeldēja mīlīgā Mordaunta kunga līķis ar apzeltītu nazi krūtīs. Vai tad to var aizmirst?

— Tomēr ir cilvēki, kas to visu ir aizmirsuši.

— To var vienīgi tie, kas neko nav redzējuši vai arī nav dzirdējuši Grimo stāstu.

— Jo labāk, ja tu to visu atceries. Man vajadzēs tev atgādināt tikai, ka karalim Kārlim I palika dēls.

— Atļaujiet piebilst, ka viņam bija pat divi dēli, — Planšē iebilda. — Jaunāko, Jorkas hercogu, es redzēju Parīzē todien, kad viņš devās uz Palērojālu, un man teica, ka viņš ir Kārļa I otrais dēls. Kas attiecas uz vecāko, tad man ir tas gods pazīt viņu tikai vārda pēc, bet redzējis es viņu nekad neesmu.

— Par viņu es arī runāju, Planšē, par vecāko dēlu, kuru agrāk sauca Velsas princis, bet tagad Anglijas karalis Kārlis II.

— Karalis bez karalistes, — pamācoši noteica tirgonis.

— Tad klausies, — d'Artanjans iesāka. — Šis Velsas princis, karalis bez karalistes, ka tu pareizi atzīmēji, mani ieintereseja. Es redzēju, kā viņš lūdza palīdzību skopulim Mazarīni un Ludviķim XIV, šim bērnam, un, tā kā es esmu pieredzējis tādās lietās, man šķita, ka gāztā karaļa gudrās acis un cildenums, ko viņš saglabājis par spīti visām savām ne­laimēm, liecina, ka viņš ir drosmīgs cilvēks un spēj būt karalis.

Planšē klusēja un piekrītoši māja. Tas viss tomēr viņam nenoskaidroja d'Artanjana ideju.

D'Artanjans turpināja:

— Lūk, ko es no tā secināju. Klausies uzmanīgi, Planšē, jo mēs jau tuvojamies lietas būtībai.

— Klausos.

— Karaļi nemaz tā neaug no zemes griezdamies, lai tautas tos varētu atrast visur, kur tie vajadzīgi. Pēc manām domām, šis karalis bez ka­ralistes ir labi saglabājies grauds un, ja uzmanīga un stipra roka to laikus iestādīs zemē, tas dos labus asnus.

Planšē joprojām piekrītoši māja, vēl nesaprazdams, kāda tam visam ir jēga.

— „Nabaga karaliskais graudiņš", es nodomāju pavisam aizkustināts, bet tieši tāpēc man ienāca prātā doma, vai tikai es neiedomājos muļķības; tā nu es nolēmu apspriesties ar tevi, mans draugs.

Planšē pat nosarka no lepnuma un prieka.

— Nabaga karaliskais graudiņš! — d'Artanjans turpināja. — Vai ne­paņemt tevi un nepārstādīt labā augsnē?

— Ak, Dievs! — Planšē teica un uzmeta savam bijušajam saimnie­kam tik vērīgu skatienu, it kā šaubītos, vai viņš ir pie pilnas saprašanas.

— Kas tev ir?

— Nekas, kungs.

— Vai tu sāc saprast?

— Baidos, ka sāku.

— Ā! Tu saproti, ka es gribu atdot Kārlim II troni?

Planšē salēcās krēslā.

— Ā. tad, lūk, ko jūs saucat par restaurāciju! — viņš pārbijies teica.