Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Vai tad to tā nesauc?

— Tiesa, tiesa! Bet vai jūs esat labi pārdomājis?

— Ko?

— To, kas tur notiek.

— Kur?

— Anglijā.

— Kas tad? Pastāsti, Planšē!

— Atvainojiet, kungs, es ielaižos spriedelēšanā, kas nemaz neattiecas uz manu tirdzniecību. Bet jūs man piedāvājāt tirdzniecisku darījumu… Jūs taču man to piedāvājāt, vai ne?

— Un pie tam ļoti izdevīgu!

— Tātad, ja jūs man piedāvājat tirdzniecisku darījumu, tad es to varu apspriest.

— Apspriedīsim, Planšē; tas palīdzēs noskaidrot patiesību.

— Ar jūsu atļauju, kungs, es teikšu, ka, pirmkārt, tur ir parlaments.

— Un vēl?

— Armija.

— Labi. Vai nav vēl kaut kas?

— Tauta.

— Tas ir viss?

— Tauta nogāza un sodīja ar nāvi karali, šī karaļa tēvu. Tad jau droši vien tā nepieņems arī šo.

— Mans draugs Planšē, — d'Artanjans atbildēja, - tu spried tā, it kā tev būtu siera galva… Tautai jau apnikuši šie kundziņi, kas saucas kaut kādos barbariskos vārdos un gaudo psalmus. Dārgais Planšē, es es­mu ievērojos, ka tauta dod priekšroku jokiem, nevis baznīcas dziesmām. Atceries Frondu: kā tai laikā dziedāja! Tie bija jauki laiki!

— Ne visai! Mani gandrīz pakāra!

— Jā, bet tomēr nepakāra! Iedzīvoties mantā tu arī sāki šo dziesmu pavadībā.

— Jums taisnība, bet tagad atgriezīsimies tomēr pie armijas un par­lamenta.

— Es jau teicu, ka paņemšu Planšē kunga divdesmit tūkstošus liru un tādu pat summu došu arī pats; par šiem četrdesmit tūkstošiem es nolīgšu karaspēku.

Planšē sasita rokas.

Redzēdams, ka d'Artanjans runā nopietni, viņš sāka domāt, ka leit­nants galīgi sajucis.

— Karaspēku?.. Ak, kungs! — viņš teica, laipni smaidīdams, jo bai­dījās saniknot jukušo un izraisīt viņā trakuma lēkmi. — Karaspēku! Kādu tad?

— Četrdesmit cilvēkus.

— Četrdesmit pret četrdesmit tūkstošiem? Tā kā par maz! Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka jūs viens pats esat tūkstoš cilvēku vērts; bet kur jūs atradīsiet vēl trīsdesmit deviņus, kas līdzinātos jums? Pat ja atradīsiet, kas jums dos naudu, lai viņiem samaksātu?

— Nav slikti teikts, Planšē!.. Velns lai parauj, tu sāc glaimot!

— Nē, kungs, es saku to, ko domāju; es ļoti baidos, ja jūsu četr­desmit cilvēkiem nāksies iet izšķirošajā kaujā…

— Tāpēc es nekādā izšķirošā kaujā neielaidīšos, mans krietnais Plan­šē, — gaskonis smaidīdams atteica. — Jau senatnē bija daudz lielisku piemēru, kā prasmīgi manevrēt, lai izvairītos no pretinieka, nevis lai uz­bruktu. Tev, Planšē, tas jāzina; tu taču komandēji parīziešus tai dienā, kad tiem bija jācīnās ar musketieriem. Toreiz tu tik labi izplānoji ma­nevrus, ka neizgāji no Karaļu laukuma.

Planšē iesmējās.

— Tiesa, — viņš teica, — ja jūsu četrdesmit cilvēki tikai slēpsies un rīkosies viltīgi, tad var cerēt, ka viņus neviens nesakaus. Bet jūs taču gribat sasniegt kādu mērķi!

— Protams. Klausies, kā es domāju ātri atdot karalim Kārlim II tro­ni.

— Kā? — Planšē iesaucās un sagatavojās klausīties ar divkāršu uz­manību. — Izstāstiet jūsu plānu. Man tomēr šķiet, ka mēs kaut ko aiz­mirsām.

— Ko?

— Nav vērts runāt par tautu, kas dod priekšroku jautrām dziesmām nevis psalmiem, un par armiju, ar kuru mēs necīnīsimies, bet vēl paliek parlaments, un tas vis nedzied.

— Bet arī necīnās. Planšē, kā gan tu, gudrs cilvēks, vari uztraukties par šo bļāvēju baru, ko dēvē par līdzskrējējiem un par skeletu bez mie­sas! Parlaments mani neuztrauc.

— Nu, ja jau tā, tad nerunāsim par to.

— Labi. Pāriesim pie galvenā. Planšē, vai tu atceries Kromvelu?

— Es esmu daudz dzirdējis par viņu.

— Viņš bija kārtīgs karavīrs!

— Un briesmīgs rīma.

— Kā tā?

— Viņš vienā paņēmienā aprija Angliju.

— Labi, Planšē; bet, ja nu dienu pirms Anglijas aprīšanas kāds būtu aprijis viņu pašu?

— Kungs, tad tas būtu kāds lielāks par viņu. Tā māca elementārā matemātika.

— Labi. Te nu mēs esam nonākuši pie mūsu darīšanām.

— Kromvels taču ir miris. Viņu aprija kaps.

— Dārgais Planšē, es priecājos, ka tu esi kļuvis ne tikai par ma­temātiķi, bet arī par filozofu.

— Tirgotavā es patērēju pārāk daudz apdrukātu papīru; tie mani izglīto.

— Bravo! Tātad tu zini, — tu nevarētu apgūt matemātiku un filo­zofiju, ja kaut nedaudz nezinātu vēsturi, — ka pēc diženā Kromvela pa­rādījās otrs, niecīgāks?

— Jā, viņu sauca Ričards, un viņš izdarīja to pašu, ko jūs, d'Ar­tanjana kungs: aizgāja no dienesta.

— Labi! Ļoti labi! Pēc diženā, kurš nomira, un pēc niecīgā, kurš aizgāja, parādījās trešais. Viņu sauc Monks. Viņš ir ļoti prasmīgs ģe­nerālis, jo nekad neiesaistās kaujās; viņš ir teicams diplomāts, jo nekad neko nerunā, bet, ja grib pateikt cilvēkam: «Sveicināts", tad pārdomā to divpadsmit stundas un beidzot saka: «Ardievu", un visi atpleš mutes, tā­pēc ka viņa vārdi ir pašā laikā.

— Tas nemaz nav slikti, — Planšē piebilda. — Es zinu vēl kādu politiķi, kas ļoti līdzinās viņam.

— Vai tikai tas nav Mazarīni?

— Kā tad, ka viņš.

— Tev taisnība. Mazarīni vienīgi nepretendē uz Francijas troni; bet tas, kā redzi, visu maina. Tātad Monks, kam pasniedz uz šķīvīša visu

Angliju gluži kā cepeša gabalu, ir gatavs to aprit un Kārļa II piekritējiem un pašam Kārlim II paziņot: „Nescio vos"… *

— Es nesaprotu angļu valodu, — Planšē pārtrauca viņu.

— Toties es saprotu, — d'Artanjans atbildēja. — „Nescio vos" no­zīmē: es nepazīstu jūs… Tad, lūk, šo pašu Monku, kurš būs svarīgākais cilvēks Anglijā pēc tam, kad viņš to aprīs…

— Kas tad būs?

— Mans draugs, es došos uz Angliju, ar saviem četrdesmit pavado­ņiem, nolaupīšu viņu, sasiešu un atvedīšu uz Franciju. Tālāk manām sa­jūsminātajām acīm rādās divas iespējas.

— Man arī! — Planšē sajūsmināts iesaucās. — Mēs viņu ietupināsim būrī un rādīsim par naudu!

— Par šo trešo iespēju es nebiju iedomājies. To atradi tu, Planšē!

— Vai nav labi izdomāts?

— Lieliski. Bet manas ieceres ir vēl labākas.

— Runājiet, un tad paskatīsimies.

— Pirmkārt, es no viņa saņemšu izpirkuma naudu.

— Cik?

— Tāds vīrs noteikti ir simt tūkstoš ekiju vērts.

— O, protams!

— Vai arī, vēl labāk, es Monku atdošu karalim Kārlim II. Ja karalim vairs nebūs jābaidās ne no brašā ģenerāļa, ne slavenā diplomāta, gan jau viņš pats atradīs iespēju, kā atgūt savu troni, bet pēc tam noskaitīs man šos simt tūkstošus ekiju. Lūk, kāda ir mana ideja! Ko tu par to teiksi, Planšē?

— Kungs, tā ir vērtīga ideja! — Planšē iesaucās, drebēdams sajūsmā. — Kā jums tā ienāca prātā?

— Tā man iešāvās prātā kādā rītā Luāras krastā, kad mūsu lāga karalis Ludviķis XIV raidīja nopūtas, vezdams zem rociņas Mariju Man­čīni.

— Kungs, varu apliecināt, ka jūsu ideja ir vienreizēja, bet…

Nepazīstu jus (lat.).

— Ā, tu saki „bet"?

— Atļaujiet!.. Tā līdzinās tai milzīgajai lāčādai, kuru vajadzēja pār­dot, bet vispirms, ja atceraties, nodīrāt no dzīva lāča. Sagūstīt Monku nav nekāda joka lieta.

— Bez šaubām, bet es nolīgšu karaspēku.

— Jā, jā, es saprotu. Jūs gribat pārsteigt viņu nesagatavotu. Tādā gadījumā panākumi nodrošināti, jo to neviens nespēs izdarīt labāk par jums.